Veronika Janelsiņa

Precējusies ar rakstnieku un gleznotāju Anšlavu Eglīti.

Piedalījusies mūksaliešu mākslinieku grupējuma un Kultūras fonda izstādēs.
1944: Rīgā noorganizēja savu patstāvīgo izstādi; darbojusies grāmatu grafikā.
2008: pirmā gleznu izstāde atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā.
2009: gleznu izstāde Ādolfa Alunāna memoriālajā muzejā Jelgavā.

Literārie darbi

1981: romāns "Kaķi, ja tu būtu cilvēks".
1982: romāns "Divas jakas un Taksido".
1984: romāns "Nozagtais enģelis".
1988: romāns "Ar un bez rožainiem stikliem".
1991: stāstu krājums "Es, zilais putns".
1994: pārdomas par dzīvi, mākslu un politiku apkopotas sarunu un aforismu grāmata "Cilvēks un es".
1996: atmiņu un pārdomu grāmata "Pašsaruna".
1996: romāns "Divkauja paradīzē".
2000: atmiņu stāsts par Anšlavu Eglīti "Atceroties".
2001: grāmata "Vēstule".

2011: Latvijas Mākslas akadēmijā izstrādāts Andras Silpēteres maģistres darbs "Veronika Janelsiņa. Glezniecība".

Par Veroniku Janelsiņu kā gleznotāju

"Savas mākslas pamatos un īpatnēji vienreizējas personības veidošanā Janelsiņu valdzinājuši Annusa, Eduarda Kalniņa, Jāņa Tīdemaņa un Tones meklējumi un atziņas. V. Janelsiņai patīk gaišās optimistiskās jutoņas un intuīcijas, meistara Augusta Annusa pērļaini trauslais krāsu mirdzums, irdeni vieglais triepiens, debess tāļu gleznotāja Eduarda Kalniņa dobji vienmuļā gaisotne, meistarfaktūrisko krāsu intensitātes kāpinātāja Jāņa Tīdemaņa varenie, pārdrošie pastozie gaismas uzsvari, smalkjūtīgā kolorista Valdemāra Tones niansētie krāsu kontrasti, brīnumainās, apgarotās noskaņas. V. Janelsiņas mākslas galvenā iezīme ir būtiskais latviskums, ko māksliniece ietvērusi sevī, strādādama par gleznu un keramikas restaurātori Rīgas pilsētas un valsts muzejā, kur koncentrēti latvju senču latviskā gara un dzīves liecinieki. [..] Māksliniecei patstāvīgi artistisks, sapņaini apgarots mākslas pasaules skatījums, mazliet stilizēts statisks zīmējums. Mākslinieci saista faktūra, harmoniskas krāsu gammas, klusināti skaidra krāsu intensitāte, gaismas un ēnu attiecības. Portretos un figūrālās kompozīcijās V. Janelsiņa tver vizionārā skatījumā dzīves smalkās noskaņas, radīdama savu īpatu personisku stilu. Gleznu kompozicijā izcila nozīme noslēgtiem gaismas laukumiem, gaismas avotiem;šie pastozie krāsu ziedi, kas, it kā traucēdami apdares saskaņu un viengabalainību, satrauc gleznas mieru un dzīvina to. Tie iemirdzas gleznās dažādās vietās un, izstarodami dīvainu gaismu, tēlotai īstenībai piešķir telpiskumu. Sievišķīgums un trauslums, smalkjūtība un gaume, miers un klusums, skaidrība un vienkāršība, savrupība un pamestība, smeldze un rezignācija tie rada V. Janelsiņas mākslas īpatu latvisku šarmu un burvību, savdabīgu noskanu gaisotni. Zaļgandzeltenīgais, dzelteni maigais zeltainums, viegli iesārtais, silti brūnais kolorīts, izkusdams telpā, rada vāru vizionāru krāsu un toņu vibrējumu. Klusi, bet droši jaunā māksliniece ienāk latvju glezniecībā un noturīgi stāv tās avangardā."

Zirnītis, Edmunds. Latvju mākslas pirmā dāma. Latvija Amerikā, 1985, 1. jūn.

Par romānu "Kaķi, ja tu būtu cilvēks" (Grāmatu Draugs, 1981)

""Kaķi, ja tu būtu cilvēks" – stāstījumu no kāda kaķa viedokļa. Turklāt autores varonis nav ne lutināts runcis, ne piemīlīga kaķeni te, nedz kāds cits pasaules rakstniecība nodeldēts kaķa tips. Tas ir individuālists, kam patīk gulēt grāmatu plauktā un domāt, nevis tikai izskatīties skaisti. Šis kaķis prāto par cilvēku vientiesību, par abstrakto mākslu, par lidošanas spējām, par lutekļiem, par literatūru, par privātību, par šauru vietu tīkamību, par latviešu un cittautiešu izdarībām (galvenokārt kļūmīgām), par dzīvi no īpatna kaķa īpatnā viedokļa. [..] "Kaķi, ja tu būtu cilvēks" ir divu mūsu intelektuālo divdabju - gleznotāju un rakstnieku – izcilas sadabrības sniegums. Var būt pat kaķim pa prātam."

Liepa, Rita. Es un mans cilvēks. Laiks, 1981, 9. maijs.

Par romānu "Divas jakas un Taksido" (Grāmatu Draugs 1982)

"Veronikas Janelsiņas jaunā grāmata "Divas jakas un taksido", liekas, nav domāta ne dziļas traģikas, ne spraigas fabulas, ne dēkainu piedzīvojumu meklētājiem. Tā jābauda ar ilgstošu gardēža nopietnību – lēnām, uzmanīgi, pa starpām padomājot un piedzerot klāt aromātisku kafiju vai lāsi konjaka, varbūt abus. Grāmatu sastāda trīsdesmit četras miniatūras, kuras kopa savirknē divas jakas, divi cilvēki un viens viesību tērps. Tā ir īpatnēja saistviela, kas rosina pārdomas jau sākuma. [..] Janelsiņas jaunā grāmata pilna toņiem, pustoņiem, noskaņām. Tā var iedvest sērīgumu vai uzbūrt smaidu. Un, par visām lietām,visvairāk, piespiež padomāt līdz."

Krasts, Ilmārs. Lasāmviela literāriem gardēžiem. Laiks, 1982, 2.7 nov.

Par romānu "Nozagtais enģelis" (Grāmatu Draugs, 1984)

"Jaunais romāns ir lieliska fantāzija, kuras saknes stipri turas ne mazāk lieliski tēlotā okupētās Latvijas realitātē. [..] Romānam ir tik liela rakstumākslas un satura vērtība, ka tas liekams blakām Anšlava Eglīša romānam "Piecas dienas"."

Gāters, Alfrēds. Relitāte aiz fantāzijas šķidrauta. Latvija, 1985, 3. jūn.

Par grāmatu "Es, zilais putns" (1991)

"Grāmatā ietvertā viela ir ļoti plaša. Tanī ir asprātīga satira par mākslu, politiku, naivajiem lielo valstu vadītājiem, arī pasules šķībo sirdsapziņu. Visu šo notikumu un personu tēlojumam Veronika Janelsiņa radījusi vielai piemērotu stilu un izteiksmi. Viņas teikums pulsē, tas ir dinamisks, ar kultūras cilvēka humoru, ar satiras adatām, izšaujot arī pa sarkasma bultai. Viņas teikumam bieži vien ir tikai trīs vārdi, arī divi vien, arī pa vienam. Tas akcentē nesamierināšanās, protesta noskaņu. Grāmatas stilā daudz krāsu un toņu, autore kā zināms, ir divu mākslu meistare. Šī grāmata ar savu tematisko apjomu un "iekšskatiem" varēja tāda rasties tāpēc, ka Veronika Janelsiņa nes sevī Eiropas kultūras skatījumu un Latvijas brīvības paaudzes sāpi. Šī grāmata jālasa katram pašam, tā jāsūta arī uz Latviju. Dzimtenes ļaudis tā runās ar pasaules redzības balsi, ar drosmi, jo šī nav "neitrāla" pačivināšanas grāmata par savu personīgo "es"; tā runā par pasaules lieltirgotavu. Grāmatā ir 39 Zilā Putna stāsti. Katram no tiem ir savs starmetējs uz šodienas cilvēku un mijkrēslas pasauli ap to."

Klīdzējs, Jānis. grāmata ar pulsiem. Laiks, 1991, 23. nov.

Par grāmatu "Cilvēks un es" (1994)

"Kas grāmatā "Cilvēks un es" ir patiess notikums, kas izdomāts? Vai nav vienalga? Autore gādājusi, lai lasītājs ne mirkli negarlaikotos. Dzīves un iztēles saaudums Janelsiņas literārajā sniegumā žilbina ar krāsainību. [..] Jaunajā grāmatā sakopotos sacerējumus nav viegli katēgorizēt. Esejas, miniatūras, pastāsti, monologi, sarunas?"

Liepa, Rita. Divsarunas un pašsarunas. Laiks, 1995, 25. janv.

Par grāmatu "Pašsaruna" (1996)

""Pašsaruna" ierindojas latviešu literātūrā pareti sastopamajā satīras žanrā. [..] Kaut ir pazīstami izčib satīriski romāni, satiriķi nereti lieto īsākas sacerējumu formas. Arī Janelsiņas grāmata iekārtota trīsdesmit piecās, savā starpā ne īpaši cieši saistītās nodaļās, kaut noteikta kopdoma vijas cauri visām. Šī kopdoma skar mūsu tautas šī gadsimta pārdzīvojumu skālu, ieskaitot divu lielo tautas grupu – trimdā aizgājušo un mājās palikušo – dzīvi un attiecības, krievu uzkundzēšanos Latvijai, pasaules vienaldzību pret mazo tautu likteni un līdz ar to morālus un ētiskus jautājumus par cilvēcību un necilvēcību, pāridarījumu piedošanu vai neaiz miršanu, pretestību vai pakļaušanos apspiedējiem. [..] Rakstnieces izteiksmes veids vēl vairāk nekā agrākos viņas darbos tuvojies stakato stilam. Teikumi īsi, bet trāpīgi."

Ruņģe, Valija. Kaina jautājums. Laiks, 1996, 27. apr.

Eglīte

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par stāstu krājumu "Es, zilais putns".
1992