Anšlavs Eglītis

Tēvs – rakstnieks Viktors Eglītis, māte – skolotāja un tulkotāja Marija Eglīte, sieva – gleznotāja un rakstniece Veronika Janelsiņa.
Skolas gaitas sācis Rīgā.
Ziemas ģimene pavadījusi Rīgā, bet vasaras pie radiem Cesvainē.
1915: vecāki evakuējās uz Krieviju, Anšlavs Eglītis ar vecākiem dzīvoja Maskavas tuvumā.
1941: 31. decembrī apprecējies ar gleznotāju Veroniku Janelsiņu.

Literārā darbība

1926: pirmā publikācija dzejolis "Lords" laikrakstā "Brīvā Zeme" 19. septembrī.
Dzeja publicēta periodiskajos izdevumos "Burtnieks", "Zaļā Vārna", "Jaunā Nedēļa", "Daugava", "Latvju Mēnešraksts" un citviet.
1931: žurnālā "Piesaule" publicēts pirmais īsprozas darbs, novele "Stulbenis" (Nr. 9.).

1957: žurnālā "Zvaigzne" (Padomju Latvija) publicēts tēlojums "Neierastā Amerika".

Literārie darbi

Īsprozas darbi (novele, stāsti, apraksti, tēlojumi)
1936: “Maestro”.
1940: Nestundas.
1943: “Ģīmetne”.
1946: “Kazanovas mētelis”.
1946: “Teoduls Supersakso”.
1946: “Uguns pilsēta”.
1948: “Čingishana gals”.
1950: “Sīkstā dzīvība”.
1951: “Švābu kapričo”.
1954: “Neierastā Amerika”.
1956: “Karuselis”.
1958: “Sveiciens Sofijai Ozo”.
1961: “Divi kāpieni”.
1962: “Mana banka”.
1969: “Pēdējais mohikānis”.
1970: “Pasmaidot”.
1977: “Kas izpostīja latvisko stūrīti?”
1992: “Ciemiņš no dzimtenes”.
1999: “Ziemassvētku stāsti” / sastādījis Viktors Hausmanis.

Dzejas krājumi
1938: “Vientulis un dzīrotājs”.
1941: “Mijkrēslī” kopā ar Andreju Johansonu.

Romāni
1940: “Līgavu mednieki”.
1946: “Homo novus”.
1951: “Adžurdžonga”.
1952: “Laimīgie”.
1954: “Cilvēks no Mēness”.
1955: “Es nebiju varonis”.
1956: “Misters Sorrijs”.
1958: “Omartija kundze".
1959: “Ilze”.
1961: “Malahīta dievs”.
1961: “Vai te var dabūt alu?”.
1962: “Pansija pilī”.
1963: “Pēdējais raidījums”.
1966: “Nav tak dzimtene”.
1967: “Tiesa nāk”.
1968: “Bezkaunīgie veči”.
1970: “Cilvēks mežā”.
1971: “Es nepievienojos”.
1976: “Piecas dienas”.
1980: “Vai zini zemi, citronas kur zied?”

Lugas
1944: “Kosma konfirmācija”.
1944: “Pa purna tiesu”.
1974: “Lūdzu ienāciet, ser!”, 2 grāmatās.
1990: “Lugas”.
2016: “Cilvēks grib spēlēt”.

Darbība kā māksliniekam un mākslas kritiķim

1934: sākt publicēt apskatus par mākslas izstādēm, nacionālās glezniecības un mākslas problēmām.
1935: sākt piedalīties mākslas izstādēs.
Rakstījis apskatus par mākslas dzīvi Parīzē (laikrakstam "Rīts", 1937), par igauņu, lietuviešu, itāļu,glezniecību.
Kā mākslas students piedalās "Mūksalas mākslinieku biedrībā"; 1936: kļuva par biedrības priekšsēdi.
Par latviešu gleznotājiem un mākslas procesiem turpināja rakstīt arī trimdā.

Darbs periodiskajos izdevumos

No 1938:laikraksta"Jaunākās Ziņas" līdzstrādnieks
1940–1941: strādājis žurnālā "Atpūta" (dokumentāls tā laika attēlojums sniegts romānā "Piecas dienas", 1976).
1942: laikraksta "Tēvija" mākslas kritiķis.

Darbojies arī kā teātra kritiķis, rakstījis galvenokārt par ASV Rietumkrasta latviešu, tostarp Sanfrancisko mazā teātra iestudējumiem.

Filmu kritiķis

Darbojās Holivudas preses grupā Hollywood press corps, apmeklēja jaunāko Holivudas filmu pirmizrādes, tikšanās ar aktieriem un kino industrijas pārstāvjiem un ar jauniem kino pasaulē informēja latviešu lasītājus dažās trimdas zemēs. Arī par kino forumiem – Zelta Globs un Oskars. Vērojumi iestrādāti grāmatā "Lielais mēmais" (1972), tajā atrodamas bagātīgas ziņas par latviešiem un pasaules kinovēsturi.
Regulāri publicēja laikrakstā "Laiks" sleju "Filmu apskats.
Regulāri publicēja laikrakstā "Latvija" sleju "Jaunākās filmas".
Regulāri publicēja laikrakstā "Austrālijas Latvietis" sleju "Laikmetīgas filmas.

Lugu iestudējumi teātros

1943: 16. decembrī Dailes teātrī komēdija "Kosma simfonija" Kārļa Veica režijā.
1944: 20. aprīlī Rīgas Dramatiskajā teātrī komēdija "Par purna tiesu" Alfrēda Amtmaņa-Briedīša režijā.
1945: 26. decembrī Vircburgas latviešu teātrī luga "Par purna tiesu" Lilijas Salnās režijā.
1946: 14. jūlijā Augsburgas-Haunštetenes latviešu teātrī luga "Labāki cilvēki" Augusta Mitrēvica režijā.
1947: Vācijā luga "Kazanovas mētelis" Osvalda Uršteina režijā.
1947: 7. jūnijā Mērbekas Latviešu teatrī luga "Galma gleznotājs" Osvalda Uršteina režijā.
1948: 29. oktobrī Eslingenas Latviešu teātrī luga "Galma gleznotājs" Kārļa Veica režijā.
1952: 25. martā Upsalas Latviešu teātrī luga "Kazanovas mētelis" K. Lesiņa režijā.
1953: 6. novembrī Amerikas Latviešu teātra Ņujorkas ansamblī luga "Labāki cilvēki" Osvalda Uršteina režijā.
1955: 1. aprīlī Sidnejas Latviešu teātrī luga "Sandra" Kārļa Gulberga režijā.
1955: 4. martā Adelaides Latviešu teātra ansamblī luga "Kazanovas mētelis" Otīlijas Skrastiņas režijā.
1955: 13. maijā Amerikas Latviešu teātra Ņujorkas ansamblī luga "Sandra" Osvalda Uršteina režijā.
1955: 20. novembrī Sūfolsas Latviešu biedrības dramatiskajā kopā luga "Sandra" Pētera Kalniņa režijā.
1957: 4. martā Adelaides Latviešu teātra ansamblī luga "Kazanovas mētelis" Babetes Blicavas režijā.
1957: 29. martā Adelaides Latviešu teātra ansamblī luga "Galma gleznotājs" Babetes Blicavas režijā.
1957: 28. septembrī Daugavas Vanagu teātrī Kanādā luga "Kazanovas mētelis" Fēliksa Lintiņa režijā.
1957: 5. oktobrī Amerikas Latviešu teātra Bostonas ansamblī luga "Galma gleznotājs" Jāņa Lejiņa režijā.
1957: Indianapoles latviešu dramatiskajā ansamblī luga "Pa purna tiesu" Jāņa Ādamsona režijā.
1958: 18. oktobrī Milvoku aktieru kopā lugā "Galma gleznotājs" Pētera Ozola režijā.
1959: 1. martā Sidnejas Latviešu teātrī luga "Kazanovas mētelis" Imanta Sveiļa režijā.
1959: 6. jūnijā Minesotas Daugavas Vanagu apvienības teātrī luga "Par purna tiesu" Jāņa Ādamsona režijā.
1959: martā Sūfolsas Latviešu biedrības dramatiskajā kopā luga "Sandra" O. Sāpes režijā.
1959: 19. septembrī Minesotas Daugavas Vanagu apvienības teātrī luga "Kosma simfonija" Jāņa Ādamsona režijā.
1960: 10. septembrī Amerikas Latviešu teātra ceļojošajā ansamblī luga "Pēc kaut kā cēla, nezināma" Jāņa Šāberta režijā.
1961: 16. septembrī Amerikas Latviešu teātra Vašingtonas ansamblī luga "Omartija kundze" Osvalda Uršteina režijā.
1962: februārī Ziemeļkalifornijas Daugavas Vanagu teātrī luga "Par purna tiesu" Laimoņa Siliņa režijā.
1962: 2. maijā Vesthofenas dramatiskajā kopā luga "Pēc kaut kā cēla, nezināma" Edgara Podisa režijā.
1962: 26. maijā Sidnejas Latviešu teātrī luga "Omartija kundze" Kārļa Gulberga režijā.
1962: Pertas Latviešu dramatiskajā kopā luga "Par purna tiesu" Arvīda Zīles režijā.
1963: 2. jūnijā Pasifika Palisādes latviešu dramatiskajā kopā luga "Cilvēks grib spēlēt" Anša Tipāna režijā.
1963: 20. aprīlī Bostonas Latviešu jaunajā teātrī luga "Kazanovas mētelis" Jāņa Lejiņa režijā.
1963: 31. augustā Austrālijas Latviešu teātrī luga "Pēc kaut kā cēla, nezināma" Pētera Elsiņa režijā.
1963: 21. septembrī Adelaides Latviešu teātra ansamblī luga "Par purna tiesu" Visvalža Dulpiņa režijā.
1964: 18. jūnijā Pasifika Palisādes latviešu dramatiskajā kopā luga "Ferdinands un Sibila" Anšlava Eglīša režijā.
1964: 28. novembrī Sidnejas Latviešu teātrī luga "Cilvēks grib spēlēt" Kārļa Gulberga režijā.
1964: Linkolnas Latviešu teātra kopā luga "Kazanovas mētelis" Voldemāra Rihtera režijā.
1964: Sietlas Latviešu teātra kopā luga "Par purna tiesu" A. Grīnbergas režijā.
1965: 7. augustā Adelaides Latviešu teātra ansamblī luga "Omartija kundze" Miervalža Bumbiera režijā.
1965: Minesotas Daugavas vanagu apvienības teātrī luga "Kazanovas mētelis" Jēkaba Vērenieka režijā.
1966: 29. janvārī Ziemeļkalfornijas Daugavas Vanagu teātrī luga "Kazanovas mētelis" Laimoņa Siliņa režijā.
1966: 4. jūnijā Daugavas Vanagu Brisbenas nodaļas dramatiskajā kopā luga "Ferdinands un Sibila" J. Zoltes režijā.
1966: 7. augustā Sidnejas Latviešu teātrī luga "Sandra" Kārļa Gulberga režijā.
1967: 4. martā Amerikas Latviešu teātra Vašingtonas ansamblī luga "Jolanta Durbe" Osvalda Uršteina režijā.
1967: 6. oktobrī Austrālijas Latviešu teātrī luga "Ferdinands un Sibila" Pētera Elsiņa režijā.
1968: 25. maijā Adelaides Latviešu teātra ansamblī luga "Jolanta Durbe" Visvalža Dulpiņa režijā.
1968: 2. novembrī Melburnas Latviešu teātrī luga "Par purna tiesu" Viliberta Štāla režijā.
1970: 17. aprīlī Amerikas Latviešu teātra Vašingtonas ansamblī luga "Bezkaunīgie veči" Osvalda Uršteina režijā.
1970: 5. oktobrī Sidnejas Latviešu teātrī luga "Homo novus" Kārļa Gulberga režijā.
1970: 25. jūlijā Sanfrancisko mazajā teātrī luga "Jolanta Durbe" laimoņa Siliņa režijā.
1971: 26. jūnijā Sanfrancisko mazajā teātrī luga "Māris un Baiba" Laimoņa Siliņa režijā.
1971: 30. jūlijā Vulverhemptonas Daugavas vanagu dramatiskajā kopā luga "Omartija kundze" E. Zepa režijā.
1971: 19. decembrī Austrālijas Latviešu teātrī luga "Bezkaunīgie veči" Pētera Elsiņa režijā.
1972: 17. martā Sidnejas Latviešu teātra Jaunatnes ansamblī luga "Kosma simfonija" Jāņa Ķauķa režijā.
1972: 13. maijā Filadelfijas Latviešu teātra kopā luga "Kazanovas mētelis" D. Margas režijā.
1972: 20. maijā Sanfrancisko mazajā teātrī luga "Bezkaunīgie veči" Laimoņa Siliņa režijā.
1972: 21. oktobrī Pertas Latviešu dramatiskajā kopā luga "Omartija kundze" Jūlija Bernšteina režijā.
1973: 3. septembrī Sanfrancisko mazajā teātrī luga "Galma gleznotājs" Laimoņa Siliņa režijā.
1973: 25. novembrī Adelaides Latviešu drāmas studijā luga "Ferdinands un Sibila" Visvalža Dulpiņa režijā.
1975: 5. decembrī Indianapoles latviešu dramatiskajā ansamblī dramatizējums "Homo novus" Jāņa Ādamsona režijā.
1975: 13. decembrī Sanfrancisko mazajā teātrī luga "Leo" Laimoņa Siliņa režijā.
1976: 23. oktobrī Mirvikas latviešu nometnes dramatiskajā kopā luga "Pēc kaut kā cēla, nezināma" Olijas Trauciņas režijā.
1977: 22. maijā Adelaides Latviešu teātra ansamblī luga "Galma gleznotājs" Miervalža Bumbiera režijā.
1977: 7. jūlijā Losandželosas Latviešu teātrī luga "Kas, dārzā, kas dārzā" Lolita Lejiņas-Ball režijā.
1977: Mirvikas latviešu nometnes dramatiskajā kopā luga "Jolanta Durbe" Olijas Trauciņas režijā.
1977: 31. decembrī Vilmingtonas teātra kopā luga "Jolanta Durbe" Ulda Kariņa režijā.
1979: 1. aprīlī Stokholmas Latviešu teātrī luga "Jolanta Durbe" Osvalda Murjāņa režijā.
1979: 10. novembrī Pertas Latviešu dramatiskajā kopā luga "Ferdinands un Sibila" Arvīda Zīles režijā.
1979: jūlijā Sanfrancisko mazajā teātrī luga "Omartija kundze" Laimoņa Siliņa režijā.
1980: 30. maijā Sidnejas Latviešu teātrī luga "Bezkaunīgie veči" Lijas Veikinas režijā.
1981: 25. aprīlī Sanfrancisko mazajā teātrī luga "Karmen, Karmen" Laimoņa Siliņa režijā.
1981: 25. maijā Adelaides Latviešu teātra ansamblī luga "Kosma konfirmācija" Mērijas Dulpiņas režijā.
1981: 27. jūnijā Adelaides Latviešu teātra ansamblī luga "Cilvēks grib spēlēt" Miervalža Bumbiera režijā.
1981: Indianapoles latviešu dramatiskajā ansamblī lugu "Ferdinands un Sibila" Vigo Burģa režijā.
1982: 27. februārī Sidnejas Latviešu teātrī luga "Karmen, Karmen" Lijas Veikinas režijā.
1982: 20. martā Austrālijas Latviešu teātrī luga "Pa purna tiesu" Gunas Kūlnieces un Gustava Grauda režijā.
1983: aprīlī Toronto Latviešu biedrības dramatiskajā ansamblī luga "Pēc kaut kā cēla, nezināma" Dzintara Pūpēža režijā.
1983: 19. jūnijā Austrālijas Latviešu teātrī luga "Pēc kaut kā cēla, nezināma" Viliberta Štāla režijā.
1983: 10. decembrī Sidnejas Latviešu teātrī luga "Leo" Kārļa Gulberga režijā.
1985: 26. janvārī Toronto Latviešu ģimnāzijas teātrī luga "Labāki cilvēki" Ernesta Jurševska režijā.
1985: 1. jūnijā Sidnejas Latviešu teātrī luga "Māris un Baiba" Kārļa Gulberga režijā.
1986: 1. jūlijā Daugavas Vanagu teātrī Kanādā luga "Spēle ar brāļiem" Māra Ubāna režijā.
1986: 6. decembrī Sidnejas Latviešu teātrī luga "Jolanta Durbe" Kārļa Gulberga režijā.
1986: Linkolnas Latviešu teātra kopā luga "Pēc kaut kā cēla, nezināma" O. Būmaņa režijā.
1987: Grand Rapidu teātra kopā luga "Labāki cilvēki" O. Jansones režijā.
1987: Sanfrancisko mazajā teātrī lugu kompozīcija "Palisādes Maestro" Laimoņa Siliņa režijā.
1988: 16. janvārī Toronto Latviešu biedrības dramatiskajā ansamblī luga "Omartija kundze" Dzintara Pūpēža režijā.
1988: Amerikas Latviešu teātra Ņujorkas studijā luga "Omartija kundze" M. Irbes režijā.
1988: 23. oktobrī Minesotas Daugavas Vanagu apvienības teātrī luga "Labāki cilvēki" Gunāra Vērenieka režijā.
1988: 30. aprīlī Klīvlendas Daugavas Vanagu teātra kopā luga "Lūdzu, ienāciet, ser!" Artūra Rubeņa režijā.
1989: 9. septembrī Sidnejas Latviešu teātrī luga "Spēle ar brāļiem" Kārļa Gulberga režijā.
1989: 14. oktobrī Adelaides Latvieūs teātra ansamblī luga "Karmen, Karmen" Miervalža Bumbiera režijā.
1989: Klīvlendas Daugavas Vanagu teātra kopā luga "Pēc kaut kā cēla, nezināma" Artūra Rubeņa režijā.
1990: 6. aprīlī Daugavas Vanagu teātrī Kanādā luga "Bezkaunīgie veči" Gunāra Vērenieka režijā.
1990: 8. jūnijā Austrālijas Latviešu teātrī luga "Spēle ar brāļiem" Gunārs Klauss režijā.
1990: 3. novembrī Brisbenas Latviešu teātrī luga "Jolanta Durbe" M. Rubes režijā.
1991: Klīvlendas Daugavas Vanagu teātra kopā luga "Jolanta Durbe" Artūra Rubeņa režijā.
1991: Adelaides Latviešu teātra ansamblī luga "Cilvēks grib spēlēt" Miervalža Bumbiera režijā.
1993: 3. aprīlī Daugavas Vanagu teātrī Kanādā luga "Jolanta Durbe" Gunāra Vērenieka režijā.
1993: 5. jūnijā Sidnejas Latviešu teātrī luga "Sandra" Kārļa Gulberga režijā.
1993: 11. jūnijā Austrālijas Latviešu teātrī luga "Karmen, Karmen" Gunārs Klausa režijā.
1994: 4. jūnijā Sidnejas Latviešu teātrī luga "Par purna tiesu" L. Saldumas režijā.
1999: 6. martā Sanfrancisko mazajā teātrī luga "Ardievu, Konstance!" Laimoņa Siliņa režijā.
1999: 26. decembrī Austrālijas Latviešu teātrī luga "Labāki cilvēki" Gunārs Klausa režijā.
1999: 29. maijā Sidnejas Latviešu teātrī luga "Pēc kaut kā cēla, nezināma" Kārļa Gulberga režijā.
2003: 22. martā Sanfrancisko mazajā teātrī luga "Pēc kaut kā cēla, nezināma" Laimoņa Siliņa režijā.
2003: 24. maijā Austrālijas Latviešu teātrī luga "Omartija kundze" Gunāra Klausa režijā.
2004: 23. oktobrī Sidnejas Latviešu teātrī luga "Cilvēks grib spēlēt" Kārļa Gulberga režijā.
2007: 15. septembri Sidnejas Latviešu teātrī luga "Ferdinands un Sibila" Kārļa Gulberga režijā.

Cittautu literatūras tulkojumi

1937: Po, Edgars Alans. Nolaišanās Malstrēmā; tulkojums no angļu valodas (Rīga: Zelta Ābele).
1938: Vārzica, Viktors. Ģenijs bez tautas: vēsturiska luga; tulkojums no vācu valodas; iestudēta Nacionālajā teātrī.

No angļu valodas atdzejojis Valtera de la Mēra, Džona Kītsa, Aleksandra Poupa dzeju.
No vācu valodas atdzejojis Heinriha Heines dzeju.
Tulkojis lietuviešu autoru darbus.

Darbu tulkojumi citās valodās

1955: “Ajurjonga” (Adžurdžonga; tulkojums angļu valodā).
1968: “Dschingis Khans Ende” (Čingishana gals; tulkojums vācu valodā).
1995: “Leo” /luga/ kopā ar Janelsiņa, Veronika “Cleopatra of Zuma Beach” (angļu valodā).
2015: “Pansion lossis” (Pansija pilī; tulkojums igauņu valodā).
2018: “Podobizna” (Ģīmetne; tulkojums čehu valodā).
Luga "Māris un Baiba" tulkota angļu, igauņu valodā.
2006: Latvijas Pasts laida apgrozībā pastmarku "Anšlavs Eglītis".
Darbojas Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas fonds.
Tiek piešķirta Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas fonda balva.

Dzīvodams trimdā, aizrāvies ar kalnos kāpšanu, kas aprakstīta arī literāros darbos.
Līdzās žurnālistikai nodevies regulāram literāram darbam.

Par Anšlava Eglīša personību un daiļradi

"Kalsns, smaidīgs, asprātīgs un koleģiāls – tāds man palicis atmiņā gaviļnieks no Rīgas laikiem, kad abi darbojāmies vienā laikrakstā un mana vajadzēja pieņemt Anšlava Eglīša stilistiski nogludinātos un arvien kodolīgos rakstus. [..] Anšlava Eglīša ienākšana latviešu literātūrā tomēr nenotika strauji. Toreiz, kad Anšlavs sāka publicēties, modē bija Čaks un Adamsons. Eglītis vēl bija mākslas akadēmijas audzēknis un liekas pats sevī izcīnīja sīvu izšķiršanos ciņu, kuras mūzas aicinājumam sekot. [..] Anšlava Eglīša tipu galerija ir plaša, tomēr gandrīz katrā viņa romānā ir viens tips, kas nāk līdzi jau no jaunības, tas ir, ja tā varētu teikt, 20. g.s. Kazanova, kas pavīd Anšlava darbos neskaitāmās variācijās un ēnojumos."
Aigars, Pēteris. Skaistās un aplamās dzīves tēlotājs. Londonas Avīze, 1956, 2. nov.

"Runājot pavisam vienkārši, viņš ir ārkārtīgi interesants ar saviem aktuālajiem žanra gleznojumiem. Ar apskaužamu asumu tas ieskatās savas galvaspilsētas elegancē un mākslinieku saimē. Tā ir tieši to gadu Rīga, kas dod vielu Eglītim. [..] Eglītis pārsteidz ar izvēlētās vielas pazīšanu, kas radusies pēc pamatīgas novērošanas un modeļu izsekošanas, protot arī veikli jaukt pēdas. Viņš nevēlas nodoties ne psīcholoģizēšanai, ne romantizēšanai. Talanta iedzimtā daba un anglosakšu skola liek viņam šarmanti pacelties pāri vielai, lai ar to paflirtētu un pavēlētu tai formēties groteskās un šaržos, uguņojot ar raķetīgu stilu. Tā radies stāstu krājums Maestro, romāns Līgavu mednieki, komēdijas Kosma konfirmācija un Par purna tiesu. Vācu okupācijas gados tāpat radies romāns Homo novus. Pa starpām Anšlavs Eglītis ir arī dzejojis, literārās darbības pirmo 15 gadu laikā publicēdams pusotra dzejoļu krājuma. [..] Trimdā joprojām Anšlavs Eglītis palicis ārkārtīgi interesants ar saviem tuvākās apkārtnes aktuālajiem žanriem groteskā tvērumā."
Rudzītis, Jānis. Divi ievērojami jubilāri. Laiks, 1956, 13. okt.

"Kā stāstnieks Eglītis drīz pievērsa uzmanību ar pirmo krājumu Maestro (1936), kur spožs satīriķa talants un liels sulīga tēlotāja krāsu triepšanas prieks. Tēlotas mākslinieku aprindas, nevien gleznotāji, arī aktieri un mūziķi – un te parādās jaunā autora plašā erudīcija. Drīz sekoja pirmais romāns Līgavu mednieki (1939), viens no labākajiem latvju romāniem vispār. Romānā Rīgas latviešu un viņu jaunatnes laba pazīšana, plaši viesību un dzīru tēlojumi. Eglītis ir lieliskākais "klusās dabas" tēlotājs latviešu literātūrā. [..] Emigrācijā, pirms Vācijā, tad ASV, Eglītis kļuvis par vienu no ražīgākajiem rakstniekiem. [..] Eglītim smīnīgi tvirts skats uz dzīvi un cilvēkiem, nav viņam patētikas, jūsmas, sapņainības. [..] Emigrācijas gadu darbos Eglītim mazāk "izrotājumu" iztēle nav vairs ik bagāti izšķērdīga, kaut plastiskumā nekas nav zaudēts. Ik romānā Eglītim kāds īpaši spilgts pirmreizīgs tēls, arī tradicionālie "gaišās" un "tumšās" sievišķības pretstati svaigā tvērumā."
Ērmanis, Pēteris. Divi ievērojami piecdesmitgadnieki. Latvija, 1956, 13. okt.

"Jau paši pirmie Anšlava Eglīša darbi apliecināja savdabīgu rakstnieka talantu, daudzējādā ziņā bija neparasti, novatoriski un latviešu literatūras tradīcijām netabilstoši. [..] viņam piemita laimīga īpašība – spēja un vēlēšanās rakstīt interesanti, saistoši, asprātīgi. [..] Lasītāju mīlestība noturīgi pavadīja rakstnieku visu mūzu – gan trimdā, gan Latvijā. [..] Vai ik gadu nāca klajā kāds jauns romāns, stāstu krājums, kāda īpatnēji anšlaveglītiska grāmata ar pusdokumentāliem, pusizdomātiem apkārtējās dzīves, paša pieredzējumu un atmiņu zīmējumiem. Ar sāpēm un raizēm visus šos gadus Anšlavs Eglītis tvēra katru patiesu ziņu, kas pienāca no dzimtenes. Arī viņa darbos blakus spoži asprātīgiem, groteski rotaļīgiem, skeptiski ironiskiem dzīves tēlojumiem ienāca dziļi un nopietni tverti politiski motīvi."
Hiršs, Harijs. Anšlavs Eglītis. Karogs, 1993, Nr. 5, 234., 235. lpp.

"Eglītis īpaši izkopis īsā stāsta un noveles žanru. Tēlojot parastus dzīves atgadījumus, Eglītis pratis atklāt aiz tiem slēpto dramatismu, viņa stāstu varoņi – parasti cilvēki, bieži vien bērni un jaunieši."
Hausmanis, Viktors. Latviešu rakstniecība biogrāfijās, 2003.

"Anšlavs Eglītis ir viens no visvairāk lasītajiem rakstniekiem, un tālab par viņa darbiem visvairāk diskusiju. Ne bez pamata viņam mēdz pārmest aizraušanos ar tīru fābulu vien, kam gan ir brīnum veikls risinājums, bet reizēm tikai retās vietās poētika vai psīcholoģiska substance. [..] Rakstnieka tematika ir visai dažāda: svešas Āzijas zemes ar savu mistiku un asiņaino vēsturi, brīvās Latvijas snobu sabiedrība, otrā pasaules kaŗa vēsturiskie notikumi, dzīve okupētajā Latvijā ar krievu varas analizēm, dzīve dažādos trimdas posmos, zinātnieku gaitas un to novirze zinātniskā fantastikā, kriminalitāte kā modernās audzināšanas rezultāts, kalnos kāpšanas avantūra, autobiogrāfiski epizodi ar attiecīgās vides tēlojumiem augstas vārda mākslas katēgorijā, daudzkārt filmas apsēsto ļaužu dzīve, bet jo sevišķi temati par gleznotājiem un rakstniekiem. [..] Savu sīki analizēto un beigās groteskas līdzekļiem atklāto ļaužu īpatnības Eglītis nevēlas arī vēlāk labot, bet ar dziļu iekšēju labvēlību pieņem tās kā vispārcilvēcīgas harmoniskā pasaules stabilitātē. [..] Viena no A. Eglīša darbu lielajām vērtībām ir valoda. Norādāms uz ļoti izsmalcināto stilu, kas visai bieži pielaikots tēlotājai situācijai, un uz vārdu krājuma izraudzīšanu tā, ka rodas izteiksmīgi kontrasti."
Gāters, Alfrēds. Apceres par latviešu trimdas rakstniekiem. Rockville: ALA Latviešu institūts.

"Maestro" (1937)

"Anšlavs Eglītis ir viens no tiem nedaudzajiem mūsu māksliniekiem, kas audzis un veidojies intelliģentā ģimenē, grāmatu kultūras un mākslas garā piesātinātā atmosfairā, tā tad jau no mazotnes ir varējis piesavināties mākslas gaumi kā kuru katru ikdienišķu paražu. Tas nozīmē lielu laika un enerģijas ietaupījumu, kas citam jāiegūst ilgos meklējumos, tas te jau pa lielākai daļai figūrēs kā pati par sevi saprotama dotība. Sevišķi tas varētu zīmēties uz lasāmvielas izvēli un vispār mākslas darba kvalitātes izpratni. No otras puses ir arī skaidrs, ka šāds stāvoklis jauno mākslinieku norobežo no tā, ko mēdz saukt par pirmatnīgumu un kas radītājam māksliniekam dažreiz var būt īsti liels spēka avots. [..] Lai gan savas rakstnieka gaitas Anšlavs Eglītis iesāk ar liriku, tak daiļproza ar laiku izvirzās pirmajā vietā, pie kam rakstnieks līdz šim prodticējies tikai vienā – stāsta formā. Visi grāmatā ievietoto stāstu varoņi nāk no mākslinieku vai vismaz pilsētas intelliģences aprindām. [..] Anšlava Eglīša prozas stils ir ļoti rūpīgi izstrādāts."
Kadilis, Jānis. Izsmalcināts stāstītājs. Daugava, Nr. 3, 1937.

Par īsprozas grāmatu "Uguns pilsēta" (1946)

"... cilvēka sāpju traģisms te atklājas dziļāk un pārliecinošāk nekā citos Eglīša darbos".
Kalve, Vītauts. Latviešu apgādu gada grāmata 1948. gadam, 116. lpp.

Par romānu "Homo novus" (Eslingena: Grāmatu Draugs, 1946)

"Homo novus, kas 1943. gadā iespiests avīzē, bet kara notikumu dēļ grāmata neiznāca.Tajā galvenā persona ir gleznotājs Upenājs, kas no laukiem ienāk Rīga, gribēdams to iekarot ar savu mākslu. Pēc dažam mazākam, lielākam neveiksmēm, pēc kāpieniem, kritieniem tas viņam arī izdodas, ar lielāku, stipendiju kabatā viņš aizbrauc uz ārzemēm, pie tam ieguvis vēl daiļu līgavu, arī mākslinieci. Laimīgas beigas kā filmā. Kā zināms, arī Līgavu medniekos beigās Epalts brauc projām ar kuģi, tikai ne tik laimīgā noskaņā kā Upenājs. Mākslinieku vide šai romānā tēlota satīriskiem, ķēpainien vilcieniem, ļoti sulīgi, uzskatāmi, jo šo vidi autors pazīst no iekšas,pats būdams izcils žanrists, portretists. Vietām personas šķiet pārkariķētas, tām sakrauts tik daudz ērmību virsū, ka tās vairs nespēj nest, bet sabrūk kā pēkšņi pārdurti gaisa pūšļi. Kā Līgavu medniekos, tā arī Homo novus, Eglītis lieliski pārvalda romāna kompozīciju, iemezgls, kāpieni, pagriezieni meistariski pielietoti, stils žilbina ar arodniecisku vārdu kopām, epitetiem. Vislabāk romānā tomēr izdevušās scēnas meiteņu ģimnāzijā, kur skolnieces pirmajā brīdī āzē Upenāju, bet vēlāk viņš tām sekmīgi atriebjas."
Veselis, Jānis. Anšlavs Eglītis. Varavīksna, 1946, Nr. 5.

"Čingishana gals" (1948)

"Šis ir viens no retajiem Eglīša darbiem, kuŗos nav rakstnieka labvēlīgā humora, ne arī vieglās ironijas. Uz raksturu, laikmeta un apstākļu studijas pamatnes Eglītis, lielā mētrā izmantodams savu gleznotāja mākslu, ziež ārkārtīgi sulīgu Čingishana dzīves un kaŗa gleznu, kurās krāsas šķietas laika gaitā kļuvušas tumšas un dūmainas kā dažkārt vecmeistara darbos. [..] Ir daudz faktoru, kas visi kopā šim stāstam nodrošina vietu starp labākajiem mākslas darbiem: pārdomāta kompozīcija, ideja par varas un gara kultūras antagonismu, izsmalcināts, katrai situācijai pakļauts stāstījuma veids ar drāmatiska vēstījuma un drāmatisku scēnu maiņu un jo sevišķi brīnišķīgas vizuālās gleznas, kas parasti uztvertas dinamiskā momentā."
Gāters, Alfrēds. Apceres par latviešu trimdas rakstniekiem. Rockville: ALA Latviešu institūts, 189. lpp.

".. jauns pierādījums šī rakstnieka fabulēšanas virtuozitātei, kas nekādus grūtumus vairs nepazīst. Iejušanās tēlojamā laikmetā un vidē, stila elegance un stingra kompozīcija, – tas viss Anšlavu Eglīti dara līdzīgu pasaules klases rakstniekiem. [..] Te nu atkal piemērs, kā virtuozs un gaumīgs mākslinieks, runādams pavisam ko citu, spēj ieskandināt virstoņus par mūsu aktualitātēm."
Rudzītis, Jānis. Grāmatu raža latviešu trimdas literatūrā. Latviešu gada grāmata 1949. gadam. Eslingene, 1949, 66., 67. lpp.

"Nestundas" (1949)

"Kā atsevišķas personas vēstījumi par saviem nestundu pārdzīvojumiem visas noveles ir koncipētas pirmajā personā. Atkāpdamies no parastā, realitātei atbilstošā stāstīšanas veida, rakstnieks bieži lietā tiešo runu un visu vēstījumu rūpīgi izstrādā par tīru, koncentrētu daiļdarbu. [..] prot uztvert šķietami nesvarīga mirkļa vērtību un tēlojumā atklāt tā attīstības neapjaustās potences."
Gāters, Alfrēds. Apceres par latviešu trimdas rakstniekiem. Rockville: ALA Latviešu institūts,190. lpp.

"Karuselis" (1956)

"Sakopoti grāmatā ir divdesmit divi īsās prōzas darbi, kas veidoti, kombinējot tēlojuma jeb apraksta, stāsta un noveles žanra elementus. [..] Prasmē apstrādāt izraudzīto vielu tā, ka no necila stāvokļa vai ikdienas situācijas rodas neparastas norises fābula un no pelēkas vienkāršības aizmetas problēma, ir meklējama un atrodama viena no Eglīša rakstu mākslas augstākajām kvalitātēm. [..] Triviālās reālitātes karuselis kļūst par simbolu ikdienas raibumiem, un to literārais rezultāts ir grāmatas darbi ar iztēli un parādību nozīmes saredzēšanu pamatā."
Gāters, Alfrēds. Apceres par latviešu trimdas rakstniekiem. Rockville: ALA Latviešu institūts, 197., 199. lpp.

"Šoreiz ar Karuseļa tēlojumiem esam ieguvuši Anšlava Eglīša vissirsnīgāko grāmatu."
Rudzītis, Jānis. Raksti, 1979, 521. lpp.

"Divi kāpieni" (1961)

"Dzīvības ietveršana rakstītā vārdā un dabas skaistuma analize ir šīs grāmatas galvenā vērtība."
Alfrēds Gāters. Apceres par latviešu trimdas rakstniekiem. Rockville: ALA Latviešu institūts, 204. lpp.

"Pansija pilī" (1962)

"Ar dziļu pietāti iepretim humānām kvalitātēm, dabas likumībai un laika ritumam Eglīti raksta grāmatu, kuŗā atsevišķus no sen aizmirstiem atvariem uzziedējušus atmiņu mirkļus par romānu kopā sien aptvērējā fābulā izstrādātā chronoloģija reps. mainīgais laiks, vecā Inciema pils kā relātīvi stabīlais faktors un kā abu dzīvais ziņotājs rakstnieks pats ar savām domām un izjūtām."
Gāters, Alfrēds. Apceres par latviešu trimdas rakstniekiem. Rockville: ALA Latviešu institūts, 206. lpp.

Leons Kadiķis

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par stāstu "Skaistais Dāvids".
Literatūra
1940

Kultūras fonda prēmija
Kultūras fonda balva par noveļu krājumu "Kazanovas mētelis".
1947

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par romānu "Cilvēks no Mēness".
1954

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par romānu "Bezkaunīgie veči".
1968

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par romānu "Piecas dienas".
1977

PBLA Tautas balva
1980

Ērika Raistera piemiņas fonda balva
1983

Edgara Sūnas piemiņas fonda balva
1990