Stepermaņu Krustiņš
10.02.1860 – 25.05.1941
STEPERMAŅU Krustiņš (1860-1941) ir latviešu dramaturgs, sabiedriskais darbinieks un publicists. Stepermaņu Krustiņš ir cēlies no Kroņa Vircavas zemnieku dzimtas, mācījies Jelgavas reālskolā (1872-1877), pāris gadus dienējis Krievijas armijā (1881-1883) un strādājis par rakstvedi Jelgavā. Stepermaņu Krustiņš sāk publicēties 1878. gadā - "Latviešu Avīzēs" parādās pirmie viņa dzejoļi. Jelgavā Stepermaņu Krustiņš iepazīstas arī ar latviešu avīžniekiem un ienāk latviešu inteliģences aprindās. 1888. gadā Stepermaņu Krustiņš pārceļas uz Saldu, tur atver grāmatveikalu, apgādu un bibliotēku, kā arī dibina Sadraudzības un Pārtikas biedrību. 1894. gadā viņš pārceļas uz Bausku un ņem apgādu līdzi. Arī Bauskā Stepermanis atver grāmatnīcu un dibina Sadraudzīgo biedrību. Saldū un Bauskā Stepermaņu Krustiņa uzņēmumi un biedrības kļūst par rosīgu ļaužu pulcēšanās centru. Diemžēl viņa uzņēmējdarbību pārtrauc Pirmais pasaules karš. Kopā ar ģimeni Stepermaņu Krustiņš Baltiju pamet un dodas bēgļu gaitās pie paziņām uz Kaukāzu, tur viņš strādā pie siena sagatavošanas tālākpārdošanai, arī šeit ienākumi aug. Pasaules kara noslēgumā, Stepermaņu Krustiņš piedzīvo Krievijas naudas reformu, kas piecos gados nopelnīto algu pārvērš vienā maizes kukulī. Atgriezies Latvijā, viņš atrod Bauskas māju izpostītu un pārceļas uz Jūrmalu. Stepermaņu Krustiņš savas dzīves pēdējās desmitgades vada Valteros netālu no Lielupes, strādādams kā Jūrmalas pilsētas galvas biedrs (1922-1928) un arī paša dibinātās Jūrmalas bankas direktors (1931-1939). Tomēr sabiedriskā darbība ir tikai viena viņa dzīves daļa. No jaunā dzejnieka izaug pirmais latviešu traģēdiju un drāmu rakstnieks. Stepermaņu Krustiņa iedvesmas avoti ir angļu rakstnieks Viljams Šekspīrs un Baltijas un Krievijas vēsture. Daļa viņa lugu tēlo vēsturiskus notikumus - zemgaļu cīņas ar vācu ordeni ("Zemgalieši" I daļa, 1883/1887), Baltijas politiskās problēmas Ziemeļu kara laikā ("Altranstetas asins zieds" 1893), Krievijas cara Nikolaja II noslepkavošanu un Rasputina lomu Krievijas liktenī ("Revolūcija", 1924), bet viņam ir arī vairākas sadzīves drāmas, kuru centrā mīlestība, noziegums un tā atriebība, Baltijai raksturīgie kārtu un nacionālie jautājumi utml. Kopumā Stepermaņu Krustiņa dramatiskie darbi ir vāji, viņam pietrūcis kā talanta, tā izglītības. Sava neliela loma Stepermaņu Krustiņam ir arī latviešu publicistikā - polemiskas pārdomas par laikmeta kultūras aktualitātēm, piemēram, Raiņa lugu "Pusideālists" (1905), Aspazijas "Zaudētajām tiesībām" (1903), par Baltijas vācu un latviešu savstarpējām attiecībām (1901, 1902 u.c.), par latviešu valodu (1888), par pretalkohola kustību un latviešu kooperāciju vinš ir publicējis "Dienas Lapā", "Balsī", "Baltijas Vēstnesī" un citos laikrakstos, visvairāk - ap 19. un 20. gadsimta miju. Kā ar šiem rakstiem un lugām, tā arī ar savu sabiedrisko un komerciālo darbību Stepermaņu Krustiņš ir atzīstams par nozīmīgu tautas atmodas laikmeta darbinieku. Pārlūkojot viņa darbību un rakstīto kopumā, jāatzīst, ka līdzās ģimenē ieaudzinātai dziļai dievbijībai, otra Stepermaņu Krustiņa dzīves pamatvērtība ir savas tautas mīlestība, tās izglītības, kultūras un materiālās labklājības veicināšana.
Stepermaņu Krustiņa rokraksti, t.sk. autobiogrāfija, lasāmi LU Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas Retumu fondā.