"Būdams zemnieka dēls, P. Bērziņš ļoti labi saprata zemnieka dzīvi un vajadzības un tāpēc savā laikā, jau pirms kara, daudz rakstīja atsevišķās brošūrās un laikrakstos par agrārjautājumu un zemnieku stāvokli, aizstāvēdams lielo zemes īpašumu sadalīšanu. Pirmais viņa ievērojamākais darbs bija paša sarakstītā un izdotā "Lasāmā grāmata", kas stipri atšķīrās no agrākām ko bija sastādījuši garīdznieki un skolotāji, kas bija atkarīgi no vācu mācītāju žēlastības. Kā rakstnieks, tas daudz rakstīja laikrakstos un žurnālos par lauksaimniecības un politiskiem jautājumiem. Daudz viņš arī tulkojis. Ļoti redzamu vietu P. Bērziņš ieņem kā grāmatu tirgotājs un izdevējs."
Pēteri Bērziņu pieminot. Tēvijas Sargs, Nr. 36 (04.09.1936), 5. lpp.
"Savas literāriskās darbības sākumā viņš lielā mērā nodarbojās ar dzeju. Nāca klajā viņa dzejoļu krājums "Dziesmu vīte jaunībai un jaunības mīlestībai" (1876.). Galvenais motīvs atzīmēts virsrakstā. Liela daļa viņa dzejoļu, kas parādījās arī laikrakstos, ir tulkojumi. Mākslas vērtības tiem maz. Viņš sastādīja nelielas, populāras dzejas antoloģijas: "Kluso vakaru sapņojums" (1882.), "Mazās puķītes neaizmirstelītes" (1888.), "Neaizmirstelītes" (1889.). Viņš tulkojis arī dažus stāstus ("Caur paša spēku" u. c.).
Vislielākos panākumus Bērziņš sasniedza ar savu latv. lasāmo grāmatu, kas iznāca 1881. g. un līdz 1903. g. piedzīvoja 12 izdevumus. Tā bija pirmā lasāmā grāmata, ko sastādīja nacionāli jūtošs latvietis. 1885. g. tai pievienojās Kaudzītes Matīsa un Stērstu Andrēja "Sēta un skola". Bērziņa grāmata bija parocīgāka tai ziņā, ka visi trīs pagasta skolas kursi bija savienoti vienā sējumā. 1884. g. Bērziņš izdeva savas lasāmās grāmatas otru daļu, kas nodomāta ceturtajam kursam. Tautas atmodas laikmeta noskaņas gan še uzejamas ļoti mazā mērā. Pamatā ir īsi stāstiņi un reālu priekšmetu apraksti. Lielu daļu aizņem ziņas par Krieviju un krievu vēsturi. Tikai otrā daļā ir vairāk rakstu par latviešu dzimteni, gan vēsturiski, gan ģeogrāfiski (Meinards, Alberts, Jaunpils, Cēsis, Neikens, Allunans u. c.). Dzejas daļā ir tautas dziesmas, tad Dünsberģa, Šönberģa, Neikena, Allunana sacerējumi. Lasāmai mācībai Bērziņš vēl izdeva Ābeci (1884.).
Ļoti daudz Bērziņš nodarbojās ar agrāro jautājumu. 1906. g. iznāca viņa "Zemes īpašums", ko tulkoja arī krieviski. Latvijas patstāvības laikā viņš šai jautājumā laida klajā vairāk rakstu avīzēs, izdeva arī dažas brošūras: "Dažas piezīmes zemes jautājumā" (1920.), "Padomju valdības zemes iekārta" (1920.), "Zemes jautājums ārzemēs" (1919.).
Bez tam viņš laida klajā plašus zemes aprakstus. Tādi ir "Indija" (1920.), "Spānija".
T. [Zeiferts]. Pēteris Bērziņš. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Nr. 9, 01.09.1926, 237.–238. lpp.
"[..] Regulāru grāmatizdevēja darbību P. Bērziņš sāka 1888. gadā. Jau līdz 1900. gadam P. Bērziņš izdeva 55–60 grāmatu. Visvairāk bija skolu literatūras, tai skaitā arī viņa sarakstītā populārā "Lasīšanas grāmata" (līdz 1903. gadam izdota 12 reizes). 1899. gadā tika uzsākta J. Dievkociņa sastādītā bērnu prozas sērija "Mazi stāstiņi maniem mazajiem draugiem". Pats būdams viduvējs literāts, P. Bērziņš izdeva sev līdzīgu autoru darbus, bet pa starpām arī J. Mātera "Sadzīves viļņos". P. Bērziņš vairījas no sēnalu lasāmvielas, ko pats dēvēja par "nezālēm", bet no pelēcības literatūras izvēlē izklūt nespēja. Līdzīgu raibu produkciju, pa reizes uzņemdamies ko nopietnāku, viņš gādāja līdz Pirmajam pasaules karam."
O. Olte. Grāmatizdevējs Pēteris Bērziņš. Padomju Druva (Cēsis), Nr. 63, 28.05.1988, 3. lpp.
Avoti
Viesturs Zanders (b. g.). Šķirklis Bērziņš Pēteris. Datubāze "Latviešu grāmatniecības darbinieki līdz 1918. gadam". http://lgdb.lnb.lv/index/person/103/