Par dzejnieci un dzejas krājumu "Prievīšu raksti" (Rīga, 1965)"Lasu un priecājos — kaut ari pasaule sašķēlusies divās ideoloģiski un sociāli nesamierināmās daļās, kaut arī tik dažādi veidojusies Monikas Zariņas un mana dzīve (Monika Zariņa dzimusi 1931. gadā Rīgā, pēc kara nokļuvusi Vācijā, tad Anglijā, tur augusi, skolojusies, sākusi un turpina literāro darbu; savukārt visi mani apzinīgās dzīves gadi saistās jau ar pēckara Latviju), tomēr atrodu daudz tuvu domu, dzirdu atbalsis, pats galvenais — jūtu dzīvas sirds siltos klauvējienus. Protams, daudzas izjūtas, nianses mums, Monikas Zariņas lasītājiem dzimtenē, var palikt nepamanītas, aizslīdēt garām (atkārtoju — pārāk dažādas ir vides, kurās mēs esam auguši un dzīvojam pašlaik), tomēr, liekas, ka dāmas manas subjektīvas pārdomas var būt gluži tuvu objektīvam vērtējumam. Krājumā ietilpināti 36 dažāda garuma dzejoļi — no trīsrindu noskaņas "Vasara" līdz pagarajam dzejojumam "Pie jūras" (kurā lielāka koncentrētība nenāktu tomēr par sliktu). Tā ir savdabīga pārdomu; lirika, kurai impulsus devis dzimtenes apmeklējums. Atveras "Rīgas vārti", jūrai ir "zilas, smaidošas acis", "ūdensrozes sniedz mitras rokas, ar siltu dvašu mauj ganībā govis un zeme smaržo pēc Jāņu nakts" — atveras dzīve savā ģeogrāfiskajā un bioloģiskajā daudzveidība. Bet ne tikai. Arī savā izjūtu, domu. savā filozofiskajā daudz īsais priekšvārdiņš, kurā citēti arī dzejnieces izteikumi, atklāj dažas Monikas Zariņas dzejas raksturīgas iezīmes. [..] Monika Zariņa ir uzdrīkstējusies, uzdrīkstējusies domāt, domāt patstāvīgi. Tas nekas, ja šaursirdība to nevar ciest. Bleika pieminētās zelta atslēgas netop iedotas katram; tic, kas izgāž niknumu pār savu neizdevušos dzīvi un naidu pret dzimteni, pret savu pirmsākumu, savas atslēgas ir pazaudējuši tādos akaču dziļumos, kur viņi paši drīzāk noburbuļos, nekā tās atradis. [..] Monika Zariņa bijusi Latvijā, un viņas krājums, kas sarakstīts pēc dzimtenes apmeklējuma, ir tādas patiesas dvēseles pulsējums, kardiogramma, kura rāda gan priecīgas un līksmas, gan sāpošas un skumjas sirds zīmes."
Čaklais, Māris. "Vienmēr ir kāda sēkla, kas ir gatava atsākt dzīvi". Dzimtenes Balss, Nr.33 (01.08.1965)