Guntis Zariņš

Dzimis Āgenskalnā tirgotāja, firmas “Zariņš un Gulbis” līdzīpašnieka Alfrēda Zariņa ģimenē.
1940. gadā pēc padomju okupācijas kopā ar tēvu par pagrīdes darbību apcietināts, tēvs nošauts 1941. gada jūnijā. Māte Eda Zariņa (dzim. Vecaine; 1896–1962) dzimusi turīga amatnieka un tirgotāja ģimenē Augšzemgalē, Sēlpils pagastā, māsa Velta Skultāne (dzim. Zariņa).

Rīgas Franču licejā mācījies kopā ar dzejnieci un atdzejotāju Astrīdi Ivasku. Būtiska nozīme literāro interešu rosināšanā Rīgas Franču liceja skolotājiem Jānim Kadilim un Angelikai Gailītei.

1943: pārtrauca mācības Rīgas Franču licejā, uzdodoties par sešus gadus vecāku, brīvprātīgi iestājās Latviešu leģionā, bija artilērists, beidzis instruktoru skolu, kara beigās ir kaprālis prettanku vienībā. 1944. gadā pēc kaujām pie Jelgavas Viļa Januma pulka sastāvā atkāpjas uz Pomerāniju (Vācijā), kara beigās nokļūst amerikāņu gūstā. Pēc atbrīvošanas no gūsta dzīvoja dažādās bēgļu nometnēs un sardžu rotā.
1952: izceļoja uz Angliju.
1953: apprecējies ar dzejnieci un tulkotāju Moniku Majori.
Kopš 1959: strādāja psihiatrijas klīnikās; mūža pēdējos gadus strādāja par grāmatvedi un direktora asistentu.
1962: viesojās ASV, piedalījās Latviešu Jaunatnes dienā Čikāgā, tikās ar saviem literārajiem vienaudžiem un domubiedriem. Šim notikumam ir ļoti spēcīgs iespaids un impulsi.
1965: martā pirmo reizi viesojas Latvijā. Šis notikums ietekmēja spēcīgi emocionāli un psihes līmenī.

LITERĀRĀ DARBĪBA

1945: pirmā publikācija novele “Gaisu!” laikrakstā “Nedēļas Apskats” (Detmolda), kā arī publicēti pāris dzejoļi.

Kaut arī dzīve noritēja nošķirtībā, daudz un intensīvi rakstīja, aktīvi darbojās latviešu trimdas periodikā.
No 1953. gada laikraksta “Londonas Avīze” līdzstrādnieks.
1956: līdzstrādnieks laikrakstā "Latvija Amerikā".
Publicējies Viestura rotas darba vīru žurnālā "Junda" (1952–1953), žurnālos “Ceļa Zīmes” un “Jaunā Gaita”, laikrakstos “Laiks”, “Latvija Amerikā”, “Latvija”, "Londonas Avīze",“Daugavas vanagi”, "Tilts", publicēja apceres par notikumiem Anglijas latviešu kultūras dzīvē, veidoja laikrakstā “Londonas Avīze” sleju “Londonas portreti”.

Rakstīja recenzijas, tostarp par Indras Gubiņas, Ainas Zemdegas, Veltas Tomas, Veltas Sniķeres, Andreja Irbes un citu grāmatām, un apceres, arī par 20. gs. modernajiem citzemju rakstniekiem, tostarp Franci Kafku, Tomasu Mannu, Hermani Hesi un citiem.

Darbi angļu valodā publicēti žurnālā "Zintis", šajā izdevumā angļu valodā publicējis apceres par latviešu trimdas jaunajiem autoriem un recenzijas par viņu grāmatām.

DALĪBA CITOS PROJEKTOS

Piedalījās literāros sarīkojumos, Anglijas latviešu Dziesmu dienu sarīkojumos, Ziemeļanglijas Kultūras dienās, Čikāgas jaunatnes dienās un citviet.

Trimdā bijusi iecere izveidot latviešu dzejas krājumu angļu valodā, tā netiek īstenota; piedalās žurnāla “Zintis” (angļu valodā) veidošanā. Par savu uzdevumu trimdā Zariņš izvirza latviešu literatūras un kultūras popularizēšanu mītņu zemju sabiedrībā; Roufantas muižā pie Londonas izveido internacionālu klubu, kur rīkoti literāri un muzikāli vakari.

Kontaktu dibināšana ar Latviju bija otrs Gunta Zariņa sapnis, jo “latviešu literatūru un mākslu nedrīkst sagriezt gabalos, citādi tiešām iznāks tā, ka mēs sažūsim kā reņģes saulē.”

GUNTIS ZARIŅŠ PAR RADOŠO PROCESU

"Rakstīšana man ir nepieciešama, un es radu pats savu pasauli, kurā cilvēki ir cilvēki. Man neliekas svarīgi saglabāt vai radīt politiskas partijas un organizācijas, bet – saglabāt latviešu valodu un tradīcijas. Dzīvoju kopā ar māti, sievu un saviem divi dēliem – Klāvu un Kristapu. Ap mums ir tikai angļi, bet mūsu istabās ir Latvija. Ne tā Latvija, kas palika aiz muguras, bet tā, kurā mēs vēl joprojām dzīvojam."
Gubiņa, Indra. Guntis Zariņš. Tilts, Nr. 36.–37., 1959.

PAR GUNTA ZARIŅĀ PERSONĪBU

"Kopš 13 gadu vecuma Guntis Zariņš lasa Nīči, un tā filozofijā Nīče, Kirkegords un Sartrs mācījuši jauno latviešu rakstnieku domāt. No dzejniekiem Guntim Zariņam tuvākie ir T. S. Elliots, Ezra Paunds, Ingeborge Bachmane, Joachims Ringelnacs un –latviešu tautas dziesmas. Jaunākā latviešu literātūrā Guntis par labāko prozistu uzskata Dzintaru Sodumu, dzejā –Veltu Sniķeri, Ojāru Jēgenu un Gunāru Saliņu. Guntis Zariņš vienādi labi orientējas vācu, angļu un latviešu literātūrā, daļēji arī franču, no rietumeiropas un mūsu pašu rakstniecības viņš pieņem to, ko pats atzīst par pieņemšanas vērtu, vienalga, vai vispārējā kritika (jo sevišķi latviešu) to atzīst, vai ne, Guntis Zariņš izvērtē pats."

Gubiņa, Indra. Guntis Zariņš. Tilts, Nr. 36.–37., 1959.

PAR GUNTA ZARIŅA DAIĻRADI

"Zariņš ir ļoti steidzīgs rakstītājs. Viņš dodas pakaļ ātri skrejošai domai un pārdzīvojumu zibenīgajai gaitai, un par rotaļāšanos ar valodu viņam neiznāks laika domāt. G. Zariņa izteiksme ir viegla, viņa teikumi īsi, viņa dialogi asi apcirsti, viņa vārdu krājums samērā šaurs. Viņa valodai ir emocionāli akcentējumi, bet tā nav ne bagāta, ne krāšņa. [..]G. Zariņa stāstiem skaidri izveido trīs notikumu joslas: ir izdomāts, pārdzīvots un redzēts."

Kalve, Vītauts. Par Gunti Zariņu. Latvija Amerikā, 1963, 15. maijs.

"Apmēram pusi no visām G. Zariņa publicēto grāmatu lappusēm aizņem stāsti par karavīriem. Savu rakstnieka darbību viņš 1945. gadā ar kara tēlojumiem sācis, un viņa jaunākajā stāstu grāmatā (Ceļš uz pasaules galu) joprojām spilgtākie ir kara stāsti. Tādēļ varam G. Zariņu ar labām tiesībām apzīmēt par galveno latv. karavīru un kara tēlotāju mūsu trimdas rakstniecībā. Ja trūktu Zariņa darbu šai nozarē, mūsu trimdas rakstniecībā būtu sāpīgs robs. [..] G. Zariņam ir rotaļīgi viegla izteiksme, ko varbūt var salīdzināt, piem., ar vieglo svītru grafiku vai ar ņirbošu klavieru mūziku. Šāda izteiksme nav sevišķi piemērota plašiem vides tēlojumiem, ne notikumu sīkdaļu aprakstiem, tā visvairāk derīga psiholoģiskās gaisotnes atklāšanai. Psiholoģisko gaisotni G. Zariņš mēdz ļoti strauji sabiezināt līdz vizionārai un rēgonīgai parādību skatīšanai. Arī visas kara ainas G. Zariņš cenšas psīchizēt, emocionāli piesātināt. Karš viņam nav tik daudz vērota norise kā pārdzīvojums."

Kalve, Vītauts. Guntis Zariņš. Tilts, Nr. 56.–57, 1964.

".. galvenokārt kara, okupētās Latvijas un trimdas dzīves tematika, centrā cilvēka pārdzīvojumi, bieži tēlota slimu cilvēku vide. Zariņš atveidojis arī 2. pasaules kara šausmas, trimdinieku nespēju iekļauties konservatīvās Anglijas sabiedrības mierlaiku dzīvē, ar to saistīto garīgo vientulību un bezcerību, arī laulības dzīves konfliktus. Zariņa varoņi dzīvo skumjā, traģiskā vidē, taču galēju bezcerību parasti kliedē viņu meklējumi pēc laimes un saskaņas cilvēku savstarpējās attiecībās. Zariņam prozai raksturīgi psiholoģiski spriegi, lakoniski dialogi. Ar kara tematiku saistītajos darbos daudz rakstnieka paša pārdzīvotā, galvenā atziņa – trimdinieku, īpaši bijuši karavīru dzīvi un psiholoģiju joprojām ietekmē un nosaka karā iegūtā traģiskā pieredze."

Dombrovska, Baiba. Guntis Zariņš. Latviešu rakstniecība biogrāfijās, 2003.

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par stāstu "Varonības augstā dziesma".
1962