Maija Silmale

Dzimusi augstskolas pedagogu ģimenē. Tēvs Arvīds Šmits bija tautsaimniecības profesors Latvijas Universitātē.

Bērnību pavadījusi Malnavas lauksaimniecības skolā, Malnavā un Višķu dārzkopības skolā, Višķos, kur strādājuši abi vecāki.
Līdz 1939: Maija Ilga Šmite.
Ap 1946: Dailes teātra aktieru Arnolda Stubava un Irīnas Stubavas dzīvoklī Rīgā, Dzirnavu ielā 70, pirmdienās sāka pulcēties cilvēki, kurus vienoja mīlestība uz franču literatūru un mākslu, arī Maija Silmale.
1947–1956: laulības ar aktieri Miervaldi Ozoliņu.
1948: piedzimst meita Helju.
1951. gada 5. janvāris: apcietināta un 4. jūlijā nepamatoti notiesāta uz 10 gadiem labošanas darbu kolonijā par darbību tā saucamajā "franču grupā". Sodu izcietusi Taišetā, lielāko daļu ieslodzījuma laika pavadot slimnīcā.
1956. gada 15. maijs: atbrīvota.
1956. gada vasara: atgriezusies Rīgā.
1964: smagi saslimst.
1965. gada maijs: pēc pārciestas operācijas tiek atzīta par II grupas invalīdi.
1970: tiesas prāvā pret Lidiju Doroņinu, kuru apsūdz pret Padomju Savienību vērstu melu izplatīšanā, Maija Silmale aicināta kā lieciniece, aizstāv apsūdzēto, atzīstot, ka pati atvedusi uz Latviju Andreja Amalrika un Nobela prēmijas laureāta Aleksandra Solžeņicina rakstus un noliedzot, ka rīkojusies nelikumīgi.
1971. gada februāris: Maiju Silmali apcietina un bez tiesas sprieduma ievieto Sarkankalna psihiatriskajā klīnikā. Seko trimdas laikrakstos publicēti aicinājumi atbalstīt literāti un tai palīdzēt.
1971. gada 31. maijs: Maija Silmale tiek atbrīvota no Sarkankalna psihiatriskās klīnikas un ievietota vēža slimnīcā, Talsu ielā 7, Āgenskalnā. No turienes viņu izraksta kā nedziedināmi slimu. Publicēt savus darbus viņai ir aizliegts, un līdz ar to nav eksistences līdzekļu.
1971. gada vasara: sakarā ar franču dzejas antoloģiju Maija Silmale tiek aicināta uz Franciju, taču padomju iestādes liedz tūrista vīzu.

TULKOTĀJA

1946: Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta uzdevumā pārtulkojusi indiešu rakstnieka Kālidāsas drāmas "Sakuntala" fragmentus un atdzejojusi indiešu himnas.
1948: sākusi nodarboties ar daiļliteratūras tulkošanu (Leonīda Zorina lugas "Jaunība" un "Dienvidos no 38-tās paralēles").
1960: pirmā publikācija – Viktora Igo romāna "Nožēlojamie" tulkojums (LVI) (1. daļu tulkojusi Maija Silmale, 2. daļu – Milda Grīnfelde).

TULKOJUMI

1961: Antuāns de Sent-Ekziperī. "Lidojums naktī; Cilvēku zeme" (LVI).
1964: Anatols Franss. "Karalienes Pīļpleznas cepešmāja; Žeroma Kuaņāra kunga uzskati" (LVI).
1964: Sergejs Ļvovs. "Prometeja uguns " (LVI) (no krievu valodas).
1965: Onorē de Balzaks. "Nezināmais šedevrs" (Liesma) (arī pēcvārda autore).
1965: Antuāns De Sent-Ekziperī. "Dienvidu kurjers; Kara lidotājs; Vēstule ķīlniekam" (Liesma).
1967: Armans Lanū. "Kad jūra atkāpjas" (Liesma).
1969: Albērs Kamī. "Mēris" (Liesma).
1970: Armans Lanū. "Labdien, Zolā kungs!" (Liesma).
1979: Žils Verns. "Meteora medības; Begumas pieci simti miljonu" (Liesma).

ATDZEJA

1958: Džovanni Bokačo. "Dekamerons" (LVI) (no itāliešu valodas tulkojusi Maija Kvelde; Maijas Silmales atdzejojums).
1970: "Es tevi turpinu. Franču mūsdienu dzejas izlase" (Liesma) (sastādītāja, priekšvārda autore un viena no atdzejotājām).

Tulkojusi Antuāna de Sent-Ekziperī, Albēra Kamī darbus – liela to daļa nav publicēta, saglabāta rokrakstos; arī Anatola Fransa, Onorē de Balzaka, Anrī Žida, Edegara Alana Po, Sergeja Ļvova, Žila Verna, Armana Lanū un citu autoru darbus.
Atdzejojusi Gijoma Apolinēra, Pola Eliāra, Ežēna Gilvika, Armana Lanū, Renē Šāra, Fransuā Vijona, Luija Aragona, Roberta Desnosa, Žaks Prevēra, Pjēra Reverdī, A. Basnē un citu autoru dzeju.

Atdzejojusi franču valodā Imanta Ziedoņa, Ojāra Vācieša, Māra Čaklā, Vizmas Belševicas un citu autoru darbus.

Tulkojusi lugas teātriem, tulkojusi un dramatizējusi literāro materiālu Valsts Radiokomitejas raidījumiem, tulkojusi subtitrus filmām, rakstījusi pēcvārdus, priekšvārdus tulkotajām grāmatām, apcerējumus par franču un itāļu literatūru.

Tulkojusi arī no angļu, krievu, itāļu valodām.

PAR MAIJAS SILMALES TULKOTĀJA DARBU

"Priekšvārds krājumam "Franču mūsdienu dzeja" ir pirmais plašākais un nopietnākais raksts par franču mūsdienu dzeju tā laika latviešu literatūrkritikā."

Janīna Kursīte. Dzejas vārdnīca. R.: Zinātne, 2002, 160. lpp.

Pjotrs Ravičs 1971. gada 26. martā franču laikrakstā "Le Monde":
"(..) Priekšvārds, kā arī ļoti plašais dzeju klāsts, kurā vārsmas ir izmeklētas pēc to poētiskās vērtības, nedodot priekšroku nevienam no virzieniem, liecina par ļoti augstu kompetenci un labu qaumi. Izvēloties par epigrāfu Pola Eliāra un Alēna Boskē rindas, priekšvārdā autore cenšas pasvītrot dažas nepārejošas tendences, organisku kontinuitāti franču dzejas attīstībā 20. gadsimtā, neskatoties uz attēlotās panorāmas bagātību un daudzveidību (..)"

Citēts no: Māris Čaklais. "Uguns man ir tikpat kā mājsas dzīvnieks..." Literatūra un Māksla, Nr. 8, 19.02.1988.

Maija Ilga Šmite