Konstantīns Strods-Plencinīks

Dzimis Varakļānu pagasta Kokaru (Kokarūs) ciemā zemnieku ģimenē.

1933: Nautrānu baznīcā salaulājās ar dzejnieci Mariju Andžāni.
Strādājis par ierēdni dažādās valsts un pašvaldības iestādēs Latgalē un Rīgā.

20. gs. 30. un 40. gados aktīvi iesaistījās Varakļānu, Viļānu sabiedriskajā un kultūras dzīvē, piedalījās Latgales ārpusskolas izglītības kongresā (1933), latgaliešu rakstnieku sarīkojumos Latgalē (Rēzeknē, Viļānos, Varakļānos, Aglonā un citur).
Heronīms Tihovskis atzinis, ka rakstnieks "ir kluss, nepretenciozs sava ceļa gājējs, pamaz pieminēts latviešu periodikā, bet viņš vienmēr palicis noteikts, apzinīgs un rosīgs radošā darba rūķis un neatlaidīgi kopis savu iemīļoto žanru – atmiņu tēlojumu un stāstu."

Literārā darbība1922: pirmā publikācija – dzejolis "Pučiu dorziņš" žurnāla "Jaunības Tekas" 9. numurā.
1929: skice "Maļdeišonōs" žurnāla "Zīdūnis" 4. numurā.

Ar pseidonīmu K. Plencinīks vai Konstantīns Strods-Plencinīks vārdu publicējis dzeju un prozu latgaliešu izdevumos "Sauleite", "Straume", "Zīdūnis", "Latgolas Bolss", "Latgolas Vōrds", "Zemnīka Bolss", "Daugavas Vēstnesis" un citviet. Šis pseidonīms lietots visās pirmkara un Otrā pasaules kara laika publikācijās. Pseidonīmu Plencinīks izvēlējies, jo šādi saukts viņa vectēvs –līdumnieks. Pēc 1934. gada galvenokārt pievērsies prozas rakstniecībai,tapuši tēlojumi, pasakas, stāsti, lugas un kultūrvēsturiski apcerējumi.
1942–1943:fragmentos publicēti romāni "Laipa" un "Velni" (atainoti 1940. un 1941. gada dramatiskie notikumi).
Sabiedriskā darbība30. gadu sākumā izveidoja un vadīja Varakļānu biedrības dramatisko sekciju, pats arī spēlēja kā aktieris.
30. un 40. gados aktīvi iesaistījās Varakļānu, Viļānu sabiedriskajā un kultūras dzīvē, piedalījās Latgales ārpusskolas izglītības kongresā (1933), piedalījās latgaliešu rakstnieku sarīkojumos Latgalē (Rēzeknē, Viļānos, Varakļānos, Aglonā un citur), tostarp latviešu rakstnieku vakarā Rīgā (1935).

Bijis Andrieva Jūrdža Fonda padomes loceklis.
Trimdā aktīvi piedalījies latgaliešu sabiedriskajā dzīvē, tostarp Katoļu dienu latviešu rakstnieku sarīkojumos ASV un Kanādā, kā arī Radio Liberty latgaļu raidījumu lasījumos.
Žurnālista darbībaLatgaliešu skolotāju savienības izdevuma "Latgolas Škola" līdzstrādnieks.
Bēgļu nometņu laikā dzīvojis nometnē Oberkaselē, kur rediģējis nometnes rakstu krājumu "Ceļinieks"; tam izdoti divi numuri vienā eksemplārā.
Konstantīna Plencinīka dzeju komponējuši Jānis Mediņš un Jānis Norvilis "Dziesmu kalnā", "Dzimtene").
Godalgas un apbalvojumi1936: par garstāstu "Zemes Dievs".
1939: godalgots laikrakstā "Daugavpils Vēstnesis" iespiestais apcerējums "Taupiet savu, tā Kunga dotu mantu".
1976: Andrieva Jūrdža Fonda Broņislava Spuļa piemiņas komisijas atzinības godalga par stāstu krājumu "Kungs", no prēmijas autors atteicies.

"Sarakstījis un izdevis astoņas grāmatas abās latviešu rakstu valodas tradīcijās, t. i., vidus un augšzemnieku dialektā. Ļoti daudz darbu – stāsti, pastāsti, dzejoļi vēl aizvien ir atrodami dažādu periodisku izdevumu slejās. [..] dzīva, brīvi plūstoša valoda, faktos balstīta improvizācija. Rakstnieks stāsta to, kas bijis, ko pieredzējis, notēlo cilvēkus, ko labi pazīst. Tomēr visur un visam ir klāt paša autora fantāzija, viņa īpatnējais redzējums un stāstījuma pavērsiens."

Salceviča, Ilona. Rakstnieks Konstantīns Strods-Plencinīks deviņdesmitgadnieks. Treji Vārti, 1998, 182. numurs.

"Rakstnieks K. Strods ir kluss, nepretenciozs sava ceļa gājējs, pamaz pieminēts latviešu periodikā, [..], neatlaidīgi kopis savu iemīļoto žanru –atmiņu tēlojumu un stāstu."

Tichovskis, Hieronīms. Piemineklis Latgales lauku dzīvei un cilvēkiem. Latvija Amerikā, 1975, 16. augusts.

"K. Stroda Plencinīka stāsti īt pi sirds, jo tī ir, kai soka, kauls nu tautas kaula. Latgaļu dzeivi i sirdi var apraksteit tikai poši latgali un dūt literarajūs dorbūs tū, ko cyti navar dūt. Tys vyscauri ir ari Stroda-Plencinīka stostūs."

Lōcis, Vlodislavs. Andryva Jūrdža fonda Bronislava Spūļa pīmiņas komisijas atzineibas gūdolgu sajēmēji. Dzeive, 1976, Nr. 13.

"Vysumā Strods ir klyvis stosteitojs, izveidojis sovu klasisku stilu, saceisim – sovu osproteigu un atjauteigu dzeives un sadzeives redzēšonas īvērzi. Jubilārs sovūs stostūs roda vysdažaidokas sadzeives norises īpatnējā latgaļu morales un ciļvēceibas atspulgā. [..]Strods ari svešumā roda Latgolas cylvākus jūs gryutajā ceļā un pavoda pi atziņas. Jo cylvāka mets ir Dīva bārns, padūts svešuma pūstam un gryuteibom. Stroda varūni nanūkleist, jīnu mozom dīnom uzjāmuši veseleigu tautas gora montu krojumu, bazneicas bausleibu izpratni un styngru tāvu dzeives gudreibu. Tai jī porvar aizaraušonas un īkores bez līkas traģikas."

Spoģis, Alberts. Latgolas dvēseles rūtu kalējam. Konstantīnam Strodam Plencinīkam 80. Dzeive, 1988, 16. numurs.

Dzejoļu krājums "Sirds" (1934)"Grāmata uzrāda autora attīstībā lielu soli uz priekšu. Pants pietiekoši pārvaldīts, izteiksme tīra, bet izjūtās vēl meklēšanās. Vislabāk padevušies dabas dzejoļi, ar kuriem viņš pat pārspējis savus kolēgas. Šis dzeju krājums ir viens no solīdākiem, kādi vispār izloksnē parādījušies."

A. Spr. Jaunākās parādības Latgales rakstniecībā. Rīts, 1934, 23. septembris.

Bērnības atmiņu grāmata "Es, mazais cilvēks" (1958)"Tajos pievilcīgs Latgales kolorīts un laba bērnu psiholoģijas izpratne. Pa šiem daudzajiem literārās attīstības gadiem ieaudzis par apdāvinātu prozistu."

Liepiņš; Oļģerts. Kad mazais cilvēks tagad liels. Latvija Amerikā, 1973, 17. marts.

Stāstu krājums "Kungs" (1974)"[..] krājumu Kungs varētu uzskatīt kā grāmatas Es, mazais cilvēks turpinājumu resp. otru daļu, jo arī šai grāmatā galvenais sižets tas pats – lauku sādžas un tai tuvākās apkārtnes ļaužu dzīve un notikumi visos gada laikos, kā to redz, vēro un pārdzīvo „mazais cilvēks"– zēns pirmskolas gados. K. Stroda bērnības stāstu notikumi lielās pasaules priekšā liekas visai necili, ikdienišķi, bet tie ir ietērpti striktā, koncentrētā fabulā, tā ka lasītāju ieintriģē stāsta sākums un saista tā atrisinājums ar labā un skaistā izskaņu. Tēlojumu stils vienkāršs, izteiksme dzīva, bagāta gleznām, salīdzinājumiem, valoda bagāta apvidus vārdiem. [..] grāmata Kungs ir jauns sasniegums K. Stroda prozas mākslā. Viņam izdevies iemūžināt literāros tēlos un ainās patriarhālo tradicionālo, bet nu jau pagātnē aizgājušo Latgales lauku dzīvi un cilvēkus."

Tichovskis, H. Piemineklis Latgales lauku dzīvei un cilvēkiem. Latvija Amerikā, 1975, 16. augusts.

"Konstantins Strods tāloj sovas sātas un apkōrtnes ļaužu dzeivi pēc bērneibas atmiņom. Tei ir skateita ar redzeiga bārna acim, bet literārā formā attālota, kod rakstnīkam jau ir izkūpts talants. Autors pats dorbojās voi vāroj, vysu stōsta pyrmā personā. [..] Konstantins Strods šymā gromotā ir tālojis vīnkoršūs ļaudis ar sovom ikdīnas ryupem, bet dvēseleigi un lobi roksturi ir ar vysom sovom vōeibom, kuras varātu izsaceit kai sadzeives seikūs putekleišus. Vysumā stōstu grōmota ir lels īgyvums latgaļu literatūrā un tei īsaryndoj tūs latgaļu literatūras dorbu klasē, kurus losūt reizē ir goreigā bauda, dvēselei mīrs, sirds skaidreiba, tyvōkō mīlesteiba un pasaļaušona uz Dīvu."

Rudovičs, Jezups. Dzeive, 1976,128. numurs.

Atmiņu-izdomu romāns "Tas sākās Varakļānos" (1988) "Iedziļinoties un pazīstot latgaliešu un visas latviešu tautas likteņus un notikumus, varam izlobīt patiesību, bet vai tas romānā svarīgi? Jāsaka: autors gudri rīkojies, sākumā ievadot un norādot uz patieso, kaut attīstība sāk sapņot vaļējām acīm. Atzīstamas rakstnieka pūles – iemūžinot tik plašu un notikumiem bagātu laikmetu savā veidā, neparastās sakarībās. Strods šeit eksperimentē, meklē jaunu izteiksmes formu, jo to prasa modernais laiks. Viņš sniedz mums vēsturiskos apziņas saturus un sava laika pārdzīvojumus jauna, nebijuša izteiksmē. Ar to Strods ieiet latviešu vēsturisko prozistu romānistu saimē, t. i., nostājas blakus Antonam Rupainim. [..] Te runā konkrēti cilvēki savas eksistences priekos, bēdās un visas tautas likteņgaitu izšķirīgos brīžos. Lasot aizraujas elpa, tik spilgtas mūsu cietējas tautas vēstures ainas."

Spoģis, Alberts. Neparasts vēsturisku atmiņu romāns. Brīvā Latvija, 1989, 10. jūlijs.

Konstantīns Strods

Kiu-kū, Misters Pli, Sērksneits

–1944
Oberkasele
1944. gada vasarā devies uz Rīgu kopā ar ģimeni. Rudenī ģimene izceļojusi uz Vāciju. Kādu laiku dzīvojis Oberkaselē pie Bonnas.

–1950
Emigrēja uz ASV.

Varakļāni
Strādājis par Varakļānu bibliotēkas pārzini. 

Rīga
Strādājis par ierēdni. 

Rēzekne
Strādājis par ierēdni.

–1934
līdz 1934. gadam bijis laikraksta "Zemes Bolss" atbildīgais redaktors un izdevējs.

1931
Rīga
Darbojies laikrakstā "Jaunō Straume".

1931–1933
jauno rakstnieku nodaļas redaktors Latvijas katoļu jaunatnes izdevumā "Sauleite".

1941–1944
Rēzekne
Laikraksta "Rēzeknes Ziņas" redakcijas loceklis. 

1951–1970
Elmaira
Strādājis raktuvēs un dzelzs izstrādājumu rūpnīcā ASV.

1917–1925
Varakļāni Primary School
Varakļāni
Mācījies Varakļānu pamatskolā.

1925–1928
Varakļānu ģimnāzija
Varakļāni

1951
Elmaira
Ar ģimeni pārcēlies uz Ņujorkas štatu, ASV.

Jāzepa Rancāna fonda balva
1982