Konstantīns Strods-Plencinīks
09.03.1908 – 25.06.1999
Konstantīns Strods-Plencinīks (1908–1999) – rakstnieks, rakstījis arī latgaliešu rakstu valodā. Jaunības posmā publicēti divi dzejas krājumi – "Sevī" (1931) un "Sirds" (1934). Vēlākos gados, dzīvodams gan Latvijā, gan trimdā Vācijā un ASV, rakstījis prozu. Literārajos darbos atainojis Latgales kultūrvēsturisko vidi un Latgales ikdienas dzīvi ("Sādžu ļaudis", 1936; "Atmūda", 1943; "Es, mazais cilvēks", 1958; "Nedrīkstu raudāt, nevaru smiet", 1976; "Kungs", 1974). Ilona Salceviča atzīmējusi rakstnieka dzīvo un plūstošo valodu, improvizāciju. Rakstnieks stāsta to, kas bijis, ko pieredzējis, notēlo cilvēkus, ko labi pazīst. Tomēr visur un visam ir klāt paša autora fantāzija, viņa īpatnējais redzējums un stāstījuma pavērsiens. Atzīmējams ir romāns ar memuārdarba iezīmēm – "Tas sākās Varakļānos" (1988), kurā vēstīts par 20. gadsimta 30. gadu beigu, Otrā pasaules kara notikumiem, bēgļu gaitām un pirmajiem gadiem Amerikā. Kā nozīmīgais Konstantīna Stroda-Plencinīka pienesums gan latgaliešu, gan latviešu literatūrā kopumā minēti viņa atmiņu stāstījumi, kas nereti skatīti no bērna skatupunkta, iezīmējot latgalisko vidi, apstākļu, cilvēku attiecības, sapņus un ilgas, valodas savdabību un pasaules redzējumu; viens no nedaudzajiem rakstījis pasakas latgaliešu rakstu valodā.
Dzimšanas laiks/vieta
09.03.1908
Miršanas laiks/vieta
25.06.1999
Personiska informācija
Dzimis Varakļānu pagasta Kokaru (Kokarūs) ciemā zemnieku ģimenē.
1933: Nautrānu baznīcā salaulājās ar dzejnieci Mariju Andžāni.
Strādājis par ierēdni dažādās valsts un pašvaldības iestādēs Latgalē un Rīgā.
20. gs. 30. un 40. gados aktīvi iesaistījās Varakļānu, Viļānu sabiedriskajā un kultūras dzīvē, piedalījās Latgales ārpusskolas izglītības kongresā (1933), latgaliešu rakstnieku sarīkojumos Latgalē (Rēzeknē, Viļānos, Varakļānos, Aglonā un citur).
Heronīms Tihovskis atzinis, ka rakstnieks "ir kluss, nepretenciozs sava ceļa gājējs, pamaz pieminēts latviešu periodikā, bet viņš vienmēr palicis noteikts, apzinīgs un rosīgs radošā darba rūķis un neatlaidīgi kopis savu iemīļoto žanru – atmiņu tēlojumu un stāstu."
Profesionālā darbība
Literārā darbība
1922: pirmā publikācija – dzejolis "Pučiu dorziņš" žurnāla "Jaunības Tekas" 9. numurā.1929: skice "Maļdeišonōs" žurnāla "Zīdūnis" 4. numurā.
Ar pseidonīmu K. Plencinīks vai Konstantīns Strods-Plencinīks vārdu publicējis dzeju un prozu latgaliešu izdevumos "Sauleite", "Straume", "Zīdūnis", "Latgolas Bolss", "Latgolas Vōrds", "Zemnīka Bolss", "Daugavas Vēstnesis" un citviet. Šis pseidonīms lietots visās pirmkara un Otrā pasaules kara laika publikācijās. Pseidonīmu Plencinīks izvēlējies, jo šādi saukts viņa vectēvs –līdumnieks. Pēc 1934. gada galvenokārt pievērsies prozas rakstniecībai,tapuši tēlojumi, pasakas, stāsti, lugas un kultūrvēsturiski apcerējumi.
1942–1943:fragmentos publicēti romāni "Laipa" un "Velni" (atainoti 1940. un 1941. gada dramatiskie notikumi).
Sabiedriskā darbība
30. gadu sākumā izveidoja un vadīja Varakļānu biedrības dramatisko sekciju, pats arī spēlēja kā aktieris.30. un 40. gados aktīvi iesaistījās Varakļānu, Viļānu sabiedriskajā un kultūras dzīvē, piedalījās Latgales ārpusskolas izglītības kongresā (1933), piedalījās latgaliešu rakstnieku sarīkojumos Latgalē (Rēzeknē, Viļānos, Varakļānos, Aglonā un citur), tostarp latviešu rakstnieku vakarā Rīgā (1935).
Bijis Andrieva Jūrdža Fonda padomes loceklis.
Trimdā aktīvi piedalījies latgaliešu sabiedriskajā dzīvē, tostarp Katoļu dienu latviešu rakstnieku sarīkojumos ASV un Kanādā, kā arī Radio Liberty latgaļu raidījumu lasījumos.
Žurnālista darbība
Latgaliešu skolotāju savienības izdevuma "Latgolas Škola" līdzstrādnieks.Bēgļu nometņu laikā dzīvojis nometnē Oberkaselē, kur rediģējis nometnes rakstu krājumu "Ceļinieks"; tam izdoti divi numuri vienā eksemplārā.
Konstantīna Plencinīka dzeju komponējuši Jānis Mediņš un Jānis Norvilis "Dziesmu kalnā", "Dzimtene").
Godalgas un apbalvojumi
1936: par garstāstu "Zemes Dievs".1939: godalgots laikrakstā "Daugavpils Vēstnesis" iespiestais apcerējums "Taupiet savu, tā Kunga dotu mantu".
1976: Andrieva Jūrdža Fonda Broņislava Spuļa piemiņas komisijas atzinības godalga par stāstu krājumu "Kungs", no prēmijas autors atteicies.
Citātu galerija
"Sarakstījis un izdevis astoņas grāmatas abās latviešu rakstu valodas tradīcijās, t. i., vidus un augšzemnieku dialektā. Ļoti daudz darbu – stāsti, pastāsti, dzejoļi vēl aizvien ir atrodami dažādu periodisku izdevumu slejās. [..] dzīva, brīvi plūstoša valoda, faktos balstīta improvizācija. Rakstnieks stāsta to, kas bijis, ko pieredzējis, notēlo cilvēkus, ko labi pazīst. Tomēr visur un visam ir klāt paša autora fantāzija, viņa īpatnējais redzējums un stāstījuma pavērsiens."
Salceviča, Ilona. Rakstnieks Konstantīns Strods-Plencinīks deviņdesmitgadnieks. Treji Vārti, 1998, 182. numurs.
"Rakstnieks K. Strods ir kluss, nepretenciozs sava ceļa gājējs, pamaz pieminēts latviešu periodikā, [..], neatlaidīgi kopis savu iemīļoto žanru –atmiņu tēlojumu un stāstu."
Tichovskis, Hieronīms. Piemineklis Latgales lauku dzīvei un cilvēkiem. Latvija Amerikā, 1975, 16. augusts.
"K. Stroda Plencinīka stāsti īt pi sirds, jo tī ir, kai soka, kauls nu tautas kaula. Latgaļu dzeivi i sirdi var apraksteit tikai poši latgali un dūt literarajūs dorbūs tū, ko cyti navar dūt. Tys vyscauri ir ari Stroda-Plencinīka stostūs."
Lōcis, Vlodislavs. Andryva Jūrdža fonda Bronislava Spūļa pīmiņas komisijas atzineibas gūdolgu sajēmēji. Dzeive, 1976, Nr. 13.
"Vysumā Strods ir klyvis stosteitojs, izveidojis sovu klasisku stilu, saceisim – sovu osproteigu un atjauteigu dzeives un sadzeives redzēšonas īvērzi. Jubilārs sovūs stostūs roda vysdažaidokas sadzeives norises īpatnējā latgaļu morales un ciļvēceibas atspulgā. [..]Strods ari svešumā roda Latgolas cylvākus jūs gryutajā ceļā un pavoda pi atziņas. Jo cylvāka mets ir Dīva bārns, padūts svešuma pūstam un gryuteibom. Stroda varūni nanūkleist, jīnu mozom dīnom uzjāmuši veseleigu tautas gora montu krojumu, bazneicas bausleibu izpratni un styngru tāvu dzeives gudreibu. Tai jī porvar aizaraušonas un īkores bez līkas traģikas."
Spoģis, Alberts. Latgolas dvēseles rūtu kalējam. Konstantīnam Strodam Plencinīkam 80. Dzeive, 1988, 16. numurs.
Dzejoļu krājums "Sirds" (1934)
"Grāmata uzrāda autora attīstībā lielu soli uz priekšu. Pants pietiekoši pārvaldīts, izteiksme tīra, bet izjūtās vēl meklēšanās. Vislabāk padevušies dabas dzejoļi, ar kuriem viņš pat pārspējis savus kolēgas. Šis dzeju krājums ir viens no solīdākiem, kādi vispār izloksnē parādījušies."A. Spr. Jaunākās parādības Latgales rakstniecībā. Rīts, 1934, 23. septembris.
Bērnības atmiņu grāmata "Es, mazais cilvēks" (1958)
"Tajos pievilcīgs Latgales kolorīts un laba bērnu psiholoģijas izpratne. Pa šiem daudzajiem literārās attīstības gadiem ieaudzis par apdāvinātu prozistu."Liepiņš; Oļģerts. Kad mazais cilvēks tagad liels. Latvija Amerikā, 1973, 17. marts.
Stāstu krājums "Kungs" (1974)
"[..] krājumu Kungs varētu uzskatīt kā grāmatas Es, mazais cilvēks turpinājumu resp. otru daļu, jo arī šai grāmatā galvenais sižets tas pats – lauku sādžas un tai tuvākās apkārtnes ļaužu dzīve un notikumi visos gada laikos, kā to redz, vēro un pārdzīvo „mazais cilvēks"– zēns pirmskolas gados. K. Stroda bērnības stāstu notikumi lielās pasaules priekšā liekas visai necili, ikdienišķi, bet tie ir ietērpti striktā, koncentrētā fabulā, tā ka lasītāju ieintriģē stāsta sākums un saista tā atrisinājums ar labā un skaistā izskaņu. Tēlojumu stils vienkāršs, izteiksme dzīva, bagāta gleznām, salīdzinājumiem, valoda bagāta apvidus vārdiem. [..] grāmata Kungs ir jauns sasniegums K. Stroda prozas mākslā. Viņam izdevies iemūžināt literāros tēlos un ainās patriarhālo tradicionālo, bet nu jau pagātnē aizgājušo Latgales lauku dzīvi un cilvēkus."Tichovskis, H. Piemineklis Latgales lauku dzīvei un cilvēkiem. Latvija Amerikā, 1975, 16. augusts.
"Konstantins Strods tāloj sovas sātas un apkōrtnes ļaužu dzeivi pēc bērneibas atmiņom. Tei ir skateita ar redzeiga bārna acim, bet literārā formā attālota, kod rakstnīkam jau ir izkūpts talants. Autors pats dorbojās voi vāroj, vysu stōsta pyrmā personā. [..] Konstantins Strods šymā gromotā ir tālojis vīnkoršūs ļaudis ar sovom ikdīnas ryupem, bet dvēseleigi un lobi roksturi ir ar vysom sovom vōeibom, kuras varātu izsaceit kai sadzeives seikūs putekleišus. Vysumā stōstu grōmota ir lels īgyvums latgaļu literatūrā un tei īsaryndoj tūs latgaļu literatūras dorbu klasē, kurus losūt reizē ir goreigā bauda, dvēselei mīrs, sirds skaidreiba, tyvōkō mīlesteiba un pasaļaušona uz Dīvu."
Rudovičs, Jezups. Dzeive, 1976,128. numurs.
Atmiņu-izdomu romāns "Tas sākās Varakļānos" (1988)
Spoģis, Alberts. Neparasts vēsturisku atmiņu romāns. Brīvā Latvija, 1989, 10. jūlijs.
Saiknes
Marija Andžāne - Sieva
Nodarbes
Dzimtais vārds
Konstantīns Strods
Pseidonīms
Kiu-kū, Misters Pli, Sērksneits
Emigrē
–1944
Oberkasele
1944. gada vasarā devies uz Rīgu kopā ar ģimeni. Rudenī ģimene izceļojusi uz Vāciju. Kādu laiku dzīvojis Oberkaselē pie Bonnas.
–1950
Emigrēja uz ASV.
Darbavieta
Varakļāni
Strādājis par Varakļānu bibliotēkas pārzini.
Rīga
Strādājis par ierēdni.
Rēzekne
Strādājis par ierēdni.
–1934
līdz 1934. gadam bijis laikraksta "Zemes Bolss" atbildīgais redaktors un izdevējs.
1931
Rīga
Darbojies laikrakstā "Jaunō Straume".
1931–1933
jauno rakstnieku nodaļas redaktors Latvijas katoļu jaunatnes izdevumā "Sauleite".
1941–1944
Rēzekne
Laikraksta "Rēzeknes Ziņas" redakcijas loceklis.
1951–1970
Elmaira
Strādājis raktuvēs un dzelzs izstrādājumu rūpnīcā ASV.
Izglītība
1917–1925
Varakļānu pamatskola
Varakļāni
Mācījies Varakļānu pamatskolā.
1925–1928
Varakļānu ģimnāzija
Varakļāni
Dzīvesvieta
1951
Elmaira
Ar ģimeni pārcēlies uz Ņujorkas štatu, ASV.