“[..] jāliecina, ka viņš ir bijis
dvēsele, kas tīra kā kristalls, un ka viņa vārdi saskanēja ar viņa darbiem: par
ko viņš rakstīja, par ko viņš cīnījās, to viņš pastiprināja ar savu personīgo
priekšzīmi, ar savas dzīves piemēru. Ļoti stingrs savu garīdznieka pienākumu
pildīšanā, puritāniski noskaņots savā personīgā dzīvē, b-gs K. Skrinda tomēr
nenoslēdzās tikai sevis vien veidošanā: viņš gāja pie saviem tumšākiem tautas
brāļiem, tiem ziedoja savas zināšanas, savas spējas, savu enerģiju un visus
savus līdzekļus. Kluss, pacietīgs, laipns un ar mūžīgi sērīgu smaidu uz lūpām,
b-kgs K. Skrinda prata apvienot intelliģentos spēkus, prata saistīt pie sevis
pasaulīgo intelliģenci un garīgus tēvus. Starp vieniem un otriem viņš ir bijis
par starpnieku, kas radīja labvēlīgus apstākļus vienprātībai un kopdarbībai
tautas labā. Ne ar daiļrunību saistīja viņš pie sevis cilvēkus, (daiļrunīgs
viņš nav bijis), bet ar dziļu sirsnību, atsaucību un spēju izprast citu
dvēseli. [..]
K. Skrindas darbība ļoti
daudzpusīga: viņš bijis garīdznieks, skolotājs un audzinātājs, rakstnieks, avīžu
redaktors un izdevējs, daudzu grāmatu autors un enerģisks dažādu kulturālu
organizāciju līdzstrādnieks. [..] no 1908. līdz 1918. g. rediģējis un izdevis “Drywu”,
kas bija pirmais periodiskais izdevums, kurš centās atturēt Latgales latviešus
no dzeršanas posta, no bēgšanas uz Sibīriju. “Drywa” mācīja latgaliešus lasīt,
modināja viņu nacionālo apziņu. 10 gadu laikā “Drywas” slejās b-kgs Skrinda
aicinājis apzināties savu nacionālo vienību, savu latvisko garu; vedis Latgales
latviešus pie gaismas un labklājības, rādīdams uz Kurzemes un Vidzemes
atdzimšanu kā uz priekšzīmi; ilgi priekš Latvijas valsts tapšanas sludinājis,
ka dažādu apgabalu latvieši ir viena tauta ar vienu valodu un no 1916.–1918. g.
avīžu slejās palīdzējis dzimt brīvās, apvienotās Latvijas valsts idejai.”
Valērija Seile. Baznīckungs
Kazimirs Skrinda. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, nr. 9, 1934, 204.–208.
lpp.
"[..] Dryva no nelielas mēneša avīzes ar mazu līdzstrādnieku skaitu un vāju materiālo bāzi īsā laikā un grūtos apstākļos izveidojas par saturā bagātu nedēļrakstu un rakstu apgādu, kas ar katru iespiesto rindiņu cīnās par Latgales garīgo un nacionālo atdzimšanu un materiālās labklājības pacelšanu, kā arī izveido Latgalei krietnu pulku lietpratīgu preses darbinieku.
Tas, protams, no redaktora K. Skrindas prasa lielu pašaizliedzību un taktu. Kā viņa brālis Benedikts atceras: "Latgaliešu modināšanu, ko iesāka b-kgs K. Skr. ar savu Dryvu, muižnieki uzskatīja kā revolūciju un tautas cildināšanu pret viņiem. Dažu reizi pat tiešā priekšniecība viņa darbību atzina par nepareizu, netaktisku, par daudz citus aizskarošu. No otras atkal puses daži latgaliešu inteliģenti ar karstākām galvām bāra K. Skr., kā nedrošu, nenoteiktu, pārāk atsardzīgu. Izklausījis abas puses, viņš tomēr gāja savu vidējo ceļu, mierīgi un neatlaidīgi.""
Jānis Broks. Kazimirs Skrinda. Latgales kultūras darba entuziasti. Rīgas Metropolijas kūrija, 1995, 86. lpp.
"Ar ko ir interesants Kazimirs Skrinda? Kā raksta atmiņās – ļoti simpātiska rakstura cilvēks. Pirmās latgaliešu avīzes izdod Kemps, tad izdod Nikodems Rancāns, tad izdod Trasuns, un tās visas iet īsu brīdi un apstājas, bet, kad iznāk "Drywa" 1908. gadā, tā turpina iznākt 10 gadus. Kāpēc? Trasuns, Kemps, Rancāns bija ambiciozi, kašķīgi cilvēki, ar kuriem bija grūti sastrādāties. Viņi bijuši tāda autoritāra vadības stila piekritēji, un atnāk brīdis, kad ar tevi neviens vairs tā īsti negrib strādāt. Kā raksta par Skrindu – kad viņš dzīvojis 11. rotā, pie viņa esot nākuši vienkārši parunāties, viņš pievilcis cilvēkus, tādēļ bijis spējīgs strādāt ar dažādiem cilvēkiem. Otra ir tāda lieta, ka, kad viņš vēl mācījās semināros un akadēmijās, Moģiļevas arhibīskapam vajadzējis pavadītāju vizītēs – un viņš neņēma ne Trasunu, ne Rancānu, bet ņēma Skrindu. Skrinda 1897. gadā brauca viņam blakus vizītēs pa Latgali, pa Sibīriju – tā viņš ieguva atpazīstamību tautā. Mums jau tagad liekas, ka Trasuns bija galvenā personība, bet Skrinda vienā brīdī ir bijusi lielāka slavenība un personība, pie kura visi gāja un prasīja padomu. Bet viņam bija arī otra galējība – iztapšana cilvēkiem. Skatoties pēc viņa brāļa atmiņām, viņš katrā cilvēkā mēģināja atrast to labāko, iet uz kompromisiem, bet no otras puses viņš bija cilvēks, kas turējās pie principa – melot nevajag, bet var dažreiz paklusēt."
Valentīns Lukaševičs