Kad sešdesmito gadu beigās manis savāktie krājumi, ieskaitot Bitnera vērtīgo krājumu (Latviešu literārās biedrības mēnešraksts "Magazin" VIII), sasniedza 10.000 četrrinžu, no kurām 7000 dziesmiņu bija manis paša pierakstīti, vajadzēja domāt par izdošanu. Tām vajadzēja nākt klajā Latviešu literārās biedrības 50 gadu jubilejā kā jaunam, paplašinātam Bitnera dziesmu izdevumam. Kad bijām vienojušies par attiecīgo metodi, Valkas un Lugažu mācītājs K. Ulmanis laipni uzņēmās dziesmu sakārtošanu. Bija paredzēts dziesmas grupēt pēc satura - par ģimenes dzīvi, mīlestību, precībām un kāzām, nodarbošanos un darbiem (zemkopību un lopkopību) priekiem un bēdām utt., ievērojot arī to pierakstīšanas veidu, lai gūtu pārskatu par vietējiem dialektiem (..). Par nožēlošanu tika iespiesti tikai divi izdevumi, kas ietvēra apmēram pusi no manis savāktajiem krājumiem. Redzes vājums un vēl citi iemesli kavēja mani turpināt darbu. Es to nekādā ziņā nenožēloju, jo manas ieceres vēlāk tika realizētas daudz apjomīgākā un pamatīgākā veidā. Kādreizējais Maskavas virsskolotājs K. Barons savās "Latvju dainās" šo darbu ir teicami novedis jau līdz desmitajam sējumam, un droši vien, neskatoties uz savu lielo vecumu, arī pabeigs.
Augusts Bīlenšteins. Kāda laimīga dzīve. Rīga, 1995, 276.-277. lpp.
Ulmaņa uzskatos izcelsim tikai svarīgākos momentus: 1) ka latviešu tautas dzeja ir tuva dabai un 2) tautas dzeja tautām ir vienības saite (..) Ulmanis pieslienas - un ne bez pamata - humanitātes apustulim Herderam, kas mācēja sadzirdēt "tautu balsis". Un Ulmanim tā domāt bija visas tiesības, jo, pats latvietis nebūdams, viņš līdz ar tēvu bija nodevies latviešu tautasdziesmu kārtošanai. Bija arī latviešu tautasdziesmas tulkojis vāciski, dodams šai laukā labāko tulkojumu, kāds līdz šim iznācis. Tātad viņš izjuta, ka tautas dzeja vieno. Bet, ja viņš arī robežu, ko tautu starpā novelk rase un vēsture, nebūtu diezgan uzsvēris, vienu tomēr, viņa izteiksmei piesliedamies, varēsim ar prieku apgalvot - ka vienas tautas locekļiem pašiem savā starpā līdzās tēvu valodai tautas dzeja ir stiprākā vienības saite.
Ludis Bērziņš. Greznas dziesmas. Rīga, Zinātne 2007, 267. lpp.
Viņš [Kārlis Konrāds Ulmanis] izstrādā plašu teoriju par tautasdziesmu dalījumu "pilnvērtīgo" tautu episkajās dziesmās un visām "primitīvajām" tautām zināmajās liriskajās dziesmiņās. Starp pēdējām ieskaitāmas arī latviešu tautasdziesmas - to tēma ir primitīvi dabas un cilvēku attiecību tēlojumi, tās nav saistītas ar melodiju un nekāds nacionālais raksturs tajās nevar izpausties. Viss, kas vērtīgs latviešu tautas dzejā. tai skaitā arī mēģinājumi veidot garākas dziesmas, aizgūts no vāciešiem un kristīgās baznīcas. Tikai vācu mācītāju un muižniecības daudzu gadu ilgās pūles devušas iespēju latviešiem saglabāt viņu vienkāršās dziesmiņas, tikai ar vācu palīdzību var sākt veidoties latviešu tautas dzeja.
Ojārs Ambainis. Latviešu folkloristikas vēsture. Rīga: Zinātne, 1989, 52. lpp.