GRĀMATU TIRDZNIECĪBA
Tēva mājās iekārtojis grāmatu sietuvi, rakstāmlietu un grāmatu veikalu. 1885. gadā ieguvis oficiālu atļauju grāmatu tirdzniecībai Kūrēnos. Veikalu paplašinājis 1891. gadā.
1893. gadā atvēris otru grāmatu veikalu Cēsīs. Pēc diviem gadiem – 1895. gadā – pārcēlās uz dzīvi Cēsīs un iekārtoja Lielajā (tagad Rīgas) ielā 5 pārdotavu un spiestuvi, Vaļņu ielā 5 – palīgtelpas (sietuvi, ekspedīciju, darbinieku kopmītni). Vēlāk iegādājies arī namu Lielajā Katrīnas ielā 22.
1901. gadā atvēra grāmatu veikala nodaļu Alūksnē, izvērsa arī plašu grāmatu kolportāžu, tiecoties tajā ieviest vērtīgas grāmatas.
Ap 1900.–1902. gadu uzturēja grāmatu veikala filiāli arī Rīgā, Tērbatas ielā 7.
Pēc 1906. gada Jāņa Ozola grāmatu veikals Kūrēnos tika nodedzināts, izpostīta arī veikala nodaļa Alūksnē.
IZDEVĒJDARBĪBA
Apgādājis apmēram 200 grāmatas (neskaitot sīkiespiedumus) apmēram pusmiljona eksemplāru. Jānis Ozols izdeva galvenokārt vērtīgu literatūru, lielu uzmanību pievēršot grāmatu mākslinieciskajai apdarei. Īpašu uzmanību veltīja jaunākajai oriģinālliteratūrai, sevišķi dzejai.
Nozīmīgākie Jāņa Ozola izdevumi
1893–1904: viens no pirmajiem kopotu rakstu izdevumiem latviešu grāmatniecībā – brāļu Kaudzīšu kopotie raksti "Vija" (23 burtnīcas)
1895, 1904: Matīsa Kaudzītes sastādītā dzejas antoloģija "Smaidi un asaras"
1897: dzejas antoloģija "Dzejas pūrs" (sast. Ed. Treimanis-Zvārgulis)
1897: Teodora Zeiferta dzejas krājums "Stari"
1898–1904: pirmais latviešu jaunākās rakstniecības almanahs "Jauna raža" (Teodora Zeiferta vadībā)
1899–1901: cittautu literatūras almanahs "Cittautu raža" (E. Pīpiņa-Vizuļa vadībā)
1899, 1905: Edvarda Treimaņa-Zvārguļa dzejas krājums "Grēcinieka sirds"
1901: dzejas antoloģija "Latviešu dzejas pagalms" (sast. J. Janševskis)
1902: Kārļa Skalbes dzejas krājums "Cietumnieka sapņi"
1903: Teodora Zeiferta dzejas krājums "Pumpuri"
1904: Kārļa Skalbes pasaka "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties"
1905: Aspazijas luga "Sidraba šķidrauts"
1905: Raiņa dzejas krājums "Vētras sēja"
1905: Kārļa Skalbes dzejas krājums "Kad ābeles zied"
1905: Edvarda Treimaņa-Zvārguļa dzejas krājums "Vientulībā"
1905: Garlība Merķeļa teika "Vanems Imanta"
Izdevis arī Rūdolfa Blaumaņa, Jāņa Poruka, Pērsieša, Augusta Brača u.c. rakstnieku darbus.
Kopš 1890. gada izdeva "Piezīmju kalendāru", kopš 1892. gada – "Vispārīgo kalendāru" (līdz 10 000 eksemplāru) un citus kalendārus. 1902.–1903. gadā izdeva žurnālu "Austrums", uzlabojot tā kvalitāti, īpaši dzejas nodaļu.
Aizsāka grāmatu apdares uzlabošanu (īpaši iesējumos), vispirms ar tradicionālajiem 19. gadsimta eklektikas līdzekļiem, vēlāk ieviešot jūgendstila elementus, tomēr nepaguva nonākt līdz augstvērtīgas grāmatu mākslas līmenim.
Līdzekļus apgādam ieguva no spiestuves peļņas, tur izgatavoja veidlapas un citas akcidences, pastkartes, citu apgādu pasūtinātas grāmatas. Spiestuves iekārtu pastāvīgi atjaunināja.
1905. gadā visā uzņēmumā strādāja apmēram 30 darbinieku ar tolaik visīsāko darbalaiku – 9 stundas. Viņiem bija savi mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi.
Pēc Jāņa Ozola nāves viņa uzņēmums darbību sašaurināja; līdz 1912. gadam to vadīja Jānis Roze, līdz 1914. gadam – atraitne Paula Ozola. 1914. gadā uzņēmuma darbība tiek izbeigta.
Darbību grāmatu tirdzniecībā un izdevējdarbībā turpināja vairāki Jāņa Ozola mācekļi – Oskars Jēpe, Jānis Roze, Pauls Skrābāns, Jūlijs Bračs.
SABIEDRISKĀ DARBĪBA
Pie Jāņa Ozola Cēsīs un Vecpiebalgā mēdza apmesties no Rīgas atbraukušie literāti un mākslinieki.
Ar aģitāciju panācis latviešu ievēlēšanu Cēsu pilsētas domē agrāko vāciešu vietā.
Aktīvi iesaistījās 1905. gada revolūcijā – vadīja sapulces, savā tipogrāfijā iespieda un izplatīja proklamācijas.
1905. gada augustā Jānis Ozols Vecpiebalgā organizēja literāru sarīkojumu (piedalījās Rainis, Kārlis Skalbe, Otīlija Muceniece), kas izvērtās par lielu sabiedrisku notikumu.
1905. gada oktobrī vadījis pirmo tautas sapulci Vecpiebalgā, kur pēc viņa rosinājuma ievēlēta Vecpiebalgas rīcības komiteja. Novembrī piedalījies pagasta delegātu kongresā Rīgā. Ievēlēts par Cēsu tautas milicijas vadītāju.
Sākoties soda ekspedīcijām, Ozols bija spiests slēpties. 1906. gada 1. janvārī (1905. gada 19. decembrī pēc vecā stila) tika arestēts un mēnesi pavadīja Rīgas Centrālcietumā, no kura atbrīvots 1. februārī. Iebraucot Cēsīs, atkārtoti tika policijas arestēts un nošauts netālu no Cēsu stacijas.