"[..] J. Misiņa grāmatnīca toreiz atradās Daugavmalā, iepretī vecajai Tukuma stacijai, dzelzs tilta galā. [..] Šeit nu necilās, saspiestās telpās atradās kopā grāmatnīca, bibliotēka un sietuve.
Kad pirmo reizi tur iegāju, mani apkalpoja cienīga izskata kungs, neliela auguma, ar t. s. ķīļa bārdiņu un degunkniebi (pensneju) uz deguna. Tas bija pats veikala īpašnieks Jānis Misiņš, kuru pirmo reizi redzēju. Sarunās likās lietpratīgs, tikai valoda savāda, drusku provinciāla. Viņa veikals nebija visai kārtīgi ierīkots, daudz kas sasviests juku jukām un grūti nācās ko sameklēt. Sevišķi man uzkrita gubām sakrauto veco žurnālu un sīko papīra lapiņu, ko vajadzēja, pēc manām domām, vienkārši mest ārā. Kas tā par grāmatnīcu, kas tādus papīru lēverus glabā veikalā? Tas grāmatnieks nu gan ilgi nepastāvēs, tā domāju. Kāda jēga krāt un veikalā glabāt vecas dziesmu lapiņas, programmas, prospektus u. t. t. Nevienā Rīgas grāmatnīcā neko līdzīgu nebiju redzējis. Kad vēlāk Misiņa veikalu Kārļa ielā vairs neredzēju, tad sacīju: "Es jau tā domāju, ka ilgi nepastāvēs".
Vēlāk tomēr izrādījās, ka Misiņš ar tālredzīgu nolūku bija krājis visus šķietamos "sīkumus" un Rīgā tos vēlāk papildinājis, tā iegūstot rakstnieku un literatūras pētnieku lielāko ievērību. Rīgas pilsēta 1925. gadā nopirka Misiņa plašo bibliotēku un pievienoja Rīgas pilsētas bibliotēkai Rātslaukumā, bet pašu Misiņu pieņēma par bibliotēkas latviešu nodaļas pārzini. Arī pēc tam Misiņš nemitējās krāt iespieddarbus, kādu viņam vēl nebija. Pēc gadiem, kad man pašam bija sava grāmatnīca Rīgā, Misiņš bieži iegriezās apjautāties par jaunizdevumiem. Reizēm arī ko nopirka, bet vairāk jau šo to "izkaulēja" bez maksas."
Raits Ritums. Par veciem grāmatniekiem. Autobiogrāfiskas atmiņas. Treji Vārti, nr. 34, 1972, 59. lpp.
"Misiņš mēdza ierasties visur, kur vien varēja cerēt dabūt kādu grāmatu materiālu. Te viņš ieradās dažu laikrakstu redakcijā parakņāties pa plautiem, te atkal pie viena, otra paziņas privātās bibliotēkās. Un kad viņš ko sev derīgu ieraudzīja, tad to viņš ar apbrīnojamu neatlaidību pūlējās dabūt savā īpašumā. Un viņa pūlēm bija sekmes – viņa neatlaidībai bija grūti pretoties. Kad Misiņš aizgāja ar grāmatu vai avīžu saini padusē, tad tikai ironiski nosmīnēja viņam pakaļ: ko tu viņam padarīsi, – tas ir Misiņš! Ja gadījās lasīt kur sludinājumu, ka pārdodama kāda veca bibliotēka, tad interesenti, kas ieradās pirkt, vispirms apjautājās: vai Misiņš neesot bijis. Dabūjuši zināt, ka viņš bijis, tie palika kā ar ūdeni aplieti: tad nebija vairs vērts rakņāties – viss labākais jau bija prom!"
Kārlis Dziļleja. Jānis Misiņš un viņa bibliotēka. Jaunības Tekas, Nr. 10, 01.10.1925, 252. lpp.Avoti
K. Egle. Rīgas pilsētas Misiņa bibliotēka. Rīga, 1935.
K. Egle. Jāņa Misiņa mūža darbs. No J. Misiņš. Izlase. Rīga, 1962.
E. Arājs. Misiņa bibliotēka 100 gados. Grāmatas un grāmatnieki. Rīga, 1985.
Labrence L. Latviešu rakstnieku rokraksti Misiņa bibliotēkā. Rīga, 1994.
V. Zanders (b. g.). Šķirklis Misiņš Jānis. Datubāze "Latviešu grāmatniecības darbinieki līdz 1918. gadam". http://lgdb.lnb.lv/index/person/56/
O. Zanders. Etīdes latviešu grāmatniecības trijos gadsimtos. Rīga, 2015.
Meklējiet rakstos! Misiņa bibliotēkai un Kārlim Eglem 130. Rīga, 2018.