"Strādādams Velēnas doktorātā, Misiņš iepazīstas ar tuvējās majās dzīvojošo Annu Jaunzemi (Apsīšu Jēkaba radinieci). Kautri un bikli veidojas abu jauniešu draudzība.
1885. gads ir svarīgs Misiņa dzīvē: viņš saņem Vidzemes gubernatora atļauju dibināt bibliotēku Tirzas Krācēs, kļūst par šo māju saimnieku un apprecas ar Annu Jaunzemi, kas viņam bijusi ne tikai dzīvesbiedre, bet arī palīgs darbā ar grāmatām. Misiņa prombūtnes laikā viņa pārzina bibliotēku un grāmatveikalu Lejasciemā, tirgojas ar grāmatām tuvējos gadatirgos, palīdz bibliogrāfisko ziņu vākšanā. Sievas piemiņai veltīts "Latviešu rakstniecības rādītāja" 2. sējums (1937), un, protams, Anna Misiņa ir arī mājas soļa veicēja."
Ojārs Zanders. Katrai upei ir sākums. Jānim Misiņam – 120. No Ojārs Zanders. Etīdes latviešu grāmatniecības trijos gadsimtos. Rīga: Zinātne, 2015, 260. lpp.
"Vislabāk sava mūža un darba līdzgaitnieci raksturojis Misiņš pats: "Visus šos gadus viņa kā kluss darba rūķis aiztaupīja man daudzas sīkas ikdienas rūpes un saprata arī manu kaislību – grāmatu krāšanu, nepārmeta un nesūrojās, kad visi brīvie līdzekļi, cik nu to kuru reizi bija, tika ieguldīti grāmatu krātuvē, kas dažam labam šķita esam tīrais neprāts. Vēl vairāk, viņa pati iemīļoja grāmatas un smēlās no tām savu sirds izglītību. Viņa bija arī neatsverams palīgs pie maniem bibliogrāfiskiem darbiem. Kad gads bija beidzies, viņa ķērās pie aiztecējušā gada periodikas kārtošanas. [..] Bez viņas palīdzības es nebūtu ne ar savu rādītāju, nedz ar citiem tamlīdzīgiem darbiem ticis galā." Sacīto apliecina arī Misiņa darba turpinātājs Kārlis Egle: "Ne viena vien ar viņas roku rakstīta dažādu bibliogrāfiju vai grāmatniecības materiālu lappuse glabājas Misiņa rokrakstu fondā ar paša Misiņa atzīmēm par viņas darbu."
Ojārs Zanders. Kā kluss darba rūķis. No Ojārs Zanders. Etīdes latviešu grāmatniecības trijos gadsimtos. Rīga: Zinātne, 2015, 290. lpp.
"Misiņa prombūtnes laikā Annai jāgādā gan par bibliotēku, gan par grāmatu un kancelejas piederumu veikalu Lejasciemā. Jāsarakstās ar grāmatu izdevējiem un iespiedējiem Latvijā un ārpus tās. Lai nopelnītu kādu lieku grasi, jābrauc tirgoties ar grāmatām uz rudens gadatirgiem tuvākā un tālākā apkārtnē. [..] Annas nebūt ne stiprajai veselībai nīkšana un salšana gadatirgos par labu nenāk. Kādā vēstulē viņa raksta: "Izbraucām pulksten vienos naktī, laiks bija labs un skaidrs, jau nopriecājos par labu tirgus dienu, bet ar gaismas aušanu apmācās, sāka rūkt pērkons, tikām uz laukuma, lietus arī klāt. Un nu gāž kā ar spaini, desmit soļus uz priekšu cita neredz kā baltu ūdeni." Turklāt dažkārt mocīšanās tikpat kā par velti, jo arī citi grib ko nopelnīt. Kādā gadatirgū bijušas veselas septiņas grāmatu tirdzniecības būdas."
Ojārs Zanders. Kā kluss darba rūķis. No Ojārs Zanders. Etīdes latviešu grāmatniecības trijos gadsimtos. Rīga: Zinātne, 2015, 292.–293. lpp.