"Jāņa Lapiņa literāriskā darbība sākas jau diezgan agri, viņam vēl Raunas draudzes skolu apmeklējot, ap gadsimtu maiņu, kad viņš ir tikko 15 gadus vecs. Raunas draudzes skolā tolaik darbojās Augusts Bračs, kas pa daļai apzinīgi, pa daļai neapzinīgi Lapiņu disponē un ietekmē literāriskai darbībai. Kā Lapiņš pats atceras (K. Egles ,Atziņas" III.), Bračs bijis labs skolotājs, viņš skolniekus ievilcis arī sabiedriskā darbā, un Lapiņš no viņa daudz guvis. Kā draudzes skolnieks viņš jau uzrakstījis savu pirmo korespondenci laikrakstos par savu dzimteni Veselausku, ka tur neviens nekā nedarot sabiedriskā laukā, bet vai nu dzerot vai guļot. Visi tūdaļ sakustējušies un meklējuši korespondences autora, bet nevienam nekritušās aizdomas uz tādu „knauķi", un tāpēc visi nosprieduši, ka neviens tik slikts nevarot būt, kā Marijkalna Melngailis, pazīstamais komponists. Bet kādu vasaru Raunas draudzes skolā par otro skolotāju ierodas agrākais šī novada palīgskrīveris — Kārlis Skalbe, kuram tikko iznākuši viņa „Cietumnieka sapņi" un kuru tā tad jau pazina un kāri uzņēma kā dzejnieku. Uz Lapiņu tas atstāj ļoti ierosinošu iespaidu. Un kad Skalbe no skolas aiziet, Lapiņš tam uzdāvina savu sacerējumu par četrdesmito gadu zemnieku nemieriem. Un 1906. g. februārī šo pašu rakstu, papildinātu un pārlabotu, iespieda O. Rāviņa izdotās „Galvas Pilsētas Avizēs" 8. пит. (sākumu) un viņu pienācēja «Pēterburgas Lapa" I. пит. (nobeigumu). Raksts saucās Tumšā lapa pagātnē. Tā Pēterpils latviešu avizēs iekļuva Raunas draudzes skolas 15 gadēja skolnieka darbs, kam kūmās bija stāvējuši viņa skolotāji Augusts Bračs un Kārlis Skalbe. Ar šo rakstu 1906. g. februārī tā tad Lapiņš kā literāts parādās atklātībā".
Žanis Unāms. 25 gadu literāriskā darba atcerei. Latvju Grāmata, Nr.1 (01.02.1931)
Lapiņš izsaka savas domas visdažādākos jautājumos. Kā Maskavas Komercinstitūta students tas publicē krāļumā «Burtnieka pūrs" monogrāfijas par Kārli Skalbi un Aspāziju. Mūsu kritikā, kur līdz tam bija gandrīz vai vienīgi Jansona, Jankava un vēlāk Andr. Upīša hegemonija, šie raksti jāuzskata kā ievērojama parādība. Lapiņš sauc lietas īstā vārdā. Viņš pasaka, ka Aspāzija ir romantiķe, kamēr tā sauktā marksistiskā kritikā pūlējas visu iespīlēt savā krieviski-nihiliskā kreklā. Marksistiskās kritikas loma pirms kara gados ir bijusi tik negatīva, ka tagadējie sabiedriskās kritikas priekšstāvji kaunas pieminēt savus priekštečus. Marksistikā kritika ar Jansona spalvu nonicināja taisni tos rakstniekus, kuru vārdi vēlāk ierakstīti mūsu literatūras vēstures labākās lapas pusēs. Lapiņš nāk kā jaunromantisma interpretēts. To viņš atradis K. Skalbes sirds lirikā. No šī jaunromantisma izaug visa tālākā dzeja, kas dzen spēcīgus asnus pat dzeloņdrāšu aizžogotā marksistiskā laukā.
Eliass, Kārlis. Jānis Lapiņš-jubilārs. Zaļā Vārna, Nr.1 (01.04.1931)
"Latvijas universitātes profesors Kārlis Kundziņš jaunākais atmiņu tēlojumā "Rakstnieks un publicists ar ģēnija dzirksti" par Lapiņu rakstījis: "Latvijas gods dega viņa sirdī. Jau 1916.gadā, kad daudzi prātoja par "autonomiju", Lapiņa rīta sveiciens jau skanēja "Dievs, svētī Latviju", un pie viņa istabas sienas bija piespraustas sarkan-balt-sarkanās krāsas (apmēram tai pašā laikā tās arī parādījās kādā no strēlnieku pulkiem." J.Lapiņš, kurš kopš 1915.g. dzīvoja un strādāja par skolotāju Valmierā, ar sarkanbaltsarkanā karoga ideju savaldzināja daudzus sava laika kultūras un sabiedriskos darbiniekus, kuri pie viņa īsāku vai garāku laiku dzīvoja jeb viesojās. Tur varēja sastapt J.Akurateru, K. un L.Skalbes, P.Dāli, E.Blanku, L.Laicenu. Dažkārt ciemojušies arī Viktors Eglītis, Ādolfs Erss un citi. [..] Par to, kā radās doma veidot un kā tapa pirmais mūsu nacionālais karogs, J.Lapiņš žurnālā "Burtnieks" 1932.g. publicētā apcerē "Latviešu karogs" vēstī: "(..) Līdz 1915.g. man nebija zināms, kāpēc jaunie latvieši sarkanu un baltu tur par savām krāsām. Tas es pirmoreiz lasīju Atskaņu (Rīmju) kroniku un atradu Alnpekes stāstu, ka latviešiem bijis sarkans karogs ar baltu svītrots. (..) Kad cēsnieki kāda ordeņbrāļa vadībā devās bīskapam palīgā iekarot Zemgali, viņi "gāja ar karogu no ādas sarkanā krāsā ar baltu svītrotu". Kroniķis uzsver, ka viņš labi zinot - tas esot latviešu karogs. (..) Latviešu karogu nekādi nedrīkstēja samainīt ar sarkano karogu, jo cara laikā bija izslēgts, ka varētu karogam ņemt pāris šauras [baltas] strīpas (tekstā kļūdaini - sarkanas strīpas - T.P.). Tāpēc 1916.gada otrā pusē es nolēmu izgatavot karogu sarkans-balts-sarkans, kur baltais būtu pret sarkano zelta griezuma attiecībās, t.i. baltais pret sarkano laukumu būtu attiecībā apmēram 1:3. (..) Sarkans-balts-sarkans istabā man likās pārāk vienmuļš, tāpēc es kombinēju karoga vidū dzeltenu sauli. Tas bez šaubām bija daudz efektīgāk. Pirmos karogus man izgatavoja Valmieras bērnu patversmes skolotāja Marianna Straumaņa jkdze. Tie bija divi mazi nācionālie karodziņi bez saules un lielāks karogs ar dzeltenu sauli vidū. Viņi stāvēja manā istabā pie sienas. 1916.g. Ziemas svētku kaujās no Valmieras rezerves pulka sūtīja kareivjus uz fronti. Biju iedraudzējies ar dzejnieciski noskaņotu strēlnieku Bērziņu, viņš bija ļoti uztraucies. Viņu mierinādams es tam iedevu uz fronti līdz mazu nacionālu karodziņu. Mana drauga uzdevums bija darīt to populāru frontē. Man ir vairāki liecinājumi, ka karodziņš tiešām ir nests Ziemas svētku kaujās, bet kopš janvāra kaujām par pašu Bērziņu man nav nekādu ziņu."
https://www.historia.lv/jaunumi/veselava-atklata-pieminas-vieta-pirma-latvijas-karoga-autoram-jlapinam