Jānis Lapiņš

Sieva Marianna Lapiņa (1896 Zālītes pag., dz.Straumane). Dēls Dzintars Rolands (dz.1922), meita Lija Poga.

1906: pirmā publikācija "Tumša lapa pagātnē" par zemnieku nemieriem Vidzemē 19. gs. 1. pusē laikrakstā "Galvas Pilsētas Avīzes" 20.I/2.II - 31.I/13.II (arī laikr. "Pēterburgas Lapa" , 1906.24.II/9.III).
1914: garais stāsts "Šķīstīšanas ugunīs" (laikrakstā "Jaunā Dienas Lapa") izraisīja polemiku sava laika presē.
1917: pirmā grāmata publicistiska apcere "Latvija mijkrēslī".
1923: sastādījis, rediģējis un sarakstījis monogrāfisku apceri Ausekļa Kopotiem rakstiem.
1935: biogrāfiskais romāns "Jānis Poruks" (1935) tapis ilgākā laikposmā, izmantots plašs faktu materiāls.
1936: rediģējis rakstu krājumi "Jaunais nacionālisms".
1938: publicējis plašāku apceri "Edvarta Virzas dzīve un darbi" E. Virzas Kopotu rakstu 1. sēj.

Publicistika (gan pirmpublicējumi, gan arī atkārtoti publicējumi) apvienota krājumos "Laikmetīgais un mūžīgais" (1934), "Atdzimšana" (1935), "Sapņi un īstenība. Ceļā uz Latvijas valsti" (1938).

Sastādījis K. Ulmaņa rakstu izlases "Jaunatnei" (5 izd., 1936-38) un "Uzvaras ceļš" (1939, to mēdza pasniegt kā valdības dāvānu pamatskolas absolventiem), rakstījis apceres par K. Ulmani (grāmatas "Tautas vadonis Kārlis Ulmanis", 1934, papildināts izd. 1936), arī periodikā, atbalstot vadonības kultu.

Skolu vajadzībām sarakstījis grāmatas par Latvijas un Eiropas ģeogrāfiju (tās izdotas atkārtoti). 20.gs. 20. gados jaunatnei sarakstījis grāmatas "Mūsu mājas" (1936) un "Gauja nes un nes" (1938).

"Jāņa Lapiņa literāriskā darbība sākas jau diezgan agri, viņam vēl Raunas draudzes skolu apmeklējot, ap gadsimtu maiņu, kad viņš ir tikko 15 gadus vecs. Raunas draudzes skolā tolaik darbojās Augusts Bračs, kas pa daļai apzinīgi, pa daļai neapzinīgi Lapiņu disponē un ietekmē literāriskai darbībai. Kā Lapiņš pats atceras (K. Egles ,Atziņas" III.), Bračs bijis labs skolotājs, viņš skolniekus ievilcis arī sabiedriskā darbā, un Lapiņš no viņa daudz guvis. Kā draudzes skolnieks viņš jau uzrakstījis savu pirmo korespondenci laikrakstos par savu dzimteni Veselausku, ka tur neviens nekā nedarot sabiedriskā laukā, bet vai nu dzerot vai guļot. Visi tūdaļ sakustējušies un meklējuši korespondences autora, bet nevienam nekritušās aizdomas uz tādu „knauķi", un tāpēc visi nosprieduši, ka neviens tik slikts nevarot būt, kā Marijkalna Melngailis, pazīstamais komponists. Bet kādu vasaru Raunas draudzes skolā par otro skolotāju ierodas agrākais šī novada palīgskrīveris — Kārlis Skalbe, kuram tikko iznākuši viņa „Cietumnieka sapņi" un kuru tā tad jau pazina un kāri uzņēma kā dzejnieku. Uz Lapiņu tas atstāj ļoti ierosinošu iespaidu. Un kad Skalbe no skolas aiziet, Lapiņš tam uzdāvina savu sacerējumu par četrdesmito gadu zemnieku nemieriem. Un 1906. g. februārī šo pašu rakstu, papildinātu un pārlabotu, iespieda O. Rāviņa izdotās „Galvas Pilsētas Avizēs" 8. пит. (sākumu) un viņu pienācēja «Pēterburgas Lapa" I. пит. (nobeigumu). Raksts saucās Tumšā lapa pagātnē. Tā Pēterpils latviešu avizēs iekļuva Raunas draudzes skolas 15 gadēja skolnieka darbs, kam kūmās bija stāvējuši viņa skolotāji Augusts Bračs un Kārlis Skalbe. Ar šo rakstu 1906. g. februārī tā tad Lapiņš kā literāts parādās atklātībā".
Žanis Unāms. 25 gadu literāriskā darba atcerei. Latvju Grāmata, Nr.1 (01.02.1931)


Lapiņš izsaka savas domas visdažādākos jautājumos. Kā Maskavas Komercinstitūta students tas publicē krāļumā «Burtnieka pūrs" monogrāfijas par Kārli Skalbi un Aspāziju. Mūsu kritikā, kur līdz tam bija gandrīz vai vienīgi Jansona, Jankava un vēlāk Andr. Upīša hegemonija, šie raksti jāuzskata kā ievērojama parādība. Lapiņš sauc lietas īstā vārdā. Viņš pasaka, ka Aspāzija ir romantiķe, kamēr tā sauktā marksistiskā kritikā pūlējas visu iespīlēt savā krieviski-nihiliskā kreklā. Marksistiskās kritikas loma pirms kara gados ir bijusi tik negatīva, ka tagadējie sabiedriskās kritikas priekšstāvji kaunas pieminēt savus priekštečus. Marksistikā kritika ar Jansona spalvu nonicināja taisni tos rakstniekus, kuru vārdi vēlāk ierakstīti mūsu literatūras vēstures labākās lapas pusēs. Lapiņš nāk kā jaunromantisma interpretēts. To viņš atradis K. Skalbes sirds lirikā. No šī jaunromantisma izaug visa tālākā dzeja, kas dzen spēcīgus asnus pat dzeloņdrāšu aizžogotā marksistiskā laukā.
Eliass, Kārlis. Jānis Lapiņš-jubilārs. Zaļā Vārna, Nr.1 (01.04.1931)

"Latvijas universitātes profesors Kārlis Kundziņš jaunākais atmiņu tēlojumā "Rakstnieks un publicists ar ģēnija dzirksti" par Lapiņu rakstījis: "Latvijas gods dega viņa sirdī. Jau 1916.gadā, kad daudzi prātoja par "autonomiju", Lapiņa rīta sveiciens jau skanēja "Dievs, svētī Latviju", un pie viņa istabas sienas bija piespraustas sarkan-balt-sarkanās krāsas (apmēram tai pašā laikā tās arī parādījās kādā no strēlnieku pulkiem." J.Lapiņš, kurš kopš 1915.g. dzīvoja un strādāja par skolotāju Valmierā, ar sarkanbaltsarkanā karoga ideju savaldzināja daudzus sava laika kultūras un sabiedriskos darbiniekus, kuri pie viņa īsāku vai garāku laiku dzīvoja jeb viesojās. Tur varēja sastapt J.Akurateru, K. un L.Skalbes, P.Dāli, E.Blanku, L.Laicenu. Dažkārt ciemojušies arī Viktors Eglītis, Ādolfs Erss un citi. [..] Par to, kā radās doma veidot un kā tapa pirmais mūsu nacionālais karogs, J.Lapiņš žurnālā "Burtnieks" 1932.g. publicētā apcerē "Latviešu karogs" vēstī: "(..) Līdz 1915.g. man nebija zināms, kāpēc jaunie latvieši sarkanu un baltu tur par savām krāsām. Tas es pirmoreiz lasīju Atskaņu (Rīmju) kroniku un atradu Alnpekes stāstu, ka latviešiem bijis sarkans karogs ar baltu svītrots. (..) Kad cēsnieki kāda ordeņbrāļa vadībā devās bīskapam palīgā iekarot Zemgali, viņi "gāja ar karogu no ādas sarkanā krāsā ar baltu svītrotu". Kroniķis uzsver, ka viņš labi zinot - tas esot latviešu karogs. (..) Latviešu karogu nekādi nedrīkstēja samainīt ar sarkano karogu, jo cara laikā bija izslēgts, ka varētu karogam ņemt pāris šauras [baltas] strīpas (tekstā kļūdaini - sarkanas strīpas - T.P.). Tāpēc 1916.gada otrā pusē es nolēmu izgatavot karogu sarkans-balts-sarkans, kur baltais būtu pret sarkano zelta griezuma attiecībās, t.i. baltais pret sarkano laukumu būtu attiecībā apmēram 1:3. (..) Sarkans-balts-sarkans istabā man likās pārāk vienmuļš, tāpēc es kombinēju karoga vidū dzeltenu sauli. Tas bez šaubām bija daudz efektīgāk. Pirmos karogus man izgatavoja Valmieras bērnu patversmes skolotāja Marianna Straumaņa jkdze. Tie bija divi mazi nācionālie karodziņi bez saules un lielāks karogs ar dzeltenu sauli vidū. Viņi stāvēja manā istabā pie sienas. 1916.g. Ziemas svētku kaujās no Valmieras rezerves pulka sūtīja kareivjus uz fronti. Biju iedraudzējies ar dzejnieciski noskaņotu strēlnieku Bērziņu, viņš bija ļoti uztraucies. Viņu mierinādams es tam iedevu uz fronti līdz mazu nacionālu karodziņu. Mana drauga uzdevums bija darīt to populāru frontē. Man ir vairāki liecinājumi, ka karodziņš tiešām ir nests Ziemas svētku kaujās, bet kopš janvāra kaujām par pašu Bērziņu man nav nekādu ziņu."
https://www.historia.lv/jaunumi/veselava-atklata-pieminas-vieta-pirma-latvijas-karoga-autoram-jlapinam

Ed. Aurenieks, Poiķēnu Pītars, J. Priežukalns, Kaspars Kramiņš Skolastiķis.

Kārļa Millera reālskola
Lielā Līvu iela 1, Cēsis

E. Liepiņa privātā proģimnāzija
Valmiera

1899
Veselavas pagastskola
Veselava

1902
Raunas draudzes skola
Rauna

1905
Sanktpēterburga
Ieguvis mājskolotāja tiesības vēsturē un matemātikā

1910–1915
Maskava
Studējis Maskavas komercinstitūta pedagoģijas nodaļā

1914–1915
A. Šaņavska Maskavas Tautas universitāte
Miusskaya Ploshchad' 6, Moscow
studējis literatūru

1921
Vīnes Universitāte
Vīne

1922–1923
Leipcigas Universitāte
Ritterstraße 26, Leipzig

Valmieras tirdzniecības skola
Valmiera
Skolotājs

1910–06.1912
Laikraksts "Kāvi" (1910–1913)
Redaktors

1915–1917
Laikraksts "Līdums"
Redaktors

1919–1932
Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāzija
Hercoga Jēkaba laukums, Jelgava
Direktors

1932–1935
Tukuma Valsts ģimnāzija
Lielā iela 9, Tukums
Direktors

1935–1939
Rīgas pilsētas 1. ģimnāzija
Raiņa bulvāris 8, Rīga
Direktors

Mākslinieku biedrība "Zaļā vārna"

08.10.2014
Lejas Pintuļi
2014.g. 8. oktobra pēcpusdienā Priekuļu novada Veselavas pagasta "Lejas Pintuļos" (koordinātas ŠEIT) svinīgi tika atklāta piemiņas vieta pirmā no auduma izgatavotā Latvijas karoga autoram, pedagogam un publicistam Jānim Lapiņam. Īstais pēc J.Lapiņa meta 1916.g. šūtais karogs glabājas Cēsu vēstures un mākslas muzejā, taču iniciatīvas grupa izgatavojusi tā atdarinājumu, kas šeit turpmāk tiks pacelts valsts svētkos un citos svinīgos brīžos.

Rīgas Pirmie Meža kapi

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar 1926. gada 16. novembra lēmumu.
IV šķira
1926

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par rakstu krājumu "Laikmetīgais un mūžīgais".
Literatūra
1935

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par izdevumu "E. Virzas Kopoti raksti".
Literatūra
1939