Haralds Biezais

Dzimis Lestenes pagasta Vecajās ūdens dzirnavās drēbnieka (vēlāk – jaunsaimnieka) Jāņa un Annetes Biezo ģimenē.

Pirmā pasaules kara laikā ģimene dodas bēgļu gaitās no Jaunlestenes un nonāk Apē, kur paliek visu kara laiku.
1918. gada jūnijā ar ģimeni atgriežas Lestenē.

1944: rudenī ar ģimeni dodas bēgļu gaitās uz Zviedriju.

MĀCĪTĀJA DARBS

1930: ieguva tiesības sludināt baznīcā un pirmo dievkalpojumu noturēja Lestenes baznīcā.
1932: Rīgas Doma baznīcā ordinēts mācītāja amatā.
1941: aprīlī atgriezās Gramzdā un turpināja mācītāja pienākumus.

AKADĒMISKĀ DARBĪBA

Paralēli mācītājam darbam turpināja zinātnisko darbu.

1934: iesniedza kandidāta zinātnisko darbu "Kultūras un reliģijas problēma R. Eukena filozofijā”. Pēc profesora Voldemāra Maldoņa priekšlikuma fakultāte to novērtēja ar augstāko atzīmi "Ļoti sekmīgi”, un Biezais ieguva pirmās šķiras teoloģijas kandidāta grādu ar akadēmiskām tiesībām.
1934: rudenī dodas uz Cīrihi, kur klausās lekcijas pie tolaik pazīstamā teologa Emila Brunnera (Brunner), Vecās Derības profesora Kēlera (Köhler), kā arī Karla Gustava Junga un strādāja pie doktora disertācijas. Cīrihes Universitātē pavadīja vienu gadu; tikās ar teologu un filozofu Albertu Šveiceru (Schweitzer), kura idejas spēcīgi ietekmēja Biezā uzskatu veidošanos.
1936: devās uz Strasbūras Universitāti Francijā, kur turpināja strādāt pie disertācijas.
1937: atgriezās Rīgā un turpināja strādāt pie disertācijas un 1938. gadā iesniedza to Teoloģijas fakultātē. Sākotnēji disertācijas nosaukums ir "Biocentrisko un kristīgo ētisko pamatprincipu salīdzinājums un novērtējums”, bet uz aizstāvēšanu 1939. gada 8. decembrī tas pārtapa par "Dzīvības un mīlestības sintēze kristīgajā humanitātē”.
1940: februārī iesniedza habilitācijas rakstu "E. Brunnera antropoloģiskie uzskati un baznīcas mācība par cilvēku” un pēc parauglekcijas „Vai dogmati ir mūžīgi” no 10. jūnija uzsāk Teoloģijas fakultātes privātdocenta darbu sistemātiskās reliģijas katedrā. Šajā amatā gan bija pavisam neilgu laiku. Pēc Padomju karaspēka ienākšanas Latvijā ar Ministru kabineta 1940. gada 22. augusta sēdes lēmumu par Teoloģijas fakultātes likvidāciju Padomju Latvijas Universitātē tika atbrīvots no amata no 1940. gada 5. augusta.
1941: janvārī, pēc mācītāja amata atstāšanas Gramzdas draudzē, Biezais pārcēlās uz Mežotni, kur viņa sieva jau kādu laiku strādāja par zobārsti; pavadīja četrus mēnešus, strādādams pie manuskripta "Kristiānisms laikmetu maiņās”.
1941: rudenī neilgu laiku strādāja Rīgā Ģimeņu lietu arhīvā par nodaļas vadītāju.
1943: jaundibinātajā Teoloģijas augstskolu Universitātē Rīgā lasīja lekcijas reliģijas filozofijā un ētikas vēsturē.
1945. kļuva par Sistemātiskās teoloģijas katedras asistentu Upsalas universitātē, turpināja studēt filozofiju, 1952. (1950?) gadā viņš absolvē vēstures nodaļu. 1948. gadā viņš iegūst filozofijas kandidāta grādu, 1952. gadā – filozofijas maģistra grādu, 1953. gadā – filozofijas licenciāta grādu un 1955. gada 3. decembrī – filozofijas doktora grādu. Lai nopelnītu iztiku, no 1949. līdz 1953. gadam paralēli studijām Biezais strādā zviedru vidusskolās un ģimnāzijās par skolotāju un lektoru.

Doktora darba „Die Hauptgöttinnen der alten Letten” izstrādei saņēma Zviedrijas valsts stipendiju un pēc doktora grāda iegūšanas kļuva par Upsalas universitātes Filozofijas fakultātes reliģiju vēstures docentu. Otrais darbs šajā triloģijā „Die Gottesgestalt der lettischen Volksreligion” (1961), trešais „Die himmlische Götterfamilie der alten Letten” (1972). Reliģijas pētnieki recenzijās atzīmējuši, ka „agrāk nav iznācis tik monumentāls darbs par seno latviešu reliģiju salīdzināmās reliģiju zinātnes ietvaros."

Pēc šiem pētījumiem seko virkne citu publikāciju, kas padziļina iesāktās tēmas izpēti. Biezais ir aplūkojis latviešu mitoloģiju starptautiski un vēsturiski salīdzinošā kontekstā, vispusīgi izvērtējis un apzinājis iepriekš pētīto un devis būtisku ieguldījumu daudzu nozīmīgu problēmu risinājumā, veicot detalizētus un faktu materiālā balstītus pētījumus.

Kļuva par atzītu autoritāti reliģiju pētniecībā un uzaicināts par līdzstrādnieku lielajā vācu reliģijas enciklopēdijā „Die Religion in Geschichte und Gegenwart”, kā arī Britu Enciklopēdijā, kurās ievietoti viņa raksti par baltu reliģijām. Dzīves laikā publicējis aptuveni 515 darbu, tostarp vairāk nekā divdesmit monogrāfiju un rakstu krājumu; regulāri publicēja gan zinātniskus, gan sabiedrībā aktuālu tēmu iztirzājumam veltītus rakstus arī latviešu preses izdevumos.

DARBI
1934:"Ievads iesvētīšanas mācībā".
1939: "Dzīvības un mīlestības sintēze kristīgajā humanitātē".
1940: "Alberts Šveicers".
1943: "Kristiānisms laikmetu maiņā".
1953: "Kristiānisms, nacionālisms, humānisms".
1978: "Ēnas pār torņiem".
1983: "Šķautnes".
1987: "Gramzdas draudzes vēsture" (PBLA Kultūras fonda atzinības raksts 1988).
1991: "Smaidošie dievi un cilvēka asara".
1991: "Kurelieši".
1992: "Latvija kāškrusta varā. Sveši kungi - pašu ļaudis".

Publicējis virkni darbu svešvalodās galvenokārt par reliģiskām un folkloras tēmām. Atmiņu grāmatā "Saki tā, kā tas ir" (1986, 1995) dažviet polemiskā skatījumā atspoguļojis 20. gs. 1. puses Latvijas kultūras dzīves parādības. Bijis rakstu krājumu "Meditācijas" (1962), "Ieskatītais un atzītais" (1963), "Latviešu kultūra laikmetu maiņā" (1966), "Ne ikkatrs, kas uz mani saka..." (1975) redaktors. Daudzi darbi publicēti periodikā.

1957: ievēlēts par Upsalas universitātes korespondētājlocekli Nātana Sēderblūma zinātņu biedrībā. 1962: tās prezidents.
1958: ievēlēts par ārkārtas profesoru Upsalas universitātes Filozofijas fakultātē, kur strādāja līdz 1969. gadam, kad tiek aicināts par reliģiju vēstures profesoru Turku (Abo) Akadēmijas Filozofijas fakultātē Somijā. Tur viņš, būdams reliģijas vēstures profesors, vada arī reliģiju un kultūrvēstures Donnera institūtu, kas pieder pie akadēmijas. Biezais bijis arī viesprofesors Turku Universitātē Somijā 1971./1972. mācību gadā un Bonnas Universitātē 1975./1976. mācību gadā. Kopš 1972. gada viņš ir Karaliskās Gustava Ādolfa Akadēmijas ordinārais loceklis un kopš 1985. gada – tās Goda loceklis. 1978: emeritējas, un 1980. gada 31. oktobrī: piešķirts teoloģijas Goda doktora grāds Helsinku universitātē.

PAR HARALDA BIEZĀ DARBĪBU

"Viņa daudzie darbi par dažādiem teoloģiskiem un reliģijas vēstures jautājumiem, par latviešu mitoloģiju, senākiem latviešu rakstniecības pieminekļiem un par Latviju Otrā pasaules kara laikā plaši recenzēti latviešu trimdas, Latvijas un ārzemju izdevumos. Haralda Biezā no 1937. g. līdz 1979. g. izdoto 391 publikāciju bibliogrāfiju sakopojusi Liene Neulande un publicējusi viņa 70 gadu atzīmēšanai veltītajā rakstu krājumā "Humanitas Religiosa: Festschrift fur Haralds Biezais zu seinem 70. Geburtstag" (Stockholm, 1979). No Haralda Biezā ļoti lielā darbu skaita vispirms jāpiemin monumentālā triloģija, kas veltīta latviešu mitoloģijai: "Die Gottesgestalt der lettischen Volksreligion" (Stockholm, 1961), "Himmlische Gotterfamilie der alten Letten" (Uppsala, 1972) - latviskais tulkojums "Latviešu debesu dievu ģimene" (Rīgā 1998), un "Lichtgott der alten Letten" (Stockholm, 1976)-latviskais tulkojums "Gaismas dievs seno latviešu reliģijā" (Rīgā, 1994). Tāpat svarīgas ir ļoti plašās arhīvu un uz citu avotu studijām balstītās monogrāfijas, kas veltītas notikumiem Latvijā Otrā pasaules kara laikā. [..] Nozīmīgi ir arī viņa senāko latviešu rakstu pieminekļu atklājumu apraksti un jaunpublicējumi. Haralda Biezā autobiogrāfija par dzīvi līdz nonākšanai Zviedrijā 1944. g., "Saki, kā tas ir", publicēta trimdā (East Lansing, 1986) un Latvijā (Rīgā, 1995). Par draudzi, kur Haralds Biezais no 1932. līdz 1941. gadam bija mācītājs, viņš publicējis monogrāfiju "Gramzdes draudzes vēsture" (Minneapolis, MN, 1987)."

Krēsliņš, Jānis. Laiks, 1999, 31. jūl.

Haralds Teodors Biezais

PBLA Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija piešķirta par darbu "Die Gottesgestalt der lettischen Volksreligion" ("Latviešu tautas reliģijas Dieva veidošana").
1962