"Doku Ata stāstu uzskatāmība un gleznainība un dzīvās personas ir viņu mākslinieciskā vērtība. Dzejnieks redz cilvēkus, dabu, parādības tikai viņu īstenības spogulī, tamdēļ Doku Ata personām un lietām īstenības skats. Doku Atis labprāt mīl savas personas rādīt kustībās, darbā, gaitās. (..) Ja meklējam vēl pēc citām īpašībām, kas Doku Ati dara vērtīgu kā mākslinieku, tad tie ir viņa smiekli, jocīgums, ironija, iekšējs smaids, viss tas, ko parasti mēdzam apzīmēt ar svešvārdu — humors." Līgotņu Jēkabs. Doku Atis ka cilvēks un stāstnieks. Jaunības Tekas, Nr. 2, 01.07.1929.
"Rakstnieka agrīnā dabas un mīlas lirika ir sentimentāli romantiska, daļēji tas sakāms arī par viņa pirmajiem prozas darbiem (piemēram, stāsts "Divas Jāņudienas"). Neilgu laiku rakstnieks pievērsies pasakas žanram ("Par Adatu un Īlenu"), par tuvāku tomēr atzīdams reālistisku, humora cauraustu dzīves atveidi. Šī tendence jaušama jau stāstā "Vectēvs" (1891) un aizsāktajā plašākajā darbā "Paugurieši" (ar sākotnējo nosaukumu "Skola un pagasts"). Garajam stāstam "Krišs Laksts" (1893) vielu devuši vecu ļaužu nostāsti par klaušu laikiem. Dzimtā pagasta sadzīves vērojumi likti pamatā stāstam "Paugurieši" (1893), vienlaikus liecinot par Doku Ata stipro ticību izglītības un cilvēku godprāta varai pārveidot sabiedrību. Dzīves asredzīgs vērojums, krāsains raksturu un notikumu tēlojums, labsirdīgs humors un bagāta tautas valoda raksturīga Doku Ata labākajiem prozas sacerējumiem, taču to māksliniecisko vērtību mazina kompozīcijas irdenums, varoņu melnbaltais dalījums un emocionālo pārdzīvojumu atveidojums sentimentālisma un romantisma literatūras klišeju iespaidā. Bērna pasaules izjūtā un uztverē sakņotais atmiņu tēlojums "Mans dzīves rīts" (1894) pieskaitāms latviešu literatūras klasikai. Lielākā daļa humoristiski satīrisko dzejoļu publicēti Ādolfa Alunāna "Zobgala kalendārā", tad "Zvārguļa Zobgala kalendārā" un laikraksta "Pēterburgas Avīzes" pielikumā. Dzejoļu ciklā "Drupaliņas iz manas Ropažu dzīves" (sarakstīts 1892-93) Doku Atis tikai pasmaida par ļaužu vājībām, bet mūža pēdējos gados viņa dzejā stiprākas kļūst rūgti satīriskas intonācijas ("Vistas maisā", "Traka blēdība", "Brāļu būšana" u. c.). Savrupa vieta Doku Ata daiļradē ir satīrām un parodijām par dažādām literārās dzīves parādībām. Doku Ata mūža pēdējam cēlienam pieder stāstiņš "Sirdsapziņa" (1901), skice "Mākslinieks" (1902), labākie satīriskie dzejoļi."Daneberga, M. Latviešu rakstniecība biogrāfijās, 2003.