Doku Atis

Dzimis saimnieka ģimenē Dzelzavas pagasta Muceniekos.
1872–74: mācījies Dzelzavas pagastskolā.
1874–77: mācījies Cesvaines draudzes skolā.
1878–87: bijis skolotāja palīgs vietējā pagastskolā.
Vadījis dziedāšanas biedrības kori, piedalījies teātra izrādēs, sniedzis priekšlasījumus, vācis folkloras un valodas materiālus un nodevies pašmācībai.
1887: Doku Atis atstāj palīga skolotāja vietu, kad skolās sāktās pārkrievošana dēļ tiek meklēti skolotāji, kas prot krievu valodu. 
Pēc skolotāja vietas atstāšanas turpmākos četrarpus gadus pavadījis Muceniekos, turpinot rosīgi piedalīties sabiedriskajā dzīvē. 
1892–93: atkal pievērsies pedagoģiskajam darbam, kļūstot par skolotāja palīgu sava bērnības drauga, dzejnieka Augusta Kažoka vadītajā Ropažu draudzes skolā. 
1892: iepazinies ar laikraksta "Dienas Lapa" redaktoru Jāni Pliekšānu (Raini) un literatūras uzdevumu izpratnē tuvinājies Jaunajai strāvai. Ropažos pavadītais laiks uzskatāms par ražīgāko Doku Ata daiļradē.
1893–1903: vājās krievu valodas prasmes dēļ bijis spiests aiziet no skolotāja darba (viņam nav arī skolotāja diploma), strādāja Inčukalna muižā par saimniecības pārzini un rēķinvedi. Viņa uzdevums bija uzraudzīt alusbrūzi, moderniecību, vienu klēti un muižas ļaudis. Inčukalna muižā dzīvodams un strādādams, Doku Atis apprecējās. 
1903. gada rudenī: kopā ar ģimeni atgriezās Muceniekos, kur rakstnieks drīz vien mira, strauji progresējot ielaistai tuberkolozei. 
1922: Doku Atim uzcelts piemineklis ar tēlnieka B. Dzeņa kaltu bareljefu. 
1970: Madonas rajona Dzelzavas ciema Muceniekos iekārtots Doku Ata memoriālais muzejs.

1882: pirmie dzejoļi, apcerējumi un tulkojumi publicēti laikrakstā "Mājas Viesis".

DZEJA

1888: "Ziedoņa pušķīši" (Mārtiņa Jākabsona drukātava)

KOPOTI RAKSTI

1904–05: "Doku Ata Raksti" (7 burtnīcās) A. Gulbja apgāds)
1928: "Doku Ata Kopoti raksti" (2 sējumos) (Valters un Rapa)

PROZA PERIODIKĀ

1890: "Divas jāņu dienas" (Austrums)
1891: Vectēvs (Austrums)
1893: "Paugurieši" (Austrums)
1893: "Krišs Laksts" (Dienas Lapa)
1894: "Mans dzīves rīts" (Austrums)

"Doku Ata stāstu uzskatāmība un gleznainība un dzīvās personas ir viņu mākslinieciskā vērtība. Dzejnieks redz cilvēkus, dabu, parādības tikai viņu īstenības spogulī, tamdēļ Doku Ata personām un lietām īstenības skats. Doku Atis labprāt mīl savas personas rādīt kustībās, darbā, gaitās. (..) Ja meklējam vēl pēc citām īpašībām, kas Doku Ati dara vērtīgu kā mākslinieku, tad tie ir viņa smiekli, jocīgums, ironija, iekšējs smaids, viss tas, ko parasti mēdzam apzīmēt ar svešvārdu — humors." 

Līgotņu Jēkabs. Doku Atis ka cilvēks un stāstnieks. Jaunības Tekas, Nr. 2, 01.07.1929.

"Rakstnieka agrīnā dabas un mīlas lirika ir sentimentāli romantiska, daļēji tas sakāms arī par viņa pirmajiem prozas darbiem (piemēram, stāsts "Divas Jāņudienas"). Neilgu laiku rakstnieks pievērsies pasakas žanram ("Par Adatu un Īlenu"), par tuvāku tomēr atzīdams reālistisku, humora cauraustu dzīves atveidi. Šī tendence jaušama jau stāstā "Vectēvs" (1891) un aizsāktajā plašākajā darbā "Paugurieši" (ar sākotnējo nosaukumu "Skola un pagasts"). Garajam stāstam "Krišs Laksts" (1893) vielu devuši vecu ļaužu nostāsti par klaušu laikiem. Dzimtā pagasta sadzīves vērojumi likti pamatā stāstam "Paugurieši" (1893), vienlaikus liecinot par Doku Ata stipro ticību izglītības un cilvēku godprāta varai pārveidot sabiedrību. Dzīves asredzīgs vērojums, krāsains raksturu un notikumu tēlojums, labsirdīgs humors un bagāta tautas valoda raksturīga Doku Ata labākajiem prozas sacerējumiem, taču to māksliniecisko vērtību mazina kompozīcijas irdenums, varoņu melnbaltais dalījums un emocionālo pārdzīvojumu atveidojums sentimentālisma un romantisma literatūras klišeju iespaidā. Bērna pasaules izjūtā un uztverē sakņotais atmiņu tēlojums "Mans dzīves rīts" (1894) pieskaitāms latviešu literatūras klasikai. Lielākā daļa humoristiski satīrisko dzejoļu publicēti Ādolfa Alunāna "Zobgala kalendārā", tad "Zvārguļa Zobgala kalendārā" un laikraksta "Pēterburgas Avīzes" pielikumā. Dzejoļu ciklā "Drupaliņas iz manas Ropažu dzīves" (sarakstīts 1892-93) Doku Atis tikai pasmaida par ļaužu vājībām, bet mūža pēdējos gados viņa dzejā stiprākas kļūst rūgti satīriskas intonācijas ("Vistas maisā", "Traka blēdība", "Brāļu būšana" u. c.). Savrupa vieta Doku Ata daiļradē ir satīrām un parodijām par dažādām literārās dzīves parādībām. Doku Ata mūža pēdējam cēlienam pieder stāstiņš "Sirdsapziņa" (1901), skice "Mākslinieks" (1902), labākie satīriskie dzejoļi."

Daneberga, M. Latviešu rakstniecība biogrāfijās, 2003.

Švurksts

1872–1874
Dzelzavas pagastskola
Dzelzava

1874–1877
Cesvaines draudzes skola
Cesvaine

1878–1887
Dzelzavas pagastskola
Dzelzava

1892–1893
Ropažu draudzes skola
Ropažu draudzes skola
Skolotāja palīgs.

1893–1903
Inčukalns
Strādāja Inčukalna muižā par saimniecības pārzini un rēķinvedi.