"Romānu "Sāls puds" (1969), "Jautā septiņiem!" (1980) daļēji
autobiogrāfiskajā materiālā aplūkotas autora paaudzes skolas gaitas,
sniegti rūpīgi, detalizēti psiholoģiskie portretējumi. Biogrāfiskajā un
kultūrvēsturiskajā romānā "Čiekurkalna Volda akselbantes" (1998)
izsekots leģendārā un dēkainā strēlnieku virsnieka Lāčplēša Kara ordeņa
kavaliera Voldemāra Ozola liktenim uz plaša 20. gadsimta sākuma un Pilsoņu kara notikumu fona.
Dzimtās Skrundas un tās apkārtnes vēstures pētījumi apkopoti eseju grāmatā "Ventas sakta" (2002). Vēsturiskajā romānā "Es, smilšu kalnu jātnieks" (2002) Heniņš
pievērsies Rīgas nomaļu izcelsmei, iedzīvotāju raibajai sadzīvei,
bijušo smilšu kalnu ieaugšanai kopējā panorāmā. Romānā "Gaviļdienas
biķeris" (2002) galvenā tēla Ģirta Grigaļa liktenī atspoguļotas 20. gs.
pēdējos sešos gadu desmitos notikušās laikmeta dramatiskās pārvērtības,
parādītas to atbalsis daudzu cilvēku dzīvē."
Kalnačs, Benedikts. Arturs Heniņš. Rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.
Par romānu "Pastardiena smilšu kalnos" un vēsturisko romānu triloģiju"Arturs Heniņš ar romānu "Pastardiena smilšu kalnos" (Daugava, 2005) pabeidzis vēsturisko triloģiju (iepriekšējās grāmatas: "Es, smilšu kalna jātnieks", 2002; "Smilšu kalnu virpuļos",
2003), kas stāsta par laikposmu no 1893. līdz 1906. gadam, īpaši –
otrajā un trešajā grāmatā – koncentrējoties uz 1905. un 1906. gada
notikumiem Rīgā. Uzmanības centrā – sākumā pušelis, tad mūrniekzellis,
beigu galā piektā gada nelegālists Edgars Smilšukalns. Pareizāk sakot,
kaut arī no pirmā acu uzmetiena viņš šķiet uzmanības centrā, īstenībā
viņam atvēlēta pagalam pieticīga loma. No vienas puses, Smilšukalns ir
vēstītājs (romāns imitē viņa piezīmes vai dienasgrāmatu) – persona, kura "visu redz un zina" un kuras svarīgākā funkcija ir pieredzēto darīt
zināmu lasītājam. No otras – autors viņam atņēmis ja ne gluži visas
cilvēciskās īpašības, tad vismaz tās, ar kurām rakstnieki parasti
aplaimo savos darbos iemitinātās personas. Smilšukalns ir tikai sociāla
būtne, līdzīgi kā citi romāna personāži – būtībā tās ir sociālas
figūras, kuras raksturo tikai divi jēdzieni: darbs un dalība topošajā
sociāldemokrātu kustībā. Taisnību sakot, sākumā šī tik ļoti akcentētā "socializācija" (uzreiz nāk atmiņā daži Andreja Upīša romāni) likās
stipri vien kaitinoša, taču pēcāk, šķiet, izdevās atšifrēt autora
nolūkus. Proti, vispirmām kārtām uzrakstīt romānu par to, kā XIX un XX
gadsimta mijā tapa tā Rīga, kuru redzam arī šodien. Tieši tāpēc
Smilškalns ir mūrnieks un triloģijas pirmajos divos sējumos ārkārtīgi
smalki un detalizēti aprakstīta "mūra Rīgas" radīšana, īpašu uzmanību
pievēršot Grīziņkalna apkaimei un Jaunās Ģertrūdes baznīcas celšanai.
Otrkārt, uzrakstīt romānu "par paaudzi, kas Piektajā gadā uzdrošinājās
alkt pēc brīvības". Arī aprakstot Piekto gadu, autors ir tikpat precīzs:
soli pa solim tiek izsekots, kā rodas un attīstās sociāldemokrātu
kustība, kas notiek Rīgā 1905. gadā, kur, kad un kā tika slepkavoti
cilvēki utt. (gan jāpiebilst, ka dažbrīd autors savā tieksmē uz
vēsturisko precizitāti, iespējams, pāršāvis pār strīpu – teiksim,
daudzie stipri vienveidīgie sociķu sapulču atreferējumi ar visām
rezolūcijām un kolektīvo dziedāšanu šķiet diezgan nomācoši). Uzmanību
vērts pievērst arī romāna valodai, kas pārsātināta ar ģermānismiem un
rusicismiem. Neņemos spriest, cik lielā mērā šī stilizācija atbilst tai
valodai, ko strādnieki lietoja XX gadsimta sākumā, taču arī valoda rada
tādu kā "klātbūtnes efektu".
Ir lasītas teorijas, ka arī informācija
spēj pārtapt poētiskā parādībā (un otrādi: jebkurš puslīdz nopietni
uztverams literārs teksts sevī slēpti glabā milzīgus informācijas
blāķus). Arturam Heniņam pliku vēsturisko informāciju ir izdevies
pārtapināt romānā. Neraugoties uz tradicionālo rakstību un vienlīdz
tradicionālo, gluži vai līdz galējībai novesto reālismu, "Smilšu kalnu" triloģija pašreizējā latviešu literatūras kontekstā šķiet diezgan netradicionāla grāmata."
Berelis, Guntis.Arturs Heniņš "Pastardiena smilšu kalnos". 01.09.2005.