Arturs Heniņš

Dzimis Skrundā Oskara un Antonijas Heniņu ģimenē. Tēvs – darbvedis, māte – viena no četrām profesionālajām sievietēm fotogrāfēm pirmskara Latvijā.
1940–1948: mācījies Skrundas septiņgadīgajā skolā.
1948–1952: mācījies Kuldīgas vidusskolā.
1952–1957: mācījies un beidzis Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultāti.
1974: ieguvis vēstures zinātņu kandidāta grādu.

1959–1990: strādājis laikrakstā "Cīņa", vadījis marksisma-ļeņinisma propagandas nodaļu, pētījis laikraksta "Cīņa" vēsturi.
pēc 1990: strādājis laikrakstos "Neatkarīgā Cīņa" un
"Neatkarīgā Rīta Avīze".
Līdztekus darbam avīzes redakcijā izstrādājis un 1974. gadā aizstāvējis vēstures zinātņu kandidāta disertāciju "Latvijas Komunistiskā Jaunatnes Savienība – Latvijas Komunistiskās partijas rezerve un palīgs cīņā par padomju varu: 1917.–1919. g.", par kuru Latvijas vēstures institūta Habilitācijas un promocijas padome 1992. gadā piešķīrusi vēstures doktora grādu.
Žurnālistu sav. b. (1961). RS b. (1983). LPSR
N.b.k.d. (1984).
Pirmā literārā publikācija – romāna "Sālspuds" fragments "Svaru kausos" žurnālā "Karogs", 1968, nr. 11.




Romāni
1969: "Sāls puds" (Liesma).
1980: "Jautā septiņiem!" (Liesma).

Vēsturisko romānu diloģija par dēkaini latviešu strēlnieku virsnieku – pulkvedi Voldemāru Ozolu:
1998: "Čiekurkalna Volda akselbantes" (Medols).
2012: "Tur pērkons nikni jodus dzenā" (Jumava).
(Iecerētā trešā grāmata palikusi nepabeigta.)

Vēsturisko romānu triloģija:
2002: "Es, smilšu kalnu
jātnieks" (Daugava; fragmenti žurnālā "Karogs" 1982, nr. 7).
2003: "Smilšu kalnu virpuļos" (Daugava).
2005: "Pastardiena smilšu kalnos" (Daugava).

2002: "Gaviļdienas
biķeris" (Mans Īpašums).
2006: "Teiksma par Kursas Dižmežu" (Annele).
2010: "Velnakmens veļas" (vēsturisks romāns par latviešiem Krievijā 20. gadsimta 30. gados) (Jumava).
2012: "Smilšu pulkstenī birst cits laiks" (Jumava).


Esejas
2002: "Ventas sakta" (Preses nams).
2012: "Skrundas sagša" (Jumava).


Ceļojumi apraksti
1973: "Atlantijas savādniece (Islandes ceļa piezīmes) (Liesma).


Citi darbi
1958: "Tā dzima Latvijas komjaunatne" (Latvijas Valsts izdevniecība) (krievu valodā 1959).
1963: "Mēs šodien tie paši, kas bijām reiz kaujās (Latvijas ĻKJS gadu gaitā) (Latvijas Valsts izdevniecība) (krievu valodā 1963).
1964: "Laikraksts "Cīņa" 60 gadus partijas kaujas ierindā" (Latvijas PSR Zinību biedrība).
1965: "Seši dižie vārdi" (apraksti par padomju dzīves sasniegumiem) (kopā ar Austru Kārkliņu un Zālamanu Eidusu) (Liesma).
1972: "Sarkanais simts" (par laikrakstu "Cīņa"; Liesma).
1973: "Latvijas komjaunatnes vēsture dokumentos: 1917–1970" (kopā ar citiem autoriem; Liesma).
1974: "Пылали факелы во тьме": документальная повесть (tulkojusi Ada Hiršfelde) (Лиесма).
1974: ""Cīņas" slavenās gaitas: sakarā ar 70. gadadienu kopš laikraksta pirmā numura iznākšanas" (sastādītājs; Liesma) (krievu valodā 1974).
1977: "Oktobra jaunā gvarde: Latvijas revolucionārās jaunatnes organizācija cīņā par padomju varu 1917–1919" (Liesma).
1984: "Cīņa: Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas, Latvijas PSR Augstākās Padomes un Ministru Padomes laikraksts "Cīņa"" (fotoalbums latviešu un krievu valodā; sastādītājs; Avots).
1989: "Eduards Zandreiters – pagrīdes konspirācijas meistars" (latviešu un krievu valodā; sastādītājs; Avots).
1997: "Premjera 596 dienas: runas, to atbalsis, intervijas, privātdzīve. 1. daļa: Neērtais Andris Šķēle. 2. daļa: Premjera Andra Šķēles otrā elpa" (redaktors; "NC").
2007: "Rīgas hronika: 12.–21. gadsimts = The Riga chronicle: 12th–21st centuries" (sastādītājs; Rīgas balvas biedrība) (krievu valodā 2008).
2008: "Rīgas gadsimti" (sastādītājs; Rīgas balvas biedrība).
2014: "Kopā ar Rīgu: iepazīsim Rīgu! = Together with Riga: Let’s Explore Riga!" (kopā ar Helēnu Grīnbergu; Rīgas Balvas biedrība).
Sagatavojis publicēšanai divu Latvijas vēsturei nozīmīgu personu – ģenerāļa Jāņa Baloža un Sociāldemokrātu partijas līdera Friča Mendera – memuārus:
1991: Fricis Menders "Domas, darbi un dzīve 1903.–1940." ("Neatkarīgā Cīņa"; 18. jūnijs–24. augusts; Artura Heniņa ievads 23. aprīlī).
1996–1997: Jānis Balodis "Ģenerāļa Jāņa Baloža atmiņu burtnīcas" ("Neatkarīgā Rīta Avīze; 1996. 30. novembris–1997. 14. jūnijs; Artura Heniņa ievads "Iekams atveram ģenerāļa Jāņa Baloža atmiņu burtnīcas" 26. oktobrī, 2., 9., 16., 23. novembrī).
Edgars Račevskis komponējis vairākas kordziesmas ar Artura Heniņa vārdiem.

"Romānu "Sāls puds" (1969), "Jautā septiņiem!" (1980) daļēji
autobiogrāfiskajā materiālā aplūkotas autora paaudzes skolas gaitas,
sniegti rūpīgi, detalizēti psiholoģiskie portretējumi. Biogrāfiskajā un
kultūrvēsturiskajā romānā "Čiekurkalna Volda akselbantes" (1998)
izsekots leģendārā un dēkainā strēlnieku virsnieka Lāčplēša Kara ordeņa
kavaliera Voldemāra Ozola liktenim uz plaša 20. gadsimta sākuma un Pilsoņu kara notikumu fona.
Dzimtās Skrundas un tās apkārtnes vēstures pētījumi apkopoti eseju grāmatā "Ventas sakta" (2002). Vēsturiskajā romānā "Es, smilšu kalnu jātnieks" (2002) Heniņš
pievērsies Rīgas nomaļu izcelsmei, iedzīvotāju raibajai sadzīvei,
bijušo smilšu kalnu ieaugšanai kopējā panorāmā. Romānā "Gaviļdienas
biķeris" (2002) galvenā tēla Ģirta Grigaļa liktenī atspoguļotas 20. gs.
pēdējos sešos gadu desmitos notikušās laikmeta dramatiskās pārvērtības,
parādītas to atbalsis daudzu cilvēku dzīvē."

Kalnačs, Benedikts. Arturs Heniņš. Rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.


Par romānu "Pastardiena smilšu kalnos" un vēsturisko romānu triloģiju
"Arturs Heniņš ar romānu "Pastardiena smilšu kalnos" (Daugava, 2005) pabeidzis vēsturisko triloģiju (iepriekšējās grāmatas: "Es, smilšu kalna jātnieks", 2002; "Smilšu kalnu virpuļos",
2003), kas stāsta par laikposmu no 1893. līdz 1906. gadam, īpaši –
otrajā un trešajā grāmatā – koncentrējoties uz 1905. un 1906. gada
notikumiem Rīgā. Uzmanības centrā – sākumā pušelis, tad mūrniekzellis,
beigu galā piektā gada nelegālists Edgars Smilšukalns. Pareizāk sakot,
kaut arī no pirmā acu uzmetiena viņš šķiet uzmanības centrā, īstenībā
viņam atvēlēta pagalam pieticīga loma. No vienas puses, Smilšukalns ir
vēstītājs (romāns imitē viņa piezīmes vai dienasgrāmatu) – persona, kura "visu redz un zina" un kuras svarīgākā funkcija ir pieredzēto darīt
zināmu lasītājam. No otras – autors viņam atņēmis ja ne gluži visas
cilvēciskās īpašības, tad vismaz tās, ar kurām rakstnieki parasti
aplaimo savos darbos iemitinātās personas. Smilšukalns ir tikai sociāla
būtne, līdzīgi kā citi romāna personāži – būtībā tās ir sociālas
figūras, kuras raksturo tikai divi jēdzieni: darbs un dalība topošajā
sociāldemokrātu kustībā. Taisnību sakot, sākumā šī tik ļoti akcentētā "socializācija" (uzreiz nāk atmiņā daži Andreja Upīša romāni) likās
stipri vien kaitinoša, taču pēcāk, šķiet, izdevās atšifrēt autora
nolūkus. Proti, vispirmām kārtām uzrakstīt romānu par to, kā XIX un XX
gadsimta mijā tapa tā Rīga, kuru redzam arī šodien. Tieši tāpēc
Smilškalns ir mūrnieks un triloģijas pirmajos divos sējumos ārkārtīgi
smalki un detalizēti aprakstīta "mūra Rīgas" radīšana, īpašu uzmanību
pievēršot Grīziņkalna apkaimei un Jaunās Ģertrūdes baznīcas celšanai.
Otrkārt, uzrakstīt romānu "par paaudzi, kas Piektajā gadā uzdrošinājās
alkt pēc brīvības". Arī aprakstot Piekto gadu, autors ir tikpat precīzs:
soli pa solim tiek izsekots, kā rodas un attīstās sociāldemokrātu
kustība, kas notiek Rīgā 1905. gadā, kur, kad un kā tika slepkavoti
cilvēki utt. (gan jāpiebilst, ka dažbrīd autors savā tieksmē uz
vēsturisko precizitāti, iespējams, pāršāvis pār strīpu – teiksim,
daudzie stipri vienveidīgie sociķu sapulču atreferējumi ar visām
rezolūcijām un kolektīvo dziedāšanu šķiet diezgan nomācoši). Uzmanību
vērts pievērst arī romāna valodai, kas pārsātināta ar ģermānismiem un
rusicismiem. Neņemos spriest, cik lielā mērā šī stilizācija atbilst tai
valodai, ko strādnieki lietoja XX gadsimta sākumā, taču arī valoda rada
tādu kā "klātbūtnes efektu".

Ir lasītas teorijas, ka arī informācija
spēj pārtapt poētiskā parādībā (un otrādi: jebkurš puslīdz nopietni
uztverams literārs teksts sevī slēpti glabā milzīgus informācijas
blāķus). Arturam Heniņam pliku vēsturisko informāciju ir izdevies
pārtapināt romānā. Neraugoties uz tradicionālo rakstību un vienlīdz
tradicionālo, gluži vai līdz galējībai novesto reālismu, "Smilšu kalnu" triloģija pašreizējā latviešu literatūras kontekstā šķiet diezgan netradicionāla grāmata."

Berelis, Guntis.Arturs Heniņš "Pastardiena smilšu kalnos". 01.09.2005.

1940–1948
Skrundas septiņgadīgā skola
Skrunda

1948–1952
Valsts Kuldīgas vidusskola

1952–1957
Latvijas Valsts universitāte (1940–1941, 1944–1958)
Rīga
Beidzis Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultāti.

1961–1990
Latvijas PSR Žurnālistu savienība
Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris 4, Rīga

1983–1990
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga

1990–2014
Latvijas Rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga

1990–2014
Latvijas Žurnālistu savienība
Krišjāņa Valdemāra iela 118, Rīga

20.09.2014
Skrunda
Apglabāts Skrundas kapos (jāprecizē). Atvadīšanās no rakstnieka notikusi sestdien, 20. septembrī, plkst.15.00 Skrundas kultūras namā.

Pētera Stučkas prēmija
Prēmija piešķirta par dokumentālo stāstu "Sarkanais siets" un periodikā publicētajiem aprakstiem.
1972

LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks
1984