PAR DZEJAS KRĀJUMU "KLUSUMS" (1930)
"Kurcija “Klusums” ir tā saucamā idejiskā dzeja. Kā caur prizmu tā mums dzīvi parāda no zināma, no sociālistiska cīnītāja viedokļa. Tādu idejisku dzeju vēl var nosaukt par apzinīgu dzeju aiz tā iemesla, ka tur nav nejaušās liriskās daudzpusības, bet visi impulsi raudzēti ar nogatavojušās pārliecības raugu. Tas viss piešķir Kurcija dzejai viengabalainību un atsevišķi šim krājumiņam stipri akcentētu ciklveidību.
Kurcija dzejā redzam, ka arī šim politiski kreisajam virzienam ir jau savs plašums, savas noskaņas. Šoreiz mums darīšana ar platonisku sociālistu. Tomēr liekas, ka viņš paliek arvien skarbāks. Cīnīdamies ar savu ideālismu, viņš “Klusumā” manāmi nosvēries uz īstenības pusi. Viņš saka: “Tagad es meklēju vārdu, Vienkāršu dzīvības vārdu, Dzeju bez skaistuma niekiem.” [..] Kurcijs var dzejas cienītājiem imponēt ar savu inteliģenci. Arī formāli viņš diezgan skaidrs un koncentrēts un var derēt šinī ziņā par paraugu saviem izplūdušajiem atdarinātājiem."
Baumanis, Arturs. Jaunas dzeju grāmatas.
Daugava, 1931, Nr. 4, 488. lpp.
PAR DZEJAS KRĀJUMU "MANA DZIMTENE" (1932)
"Kurcijs nav tikai pasīvs vērotājs, kas sentimentāli aizvērdams acis, slīgst gļēvā lirismā. Viņš ir asredzīgs vērotājs un veikls tēlotājs. Itin kā nemaldīga sociālā instinkta vadīts, viņš katru reizi uzduras valdošajā buržuāzijas sabiedrībā tik bīstamajai sociālai problēmai un likstām. Kā asu ķirurga nazi rokā, dzejnieks tam tuvojies, nemaz nebaidīdamies iemantot nevalstiskā, pareizāk, pretvalstiskā tendences dzejnieka slavu. Jau pašos Kurcija dzeju virsrakstos “Māte cietumā”, “Nodevēja”, “Banķieri”, “Bezdarbnieks”, “Jums nenonāvēt” utt. ir daudz tā tendenciozā, nedzejiskā, aģitējošā, ko pat visradikālākā pilsoniskā estētika nevar ne atzīt, ne pielaist. Liekas, pareizi dzejnieks sapratis, ka dzīvi vajag ne tikai tēlot, bet arī pārveidot. Tomēr šī neapgāžamā atziņa Kurcija dzejā ne viscaur gūst konkrētu dzejisku iemiesojumu. Vietām viņa paliek itin kā mākslīgi konstruētu, romantisku vīziju pasaulē. [..]
Kurcija dzeja ir asas sociālās satīras caurausta, dzēlīga. Vislabāk viņai piederas sociālās epigrammas apzīmējums. Salīdzinot ar vecās dzejas puķaino valodu, Kurcija izteiksme izliekas kaila un nabadzīga, pagalam prozaiska un sausa. Tomēr šī līdzekļu ekonomija, ieturēta mākslinieciskā mēra robežās, ļāvusi dzejniekam ar vienu vārdu izsaukt mūsu apziņā veselus priekšstatus un dziļāk ierosināt jūtas kā smagais un pieblīvētais pants."
E. E. [Ego, Edgars]. Andrejs Kurcijs. "Mana dzimtene".
Domas, 1933, Nr. 1, 47. lpp.
PAR DZEJAS KRĀJUMU "DZĪVĪBA" (1933)
Tā [krājums "Dzīvība"] ir mīlas dzeja. Maldās, kas meklēs še lirisku rezignāciju. Arī šai tematikā Kurcijs ir ass, griezīgs, nesaudzīgs – kā visās savās pēdējās grāmatās. Viņa mīlā nav nekā rotaļīga. Tā ir spēcīga dziesma mūžīgai dzīvībai. Ne Pāna maskā, bet drīzāki Atlasa smagumā tērpies Kurcija Erots. Dzīvības ideja un cilvēces ideja rod sintēzi šais rindās. [..] Jau senāk Kurcijs meistarīgi pratis mīlu pacelt līdz cilvēcības problēmām. Lai atceramies viņa “Vita nouva”, “Dziesmas melnbaltai madonnai” un “Barbars Parīzē”. Taču atzinības cienīgs ir šis gara un atziņu spēks, kas seksuālerotiku spēj pacelt tik pārliecinoši un mākslinieciski cilvēcības un sociālo atziņu plāksnē, kā to spēj Kurcijs savā “Dzīvībā”. Tādā pašapziņā, idejiskā skaidrībā miesu atsedza tikai antīkas pasaules dzejnieki. Kurcijs savā grāmatā dod sintēzi, kuru ir pūlējušies atrast daudzi sabiedrisku problēmu risinātāji – dzejnieki, apstrādājot mīlas tēmu.
Grigulis, Arvīds. Andrejs Kurcijs. “Dzīvība”.
Domas, 1933, Nr. 10, 595., 596. lpp.