Par dzejas krājumu "Karogu nemiers" (Rīga: Vaiņaga izdevums, 1922)
"K. Dzelža dzeja .kreisi noskaņota." "Varoņu laiks ir garām, vārds ir vairumam, šķirai." Viņa patētiskais lozungs skan: „Nolieciet savas galvas līdz masai." Jādomā, ka tikpat demokrātiska ir arī Dz. mākslas uztvere. [..] Dz. cenšas kļūt masas, kolektīva izteicējs, pravietis "Manā dvēselē raugās neskaitāmas acis un viņa (dvēsele) tām atstaro".Viņš meklē savu vietu akordā ar masu ("pacelt dvēseles karogus vienkopus gribā"), bet grib būt arī masas priekšgājējs: "Es tautas saceļu, es vadu milzu karu" (102. lp ). Beidzot Dz. atzīstas masai par sevi: "bez jums esmu nekas, ar jums es kolosāls." Ar tādām idejām un sajūtām "kā augšā izdzīts vilnis par citiem nezināmiem, neskaitāmiem" Dz. dzejo savu karogu nemieru. [..] Te nav ne vēsts no tās lielpilsētas, masām un viņas traģikas, par kādu mēs esam paraduši iedomāties, runājot par proletariātu un viņa dzejniekiem. Dz. tiešā nozīmē pie tiem nav pieskaitāms. Visa viņa dvēsele visos savos domāšanas veidos, priekšstatos un dzejas tēlos vēl dabas pilna, viņā runā bieži „zemes spēks," bet pēdējais vēl ne spēj izšauties revolucionarismā un nokrist pagrabu nabadzībā. Tam ir sveša mašīnas kā lielpasaule, viņa nemiers plīst nevainīgas zaļās pasaules pavasara pumpuros. [..] Stila ziņā Dz. vietumis atgādina kautko no Raiņa (kas uzkrīt sevišķi paša sākumā). No otras puses Dz. brīvajā pantmērā atviz kautkas no Ērmaņa. [..] Dz. dzeja ir nopietni ņemama, jo ir attīstības spējīga. Labo iespaidu kavē mazliet tikai tendenciozā nosvēršanās uz "masām," kas vismazāk pārliecina."
Sūna, Edgars. Karogu nemiers.
Latvis, 1922, 7. maijā.
Par dzejas krājumu "Sniegs un degoša sirds" (Rīga: Promets, 1924)
"Kārlis Dzelzs savā jaunajā dzeju krājumiņā "Sniegs un degoša sirds" raksturojas kā zocialistiskās inteliģences jūtīgs dziesminieks. Dzejoļu pamattonis ziema un sniegs. Tas sniegs, kas krīt ārā uz ielas un tas — kas krīt dvēselē no laikmeta
jūklīgajiem pārdzīvojumiem, "kad dzīvu un valda hokejs — riņķotājs uz ledus", bet cilvēks meklētājs tiek nokliegts nost.
Dzelzs ilgojas sabiedriskas aktivitātes, viņš tāpat gandrīz kā dzejnieki - sabiedriskās domas paudēji pēc 1905. gada, sajūt tikai baigu nakts melnumu, asu rezignāciju, stāv četru ielu krustlauzumā un nezin izeju uz nākotni saucošo. Zocialistiskās sabiedrības noslāņošanos un diferencēšanos viņš vēro kā masu vecnibas skaldīšanu un sauc apvienoties par jaunu, šī jūtonība un pārdzīvoto uzplūdu atplūdi mūsu laikmetam gan raksturigi, bet leekās dzejneekam jaeet dziļākos un tālākos meklējumos, lai degtu jaunu liesmu, ko nedzēst sniegam un pagātnes spožumam. Blakus vienam otram atkārtojumam, vienam otram aizņēmumam (3., 15. lpp.) Dzelzam šai krājumiņā ir formiski un jūtoniski tik patstāvīgi dzejoļi kā 5., 7., 10., 14., 16., 20., 21., 22., 23„ 24. un 25. 1. pusēs. Tie dod jaunas cerības uz Dzelžu kā dzejnieku un uzrāda ari viņa māksliskā satvara attīstību."
Valts, Dāvids. Jaunākā lirika.
Domas, 1924, Nr. 5.
Par stāstu krājumu "Gājienā uz nākotni" (Rīga: Darbs un daile, 1929)
"No Dzelzīša grāmatas desmit tēlojumiem gribētos izmest laukā stāstiņu Es esmu tu. Sižeta, tēmas izveidojuma, idejiskas noskaņas un arī mākslinieciskas izjūtas ziņā tas radikāli atdalās no pārējiem. Arī zem kopējā grāmatas titula viņš ne par ko negrib pakļauties. Nekāda gājiena uz nākotni viņā nav. Bet totiesu tur ir vecā saldenā un salkanā mīlas romantika, kura nu uz laikiem būtu atstājama pilsoniskajiem speciālistiem šajos jautājumos, ar kuriem Dzelzīts nevar un nevienā citā stāstā ari nemēģina sacensties. Un labi, ka
viņš to negrib. Nopietnai sociālai beletristikai, kura vēl bez tam tiecas uz proletāriskās mākslas pusi, ir bezgala daudz citu nopietnāku tēmu, nekā tā, ko jau līdz apnikai nogaudojusi pilsoniskās erotikas leijerkaste. [..] Reālistiska meklētāja instinkts ir pati pirmā un nepieciešamākā īpašība gājienā uz jaunās mākslas nākotni. [..] Dzelzīša stāstu meti plešas arvienu plašāki, no latviešu dzīves šauruma pamazām aizstiepdamies jau internacionālas strādniecības ciņu pasaulē. Tā ir raksturīga jaunās topošās mākslas iezīme, ka viņa, lai arī pagaidām tikai tēmatiski. pašu dzīves pavedienus piesaista vispasaules proletariāta stiprajam audumam, netieši stiprinādama arī solidāritātes un vienības apziņu. Pats tēlojuma risinājums gandrīz itin visos Dzelzīša stāstos tiecas uz vienu vienīgo idejiski nodomāto noslēgumu. Uz proletāriskās atziņas pamošanos strādnieciskā īpatnī. Tā Ir jau daudzkārt beletristikā izlietota tēma, bet tas arī saprotami, jo tajā proletāriskās cīņas un spēku problēma kodols. [..] Tēlojumā viņš vēl bieži operē ar dzīves gleznojumiem, kas jau daudzkārt redzēti līdzīgā komponējumā un līdzīgās krāsās. Bagāto un nabago pasaules pretstati uztverti stiprielementārā skatījumā, vispārējos vilcienos un vairāk tikai no virspuses. Raksturojuma līdzekļi liekās ņemti no vispārējās, parastās, viduvējās strādnieciskās beletristikas arsenāliem, ne vienmēr tiem īpatnējs asums, iespaidības un pārliecības spēks. [..] Gājienā uz nākotni ir Dzelzīša pirmā stāstu grāmata. Lielas pilnības viņā tāpēc vēl nav ko meklēt. Proletāriskās mākslas stila problēmām Dzelzīts par maz pieskāries. Koncentrācijas un dinamiska spraiguma viņa vēstījumā nav pietiekoši daudz, turpretī gan diezgan bieži vēl gadās beletrizēta publicistika, publicistiska rezonēšana un feļetonisms."
A. U. Latviešu literatūra.
Domas, 1928, Nr. 8.
Par dzejas krājumu "Pasaules krustceļos" (Čikāga: A. Kalnāja apgāds, 1967)
"K. Dzelzīša krājums bagāts motīviem. Viņa pārdzīvojumi, noskaņas un pārdomas izskan no augstā patosa līdz dziļai rezignācijai, sevišķi nodaļā Pasaules krustceļos. Tas ari saprotami, jo krājumā atspoguļojas traģiski posmi un lielas pārmaiņas kā dzimtenes, tā paša autora personīgā dzīvē. K." Dzelzītis pēc kara beigām bija stipri pieķēries pasaules republikas Idejai, par to rakstīja savu doktora disertāciju, un šai domai viņš veltījis arī vairākus dzejoļus, tomēr sirsnīgāks un patiesāks viņš liekas dzimtenei Latvijai veltītos pantos. [..] Blakus patriotiskam, sociālam un brīvības motīviem, ļoti spilgti, dziļa pārdzīvojuma un Jūsmas caurstrāvoti, ir viņa mīlestības dzejoļi. [..] Dziļāki malki noved pie reliģijas atpakaļ. Tas spilgti Izteicas K. Dzelzīša personībā. Viņa dzīves cīņas, garīgi meklējumi noveduši pie saskaņas ar dzīvi, pasauli un mūžību. Kā jauns, neparasts, bet dziļš un patiess viņa dzejā izpaužas reliģiskais pārdzīvojums. [..] tagadējā latviešu dzejas situācijā tas ir viens no īpatnākiem un ir visai nozīmīgs kā paša dzejnieka individuāls sasniegums, tā arī kā pienesums latviešu dzejas apcirkņiem."
Tihovskis, Heronīms. Pasaules krustceļos.
Laiks, Nr.87 (30.10.1968)