Andrejs Kurcijs
01.10.1884 – 23.02.1959
Andrejs Kurcijs (1884–1959) – rakstnieks. Dzimis Kurzemē, Asītes pagastā, beidzis Liepājas reālskolu, ārsta diplomu ieguvis Jēnas Universitātē (1905–1911), kur studējis arī filozofiju. Filozofijas un literatūras studijās papildinājies arī Berlīnes Universitātē (1922–1923), strādājis par ārstu Liepājā, Petrogradā un Rīgā. Literatūrā ienācis 1908. gadā, ir 14 dzejoļu krājumu, sešu stāstu krājumu, romāna autors, rakstījis apceres par mākslu. Nozīmīgākais devums latviešu literatūrā ir 20. gadu dzejoļu krājumi “Dvēseles kabarejs” (1920), “Vita Nuova” (1921), “Dziesmas melnbaltai madonnai” (1922), “Barbars Parīzē” (1925), “Utopija” (1925), “Ēzelis, mūks un Eiropa” (1927), bērnības atmiņas “Cūkgans” (1936) un autobiogrāfiskais romāns “Dzīvības vārtos” (1938), raksti par mākslu (“Aktīvā māksla”, 1923). Bijis politiski aktīvs, kreisi ievirzīts, darbojies Satversmes sapulcē (1920) un 3. Saeimā sociāldemokrātu frakcijā.
Dzimšanas laiks/vieta
01.10.1884
Asīte
Toreizējā Aizputes apriņķa Asītes pagasta Meženieku ciema Apšu mājās.
Miršanas laiks/vieta
23.02.1959
Rīga
Personiska informācija
Dzimis saimnieka Pētera Kuršinska (1850–1923) un viņa sievas Lības (dzimusi Vaita, 1854–1918) ģimenē kā piektais bērns.
1917: 17. septembrī Petrogradā salaulājas ar Lūciju Driķi, Petrogradas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas studenti.
1919: 24. augustā piedzimst meita Latvija.
1920–1924: sociāldemokrātu partijas biedrs.1928: 3. februārī piedalās legālas komunistiskās organizācijas – Latvijas Neatkarīgo sociālistu partijas – dibināšanā un kļūst par šīs partijas centrālkomitejas priekšsēdētāju,
Profesionālā darbība
LITERĀRĀ DARBĪBA
1906: Jēnas Universitātes laikā rodas Kurcija pseidonīms – tas veidots ne tik daudz no uzvārda "Kuršinskis" saīsinājuma kā no viņam tuvā romiešu leģendu varoņa Marka Kurcija vārda. Tāpat kā romiešu karavīrs, arī topošais dzejnieks gribēja ziedot sevi dzimtenei.1908: 15. martā laikraksta "Rīgas Apskats" literārajā pielikumā iespiests viņa pirmais dzejolis "Zemā debess aukstā miglā tīta...".
1915: Pēteris Stučka uzaicina Andreju Kurciju piedalīties Maksima Gorkija organizētā latviešu literatūras krājuma Сборник латышской литературы (1917) sagatavošanā. Kurcijs tulkoja dzejas parindeņus, pēc kuriem latviešu dzeju atdzejoja Aleksandrs Bloks un Valerijs Brjusovs. Lai sniegtu nepieciešamos paskaidrojumus Plūdoņa "Rekviēma" atdzejošanai, vairākkārt apmeklējis mājās Aleksandru Bloku.
LITERĀRIE DARBI
Dzeja
1910: Saules bēdas1915: Bez prieka un laimes
1919: Mana grāmata
1920: Pasaules klajumā
1921: Dvēseles kabarejs.
1921: Vita Nuova.
1922: Dziesmas melnbaltai madonna.
1925: Barbars Parīzē.
1925: Utopija.
1927: Ēzelis, mūks un Eiropa.
1930: Klusums.
1932: Mana dzimtene.
1933: Dzīvība.
1936: Asins vaina.
1958: Dzeja (izlase).
Proza
Stāstu krājumi
1925: 3 x 3 mēnesnīcas.
1929: Cilvēciskie lopi.
1936: Cilvēciskie lopi.
1936: Cūkgans
1937: Cūkgans
1956: Cūkgans
1957: Atmoda
1959: Vienkārša dzīve (izlase)
Romāns
1938: Dzīvības vārtos.1956: Dzīvības vārtos.
Par mākslu
1923: Aktīvā māksla.1925: Teātris.
1932: Par mākslu.
Tulkojumi un atdzejojumi
1923: Šēnlanks, Bruno. Lielpilsēta. Rīga: Kultūras balss.1925: Vildraks, Šarls. Atziņas. Rīga: Leta.
1927: Franss, Anatols. Pingvīnu sala. Rīga: Kultūras balss.
1937: Čehovs, Antons. Rakstu izlase. Rīga: Kultūras draugs.
1939: Heijams, Omars. Četrrindas. Rīga: Zelta Grauds.
1946: Beļajevs, Sergejs. Samuela Pingļa piedzīvojumi. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1947: Zolā, Emīls. Sabrukums. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1949: Puškins, Aleksandrs. Poltava. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1952: Heijams, Omars. Eutīna: Andreja Ozoliņa apgāds.
1957: Kan, Gjen E. Cilvēces problēma. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1970: Haijāms, Omars. Četrrindes. Rīga: Liesma. (Atkārtots izdevums – 1971. gadā.)
1971: Haijems, Omars. Toronto: Valters Ziediņš.
1999: Haijāms, Omars. Rubajas. Rīga: Draugi.
2001: Haijāms, Omars. Dzeja (atdzejojusi arī Biruta Jēgere). Rīga: Jumava.
2003: Haijāms, Omars. Pasaules mīklas. Rīga: Jumava.
Citātu galerija
PAR DZEJAS KRĀJUMU "KLUSUMS" (1930)
"Kurcija “Klusums” ir tā saucamā idejiskā dzeja. Kā caur prizmu tā mums dzīvi parāda no zināma, no sociālistiska cīnītāja viedokļa. Tādu idejisku dzeju vēl var nosaukt par apzinīgu dzeju aiz tā iemesla, ka tur nav nejaušās liriskās daudzpusības, bet visi impulsi raudzēti ar nogatavojušās pārliecības raugu. Tas viss piešķir Kurcija dzejai viengabalainību un atsevišķi šim krājumiņam stipri akcentētu ciklveidību.Kurcija dzejā redzam, ka arī šim politiski kreisajam virzienam ir jau savs plašums, savas noskaņas. Šoreiz mums darīšana ar platonisku sociālistu. Tomēr liekas, ka viņš paliek arvien skarbāks. Cīnīdamies ar savu ideālismu, viņš “Klusumā” manāmi nosvēries uz īstenības pusi. Viņš saka: “Tagad es meklēju vārdu, Vienkāršu dzīvības vārdu, Dzeju bez skaistuma niekiem.” [..] Kurcijs var dzejas cienītājiem imponēt ar savu inteliģenci. Arī formāli viņš diezgan skaidrs un koncentrēts un var derēt šinī ziņā par paraugu saviem izplūdušajiem atdarinātājiem."
Baumanis, Arturs. Jaunas dzeju grāmatas. Daugava, 1931, Nr. 4, 488. lpp.
PAR DZEJAS KRĀJUMU "MANA DZIMTENE" (1932)
"Kurcijs nav tikai pasīvs vērotājs, kas sentimentāli aizvērdams acis, slīgst gļēvā lirismā. Viņš ir asredzīgs vērotājs un veikls tēlotājs. Itin kā nemaldīga sociālā instinkta vadīts, viņš katru reizi uzduras valdošajā buržuāzijas sabiedrībā tik bīstamajai sociālai problēmai un likstām. Kā asu ķirurga nazi rokā, dzejnieks tam tuvojies, nemaz nebaidīdamies iemantot nevalstiskā, pareizāk, pretvalstiskā tendences dzejnieka slavu. Jau pašos Kurcija dzeju virsrakstos “Māte cietumā”, “Nodevēja”, “Banķieri”, “Bezdarbnieks”, “Jums nenonāvēt” utt. ir daudz tā tendenciozā, nedzejiskā, aģitējošā, ko pat visradikālākā pilsoniskā estētika nevar ne atzīt, ne pielaist. Liekas, pareizi dzejnieks sapratis, ka dzīvi vajag ne tikai tēlot, bet arī pārveidot. Tomēr šī neapgāžamā atziņa Kurcija dzejā ne viscaur gūst konkrētu dzejisku iemiesojumu. Vietām viņa paliek itin kā mākslīgi konstruētu, romantisku vīziju pasaulē. [..]Kurcija dzeja ir asas sociālās satīras caurausta, dzēlīga. Vislabāk viņai piederas sociālās epigrammas apzīmējums. Salīdzinot ar vecās dzejas puķaino valodu, Kurcija izteiksme izliekas kaila un nabadzīga, pagalam prozaiska un sausa. Tomēr šī līdzekļu ekonomija, ieturēta mākslinieciskā mēra robežās, ļāvusi dzejniekam ar vienu vārdu izsaukt mūsu apziņā veselus priekšstatus un dziļāk ierosināt jūtas kā smagais un pieblīvētais pants."
E. E. [Ego, Edgars]. Andrejs Kurcijs. "Mana dzimtene". Domas, 1933, Nr. 1, 47. lpp.
PAR DZEJAS KRĀJUMU "DZĪVĪBA" (1933)
Tā [krājums "Dzīvība"] ir mīlas dzeja. Maldās, kas meklēs še lirisku rezignāciju. Arī šai tematikā Kurcijs ir ass, griezīgs, nesaudzīgs – kā visās savās pēdējās grāmatās. Viņa mīlā nav nekā rotaļīga. Tā ir spēcīga dziesma mūžīgai dzīvībai. Ne Pāna maskā, bet drīzāki Atlasa smagumā tērpies Kurcija Erots. Dzīvības ideja un cilvēces ideja rod sintēzi šais rindās. [..] Jau senāk Kurcijs meistarīgi pratis mīlu pacelt līdz cilvēcības problēmām. Lai atceramies viņa “Vita nouva”, “Dziesmas melnbaltai madonnai” un “Barbars Parīzē”. Taču atzinības cienīgs ir šis gara un atziņu spēks, kas seksuālerotiku spēj pacelt tik pārliecinoši un mākslinieciski cilvēcības un sociālo atziņu plāksnē, kā to spēj Kurcijs savā “Dzīvībā”. Tādā pašapziņā, idejiskā skaidrībā miesu atsedza tikai antīkas pasaules dzejnieki. Kurcijs savā grāmatā dod sintēzi, kuru ir pūlējušies atrast daudzi sabiedrisku problēmu risinātāji – dzejnieki, apstrādājot mīlas tēmu.Grigulis, Arvīds. Andrejs Kurcijs. “Dzīvība”. Domas, 1933, Nr. 10, 595., 596. lpp.
Saiknes
Kārlis Dzelzītis - Domubiedrs
Latvija Kuršinska - Meita
Lūcija Kuršinska - Sieva
Nodarbes
Dzimtais vārds
Kuršinskis
Dalība organizācijās
Studentu biedrība "Zemgalija"
Rīga
1904–1934
Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija
Rīga
1913–1914
Liepājas skatuves biedrība "Liepa"
Liepāja
Biedrības vadītājs
1956–1959
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Biedrs
Izglītība
1895–1898
Bunka
Bunkas-Ordangas pagastskola
1899–11.06.1904
Liepājas pilsētas reālskola
Baznīcas iela 7, Liepāja
1904–1905
Rīgas Politehniskais institūts
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Studējis komerczinības.
1905–1911
Jēna
Jēnas Universitātē studējis medicīnu un filozofiju."Faktiski, vismaz sākumā, es lielāku vērību piegriezu filozofijai un dabaszinībām vispār. [..] Jēnas apstākļos dzejas dziņas manī iedarbojās ar līdz šim nepieredzētu sparu. Dažās dienās es sacerēju kādu garu dziedājumu. Naktīm es lasīju "Odiseju", no jauna pārlasīju "Faustu", kas, pēc manām domām, vislabāk izprotams taisni Jēnā. [..] Un – dzejoju." (Kurcijs, Andrejs. Mana laika grāmata. RLMVM, A. Kurcija fonds.)
07.1912–05.1913
Kazaņa
Eksāmenus Kazaņā kārtojis tādēļ, lai varētu strādāt par ārstu Krievijā un Latvijā, jo Jēnas Universitātes diploms tādas tiesības nedeva. Nokārtojis beigšanas eksāmenus Kazaņas universitātes Medicīnas fakultātē.
1922–1923
Berlīne
Studējis filozofiju Berlīnes Humbolta universitātē."Cik Berlīne tagad bija drūmīga! Atminējos šo lielo bezstila pilsētu pirm desmit gadiem. Kur tagad bija zudusi toreizējā noskaņotā un straujā dzīvība? Berlīne bija kā ķermenis, kas zaudējis savu dvēseli. Tās dvēsele bija nešpetna un uzpūtīga. Un nu tai bija jāapklust uz ilgāku laiku. Berlīne klusēja,Šai klusajā Berlīnē sākās mana jaunā dzeja un – proza. Savus pirmos stāstus, kurus sen jau biju nodomājis un izdomājis, es tagad te uzrakstīju samērā īsā laikā. Dvēseles tormazējums, kas mani nospieda jau vairākus gadus, tagad bija beidzot pārvarēts. Berlīnē es uzrakstīju savus stāstus, kas vēlāk sakopoti grāmatā "Cīņa ar nezināmo". Berlīnē arī mana lirika ieguva jaunu koncentrāciju, tēlainību un ritmu."Kurcijs, Andrejs. Mana laika grāmata. Varavīksne 1976. Rīga: Liesma, 99. lpp.
Dzīvesvieta
1901–1902
Ganību iela 101, Liepāja
"Mans dzīvoklis gan nav pilsētas centrā. Bet tas mani neskumdina. Ganību ielas 101. numurs ir priekšpēdējais nams pļavu stūrī, kuras kāds pilsētas rātes saprātīgs loceklis nopircis un iežogojis nākotnes spekulācijai. Stāvot pie mana loga, nav jānoraugās nabaga ļaužu jūklī. Zaļš klajums atklājas skatienam. [..] Nav jau liela mana iekārta, galdiņš, gulta, pāris krēslu, grāmata kaudzīte – tas viss. Bet man ir kas jauns: apziņa, ka varu dzīvot un nevienu neapgrūtināt. Sagatavoju dažus skolniekus zemākām klasēm." (Kurcijs, Andrejs. Kādas jaunības stāsts. Kurcijs, Andrejs. Kopoti raksti. 3. sēj. Rīga: Liesma, 1979, 375. lpp.
10.1923–06.06.1934
Aleksandra Čaka iela 49, Rīga
Toreiz – Marijas iela 49, kur 17. dzīvoklī Andrejs Kurcijs dzīvoja ar ģimeni.
06.1934–02.1959
Ģertrūdes iela 51, Rīga
6. dzīvoklis
1944–08.05.1945
Ēdole
"Purmaļos"
Darbavieta
08.1911–12.1911
Cīrava
Strādā par ārstu.
1913–1914
Laikraksts "Dzīve" (1908–1914)
Liepāja
Viens no laikraksta izdevējiem, publicē recenzijas par teātra izrādēm.
08.1913–04.1915
Graudu iela 45, Liepāja
Ārsta privātprakse Graudu ielā 50 (ēka kara laikā nopostīta) un Graudu ielā 45.
05.1915–11.1918
Sanktpēterburga
Strādājis par ārstu: Kara medicīnas akadēmijā par ārštata ordinatoru, tad – izveidojis privātpraksi,
1917–1918
Žurnāls "Skatuve"
Sanktpēterburga
Redaktors
01.1919–05.1919
Rīga
Padomju Latvijas Tautas veselības komisariāts, Skolu higiēnas nodaļas vadītājs
01.1919–05.1919
Rīga
Rīgas karas nodaļas sarkanarmiešu mobilizācijas komisija, komisijas loceklis.
01.1919–05.1919
Laikraksts "Cīņa"
Rīga
Kultūras nodaļas vadītājs.
1920–1922
Latvijas Republikas Satversmes sapulce
Rīga
Darbojas Sociāldemokrātu frakcijā, Izglītības, mandātu pārbaudīšanas un satversmes komisijās.
20.01.1920–23.09.1924
Rīgas Tautas augstskola
Gaiziņa iela 3, Rīga
Valdes priekšsēdētājs, lektors (lasa lekcijas filozofijā).
01.1920–1925
Rīga
Tautas augstskolu biedrība, padomes priekšsēdētājs.
1921
Žurnāls "Nākošie"
Rīga
Redaktors
1923
Žurnāls "Laikmets" (1923)
Berlīne
Piedalās redakcijas darbā.
06.10.1928–10.1931
Latvijas Republikas Saeima
Jēkaba iela 11, Rīga
Kurcijs vienpersonīgi pārstāv 3. Saeimā Neatkarīgo sociālistu partiju.
1934–1940
Rīga
Centrālās slimokases ārsts, ārsts savā privātpraksē.
06.1940–06.1941
Rīga
Padomju un partijas aktīva poliklīnikas vadītājs.
1941–1942
Pjatigorska, ārsts invalīdu prganizācijā.
1943–1944
Rīga
3. poliklīnikas ārsts.
1946–1949
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Etnogrāfijas un folkloras institūts
Meistaru iela 10, Rīga
Latviešu-krievu folkloras nodaļas vadītājs.
1948
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte (1958–1990)
Rīga
Vēstures un filoloģijas fakultāte.Lasa lekciju kursu literatūras teorijā un kritikā.
Dienests
01.1920–04.1920
Liepāja
Liepājas garnizona kara ārsts.
Ceļojums
1923
Itālija
1923. gada vasarā apmeklē Romu.".. saņēmu uzaicinājumu no viņa [Jāņa Straujāna, skolasbiedra, kurš bija Padomju Krievijas pārstāvis padomju pārstāvniecībā Romā], Šī mūšīgā pilsēta, kā arī visa Itālija ar savu īpatnējo panorāmu un apvāršņiem uz mani atstāja dziļu un paliekamu iespaidu. No mūsu ziemeļu bezgaumības un bezdvēselības cilvēks te nonāk pavisam citā pasaulē." Kurcijs, Andrejs. Mana laika grāmata. Varavīksne 1976. Rīga: Liesma, 103. lpp.
1923
Minhene
Pēc ceļojuma uz Itāliju līdz rudenim pavada Minhenē,
1925
Parīze
Parīzē iecerēts dzejoļu krājums "Barbars Parīzē"."Dažas dienas klīdu pa Parīzes ielām un muzejiem, pa Elizejas laukumu un Buloņas mežu kā transā. Manās ausīs neskaidri nojaušami bija dažādi ritmi. Un tad atskanēja ritms, kuru es visas tās dienas biju meklējis, – mana dzejoļu cikla "Barbars Parīzē ritms. Viss, kam es pieskāros ar šo ritmu Parīzes ielās un savā dvēselē, viss pārvērtās dzejā. Manās dzejnieka gaitās tās bija laimīgas dienas."Kurcijs, Andrejs. Mana laika grāmata. Varavīksne 1976. Rīga: Liesma, 1976, 109. lpp.
1927
Parīze
Risina sarunas par dzejoļu krājuma "Barbars Parīzē" izdošanu Francijā. Ar dzejnieka, žurnāla E'esprit nouveau redaktora Pola Dermē gādību (viņš arī ievada autors) krājums 1928. gadā iznāca franču valodā.
1927
Spānija
No Parīzes ar lietuviešu dzejnieku Jozu Tīsļavu dodas uz Spāniju. Šā ceļojuma iespaidā radās dzejoļu krājums "Ēzelis, mūks un Eiropa" (1927).
12.1929
Apmeklē Vīni, Venēciju, Nicu, Lionu, Parīzi, Berlīni.
Apcietinājums
23.08.1928–08.10.1928
Rīgas Centrālcietums
Rīga
1928. gada 22. jūlijā tika slēgtas 19 strādnieku arodbiedrības. Latvijas komunistiskā partija pieņēma lēmumu sarīkot vispārēju vienas dienas protesta streiku, kuru atbalstīja arī Kurcija pārstāvētā Neatkarīgo sociālistu partija. Kurciju apcietināja.
1949–1955
Vorkuta
Komi APSR GULAGa nometnē.
Emigrē
27.06.1941–12.1942
Gorjačevodska
Pjatigorskas piepilsēta Gorjačevodska.
Piemiņas vietas
15.09.1984
Priekule
Sagaidot Andreja Kurcija simtgadi, netālu no viņa kādreizējām mājām atklāts piemiņas akmens.
Apglabāts
25.02.1959
Raiņa kapi