Meklēt

Vija Gune

3 bildes
Vija Gune
J. Eiduka foto. Avots: Latviešu rakstniecība biogrāfijās, Rīga: Zinātne, 2003.
Vija Gune-Mikāne
Vija Gune-Mikāne izstādē pie saviem darbiem – Visvalža Lāma un ImantaZiedoņa portretiem bronzā. 1978. gads. RTMM 462636.

Avots: https://rmm.lv/voldemara-kalpina-muzeologijas-inkubators/

Lomas: dzejniece, tēlniece

18.10.1937 – 02.10.2004

Vija Gune (īstajā vārdā Vija Mikāne, 1937–2004), tēlniece un dzejniece. Dzejoļu krājumu "Bruņurupuči" (1975), "Atbalsis" (1979), "Ēna" (1983), "Velves" (1990), "Tu" (2001) autore. Dzejā aktīvas un patstāvīgas personības ikdienas vērojumi un atziņas, dažādu kultūrslāņu reminiscences. Sarakstījusi arī grāmatu bērniem "Aitu pasaka" (1993) un "Lauva saulē dzied" (2003). Tēlniekam Kārlis Zemdegam veltījusi biogrāfisku apceri "Gribu lielus tumšzilus spārnus" (1995) , atmiņu grāmatas "Modeļstundas" (2005) un romānu "Atpakaļceļš, Nāruguns" (2000) autore.

  • Darba autors (22)
  • Mākslinieks (7)
  • Komentāra autors (1)
  • Recepcijas persona (10)

    • Dzimšanas laiks/vieta

    18.10.1937
    Rīga

    Miršanas laiks/vieta

    02.10.2004

    Personiska informācija

    Dzimusi 1937. gada18. oktobrī tālbraucēja kapteiņa un grāmatvedes ģimenē.

    Bijusi precējusies ar literatūrzinātnieku Hariju Hiršu, līdz 1966 – Vija Hirša.

    Vīrs Vladislavs Mikāns – tēlnieks; dēli: Andris Hiršs – literāts, Juris Hiršs – aktieris, Oskars Mikāns – tēlnieks; meita Antra Urtāne – dizainere un medaļu māksliniece.

    Profesionālā darbība

    1968: pirmā publikācija – dzejolis "Aijā, vasara mana..." laikrakstā "Literatūra un Māksla" (30. martā).

    Dzeja

    1975: Bruņurupuči
    1979: Atbalsis
    1983: Ēna
    1990: Velves
    2001: Tu

    Dzeja bērniem

    2003: Lauva saulē dzied

    Proza bērniem

    1993: Aitu pasaka

    Biogrāfiskas apceres

    1995: Gribu lielus tumšzilus spārnus (veltīta tēlniekam Kārlim Zemdegam)

    2005: Modeļstundas (parakstījusi ar Vijas Mikānes vārdu)

    Romāni

    2000: Atpakaļceļš. Nāruguns

    Tēlniecība

    1963: beigusi Latvijas Valsts mākslas akadēmiju ar diplomdarbu "Raža" (vadītājs Emīls Melderis).

    No 1966: piedalījusies izstādēs.

    Darinājusi mazo formu un stājtēlniecības darbu. Viena no ievērojamākām medaļu māksliniecēm, strādājusi portrettēlniecībā, daudz uzmanības pievēršot personam raksturojumam, rādot romantiski stiprus, apņēmīgus un vīrišķīgus cilvēkus, skaidri un vitāli modelējot formu, veidojot spēcīgu fakturētas virsmas ("Dzejnieks Imants Ziedonis, 1974; "Rakstnieks Visvaldis Lāams", 1978; "Dzejnieks Māris Čaklais", 1980).Stājtēlniecībā nozīmīgs ir sievietes tēls, kurā apvienots Mikānei raksturīgais poētisms un vitāla dzīves mainīguma izjūta ("Variācija par Villendorfas Veneras tēmu", 1980, "Guļošā", 1982).Liela nozīme Mikānes daiļradē ir folklorai (cikls "Tautas ticējumi": "Vellata", 1976; "Dūkņa", 1977; "Nauda kaltējas", 1979; 'Ūdenvīrs", 1980).

    Avots: Bremša, L. Vija Mikāne. Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 2. sēj. Rīga: Latvijas Enciklopēdija, 1996, 126. lpp.

    Citātu galerija

    Par krājumu “Bruņurupuči” (1975)

    “[..] dzejoļi stipri nevienādi. Liriskā “es” nopietno, patstāvīgi domājošo un jūtošo personību ļauj apjaust krājuma labāko rindu atlase. Visa grāmata, kopumā izlasīta, ļauj apjaust arī ko citu: autores cīņu ar formu, kur viņa iekšēji svārstās starp divām tendencēm – analītisku skarbumu, zināmu lietišķu domas atkailinātību un romantiski lirisku pasaules vērojumu. Sintēze būtu maksimāla pietuvināšanās vienotas, kaut izpausmēs atšķirīgas, bet no vienas saknes augošas pasaules izjūtas atklāsmei, saskares punktu un pāreju atklāšana starp šīm divām galējībām.”

    Čaklā, Inta. Pirmajai pārejai pāri. Literatūra un Māksla, 1975, 20. decembris.

    Par tēlnieci Viju Mikāni

    “Daudz reižu esmu vērojis tēlnieces Vijas Mikānes radīto. Māksliniecei sveša ir sīkmanība, viņa meklē, spriež, rada vērienīgi, pat sīkplastikā. Cieņa pret autoritātēm, bet... nepakļaušanās tām, vienaldzība pret kaut kādu taisītu modernismu, vienmēr un visur pašas atzinumi, prasīgums pašai pret sevi, taču izslēdzot trīsulīgu urdīšanos. Kašķīga vai, taktiski izsakoties, kareivīga? Blēņas. Cilvēks, kas allaž domā plašā diapazonā, cenšas dot lietām un parādībām skaidrus, precīzus formulējumus, ir neiecietīgs pret kūleņainību vārdos un darbos.

    Ko pauž Vijas Mikānes darbi? Cilvēka gara cēlumu, skarbumu un mīļumu... visu paceltu augstāk ne uz kāda augsta plaukta, taču augstāk par ikdienas anatomiju. Man uzkrita doma: ja es būtu tēlnieks, kā un kādā materiālā gribētos attēlot pašu mākslinieci? Atbilde nāca viegli, it kā pašsaprotama. Es šo sievieti cirstu pelēkajā, raupjajā, taču manai latvieša dvēselei tik mīļajā granītā... es viņu attēlotu kā māti, kas noliekusies pie bērna, viņas gars vai miesa, bet tas būtu kusls bērns, mīlestību alkstošs bērns un viņa kā māte ar savu elpu sasilda bērna salstošās rokas.”

    Lāms, Visvaldis. Ilgu bezgalība. Literatūra un Māksla, 1978, 10. novembris.

    Saiknes

    Amanda Aizpuriete - Vedekla
    Harijs Hiršs - Bijušais vīrs
    Juris Hiršs - Dēls

    Nodarbes

    dzejniece
    tēlniece

    Dzimtais vārds

    Vasariņa

    Papildu vārdi

    Hirša, Mikāne

    Izglītība

    1952–1956
    Jelgavas pedagoģiskā skola
    Jelgava

    1958–1963
    Teodora Zaļkalna Valsts Mākslas akadēmija
    Kalpaka bulvāris 13, Rīga
    Tēlniecības nodaļa

    Darbavieta

    1956–1971
    Rīgas 36. astoņgadīgā skola
    Altonavas iela 6, Rīga
    Zīmēšanas skolotāja

    1956–1971
    Rīgas 4. vidusskola
    Rīga
    Zīmēšanas skolotāja

    1964–1969
    Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs
    Pils laukums 3, Rīga
    Zinātniskā līdzstrādniece

    1969–1971
    Apgāds "Zinātne"
    Latvijas Zinātņu akadēmija

    1975–1982
    Rīgas Pionieru pils
    Rīgas pils
    Tēlniecības studija