Par krājumu “Bruņurupuči” (1975)
“[..] dzejoļi stipri nevienādi. Liriskā “es” nopietno, patstāvīgi
domājošo un jūtošo personību ļauj apjaust krājuma labāko rindu atlase. Visa
grāmata, kopumā izlasīta, ļauj apjaust arī ko citu: autores cīņu ar formu, kur
viņa iekšēji svārstās starp divām tendencēm – analītisku skarbumu, zināmu
lietišķu domas atkailinātību un romantiski lirisku pasaules vērojumu. Sintēze
būtu maksimāla pietuvināšanās vienotas, kaut izpausmēs atšķirīgas, bet no
vienas saknes augošas pasaules izjūtas atklāsmei, saskares punktu un pāreju
atklāšana starp šīm divām galējībām.”
Čaklā, Inta. Pirmajai pārejai pāri. Literatūra
un Māksla, 1975, 20. decembris.
Par tēlnieci Viju Mikāni
“Daudz reižu esmu vērojis tēlnieces Vijas Mikānes radīto. Māksliniecei
sveša ir sīkmanība, viņa meklē, spriež, rada vērienīgi, pat sīkplastikā. Cieņa
pret autoritātēm, bet... nepakļaušanās tām, vienaldzība pret kaut kādu taisītu modernismu,
vienmēr un visur pašas atzinumi, prasīgums pašai pret sevi, taču izslēdzot
trīsulīgu urdīšanos. Kašķīga vai, taktiski izsakoties, kareivīga? Blēņas.
Cilvēks, kas allaž domā plašā diapazonā, cenšas dot lietām un parādībām
skaidrus, precīzus formulējumus, ir neiecietīgs pret kūleņainību vārdos un
darbos.
Ko pauž Vijas Mikānes darbi? Cilvēka gara cēlumu, skarbumu un mīļumu...
visu paceltu augstāk ne uz kāda augsta plaukta, taču augstāk par ikdienas anatomiju.
Man uzkrita doma: ja es būtu tēlnieks, kā un kādā materiālā gribētos attēlot
pašu mākslinieci? Atbilde nāca viegli, it kā pašsaprotama. Es šo sievieti
cirstu pelēkajā, raupjajā, taču manai latvieša dvēselei tik mīļajā granītā...
es viņu attēlotu kā māti, kas noliekusies pie bērna, viņas gars vai miesa, bet
tas būtu kusls bērns, mīlestību alkstošs bērns un viņa kā māte ar savu elpu
sasilda bērna salstošās rokas.”
Lāms, Visvaldis. Ilgu bezgalība. Literatūra
un Māksla, 1978, 10. novembris.