Meklēt

Reinis Dievkociņš

2 bildes
Reinis Dievkociņš
Avots: Tēvija, Nr. 120 (24.05.1943.).
Reinis Dievkociņš
Avots: Tēvzeme Latvian Newspaper, Nr. 45 (14.06.1947.).
Lomas: bibliotekārs, cenzors, ierēdnis, publicists, rakstnieks, skolotājs

22.05.1863 – 01.04.1949

Reinis Dievkociņš (1863–1949) – rakstnieks, publicists, cenzors, ierēdnis, skolotājs, kas paralēli rakstniecībai un daudzajiem amatiem aktīvi iesaistījies arī sabiedriskajā darbībā – sevišķi bērnu audzināšanā, dibinot bērnudārzus un vadot Bērnu rotaļu biedrību. Būdams jau krietni gados, iestājies Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē kā brīvklausītājs, iegūstot ticības mācības skolotāja specialitāti. 19. gs./20. gs. mijā aktīvi publicējies laikrakstos "Baltijas Vēstnesis", "Dienas Lapa", žurnālos "Apskats" un "Austrums". 1905. gadā izdots pirmais romāns "Gods un apziņa", vēlākos gados pievērsies bērnu literatūrai. Dievkociņa prozai raksturīga sentimentāli didaktiska ievirze, kolorītie sadzīves un darba procesu tēlojumi piešķir stāstiem kultūrvēsturisku nozīmi. Pēdējos mūža gados sarakstītie darbi palikuši manuskriptos, tajos rodams arī plašs atmiņu sējums, kurā atainota gan cenzūras sistēma Krievijas impērijas laikā, gan bērnu svētku organizēšana un daudzi citi kultūrvēsturiski notikumi.

  • Darba autors (25)
  • Izdevējs (1)

    • Dzimšanas laiks/vieta

    22.05.1863
    Kalna Vārnas
    Dzimis tolaik Ķēču pagasta Kalna Vārnu mājās.

    Miršanas laiks/vieta

    01.04.1949
    Bollebigda

    Personiska informācija

    Dzimis saimnieka ģimenē. Pseidonīmu "Dievkociņš" izvēlējies savas mātes piemiņai, kuras mīļākais augs bijis dievkociņš.

    Profesionālā darbība

    1888: pirmā publikācija – stāsts "Jaungada vakara sapnis" (laikraksta "Baltijas Vēstnesis" literārajā pielikumā, decembra numurā).

    PROZA

    1905: romāns "Gods un apziņa" (autora izdevums).
    1926: stāsts "Ziemassvētku ceļojums: stāsts par Jāzepu un Mariju" (autora izdevums).
    1930: pasaku krājums "Kalnu gara pasaciņas" (Grāmatu draugs).
    1934: stāsts "Mirdzas piedzīvojumi ganos" (Rakstu Avots).
    1938: stāsts "Skaistā vasara Dīķupē?" (Ev.-lut. baznīcas virsvalde).
    1939: vēsturisks stāsts "Seno Tīkanu ieroči" (Ev.-lut. baznīcas virsvalde). Par stāstu saņem Baznīcas Virsvaldes godalgu stāstu konkursā.

    TULKOJUMI

    1908: no vācu valodas tulkojis Vilhelma Buša "Nost ar stārķiem! Praktiska pamācība, kā atklāt bērniem patiesību par dzimumu kopdzīvi un pasargāt savu ģimeni no tikumiskas maldīšanās: nepiešams vadonis vecākiem un audzinātājiem" (Fr. Buhzena apgahdibā).

    DARBĪBA LITERATŪRKTITIKĀ UN PUBLICISTIKĀ

    Publicējis recenzijas laikrakstā "Latvijas Sargs" un reliģiska un ētiska satura rakstus, tēlojumus, lūgšanas žurnālā "Svētdienas Rīts", "Zeltene", "Jaunatnes Draugs" u. c.

    SABIEDRISKĀ DARBĪBA

    Lielzalvē nodibinājis dziedāšanas biedrību un brīvbibliotēku, kur aicinājis latviešus apvienoties, mācīties un stiprināt savu latvisko apziņu. Par to īslaicīgi ticis nosūtīts darbā Krievijas impērijas valsts iekšienē, atgriežoties, 1903. gadā, norīkots Ārzemju cenzūras komitejas darbā.
    1908: pēc Reiņa Dievkociņa rosinājuma biedrībā "Sociētē Polyglotte" Rīgā, paralēli vācu, krievu, franču, angļu un esperanto valodas kursiem, ieviesti latviešu valodas kursi (kursos pirmais skolotājs bijis Kārlis Skalbe). Viņš iestājies arī par lietuviešu valodas mācīšanu.
    1908–1917: Rīgā vadījis Bērnu rotaļu biedrību un dibinājis 12 bērnu dārzus Rīgas priekšpilsētās un ārpus Rīgas mazturīgo aprindu bērniem, konsekventi pastāvēdams uz to, lai visas mācības un rotaļas tur notiktu tikai latviešu valodā. Sevišķi viņš akcentējis bērnu rotaļu nozīmi pedagoģijā, īpašu pievēršot arī latviešu tautasdziesmu izmantojumam rotaļās. Sarakstījis arī grāmatu "Roku ēnas un rotaļa".
    1908: sarīkojis pirmos bērnu svētkus.

    Citātu galerija

    PAR REINI DIEVKOCIŅU

    "Kad mēs pārlaižam skatu Reiņa Laiviņa-Dievkociņa mūžam un darbiem, mēs sajūtam lielu bijību. Jo mūsu priekšā stāv viens no tiem sirmajiem pīlāriem, kas līdzēja balstīt kādreiz vēl tik nestipro un apdraudēto latviskās domas un kultūras celtni, tā sagatavojot ceļu Latvijas patstāvībai. Laiviņā mēs redzam iemiesotu mums tik tuvo latviešu censoņa tipu, kas ar visiem saviem spēkiem un ar visu savu sirdsdegsmi cenšas pēcizglītības un, to ieguvis, tikpat dedzīgi un nesavtīgi izplata to tālāk tautā. Tāpēc vērtējot Laiviņa mūža nopelnus, ir grūti izšķirties, ko vairāk apbrīnot: neizsīkstošo un neatlaidīgo mācīšanās gribu, vai to vispusību, ar kādu dedzīgais patriots atrod ceļu kalpot savai tautai. [..]
    Vienmēr viņam ir bijusi tuva lietuviešu rakstniecība, un viņš visur centies nodibināt draudzīgas attieksmes ar šo mūsu brāļu tautu. Laiviņš ir arī viens no pirmajiem latviešu un lietuviešu tuvināšanās idejas propagandētajiem, jo sāk par to rakstīt laikrakstos jau 1908. g. Pats par sevi saprotams, ka viņš bija arī visu šās domas reālizēšanas pasākumu aktīvs dalībnieks, piedalīdamies gan latvju-lietuviešu krājaizdevu sabiedrības organizēšanā, gan latvju-lietuviešu mākslinieku izstādies sarīkošanā, kā arī latvju-lietuviešu apvienībā."

    B. Z. Reta jubileja. Tēvzeme: Latvian Newspaper, 14.06.1947.

    PAR PASAKU KRĀJUMU "KALNU GARA PASACIŅAS" (GRĀMATU DRAUGS, 1930)

    Grāmatā nepilnas 100 lpp. liela formāta; papirs labs, iespiedums skaidrs, ir dažas krāsainas, bet vairums melnas bildes no vācu dzīves. Pats saturs mums vēl svešāks, nekā ārējais tērps. Pasakās stāstīts par kalnu garu; tas ir tāds vasalis, barons.apgabala ģenerālgubernators — var saukt kā grib, kas ir visspēcīgs tikai savā novadā. Tur viņš tad rīkojas — atmaksā ar labu vai ļaunu, visvairāk zelta veidā visiem tiem, kas viņam vai nu draugi, vai ienaidnieki. Un kalnu gara ienaidnieki pirmā kārtā ir visi, kas dara pārestības nabadzīgākiem neveseliem, bāreņiem. Daža pasaka krājumā ir vientiesīgi naiva ar paredzamām beigām, bez kāda saistoša atrisinājuma, daža nesaprotami mežonīga, kur kalnu gars savu izredzēto nepatiesi apsūdz, bāž cietumā, liek atkal no cietuma izbēgt, pats sevi ļaujas vest pie karātavām un piejoko bendi, piesmej visu pilsētas valdi ar savu pārcilvēcīgo izturēšanos.

    V. K. Divas grāmatas par dzīvību un nāvi. Mūsu Nākotne, 31.01.1930.

    Nodarbes

    bibliotekārs
    cenzors
    ierēdnis
    publicists
    rakstnieks
    skolotājs

    Dzimtais vārds

    Reinis Laiviņš

    Darbavieta

    Rīgas pilsētas 6. bibliotēka
    Rīga
    Bibliotēkas pārzinis.

    1883
    Rīgas Pasta un telegrāfa dienests
    Rīga
    Ierēdnis.

    1903–1917
    Rīgas Ārzemju cenzūras komiteja
    Rīga
    Cenzora palīgs, no 1910. gada – jaunākais cenzors. Cenzējis iespieddarbus lietuviešu valodā (1904. gadā kļuva par pirmo lietuviešu preses inspektoru).

    1914
    Rīgas Preses lietu pagaidu komiteja
    Rīga
    Kara cenzors.

    1915
    Maskavas Cenzūras komiteja
    Maskava
    Maskavas latviešu iespieddarbu cenzors.

    1917
    Pleskava
    Pleskavas pilsētas valdes sekretārs (pēc 1917. gada Februāra revolūcijas Krievijā).

    1918
    Latvijas Republikas Apgādības ministrija
    Rīga
    Preses nodaļas vadītājs.

    1920
    Latvijas Republikas Ārlietu ministrija
    Rīga
    Ministrijas arhivārs.

    1926
    Laikraksts "Latvijas Sargs" (1919–1934)
    Rīga

    Izglītība

    1871–1874
    Nītaures draudzes skola
    Nītaure

    1874–1879
    Rīgas vācu apriņķa tirdzniecības skola
    Rīga
    Trūkuma dēļ nav pabeigtas divas pēdējās klases.

    1933
    Latvijas Universitāte
    Raiņa bulvāris 19, Rīga
    Teoloģijas fakultāte.Iestājas kā brīvklausītājs, iegūst latviešu un ticības mācības skolotāja tiesības.

    Dzīvesvieta

    1944–1947
    Vācija

    1948–1949
    Bollebigda

    Emigrē

    1944–1947
    Vācija

    1948–1949
    Bollebigda

    Apglabāts

    09.04.1949
    Burosa