PAR REINI DIEVKOCIŅU
"Kad mēs pārlaižam skatu Reiņa Laiviņa-Dievkociņa mūžam un darbiem, mēs sajūtam lielu bijību. Jo mūsu priekšā stāv viens no tiem sirmajiem pīlāriem, kas līdzēja balstīt kādreiz vēl tik nestipro un apdraudēto latviskās domas un kultūras celtni, tā sagatavojot ceļu Latvijas patstāvībai. Laiviņā mēs
redzam iemiesotu mums tik tuvo latviešu censoņa tipu, kas ar visiem saviem
spēkiem un ar visu savu sirdsdegsmi cenšas pēcizglītības un, to ieguvis, tikpat dedzīgi un
nesavtīgi izplata to tālāk tautā. Tāpēc vērtējot Laiviņa mūža nopelnus, ir
grūti izšķirties, ko vairāk apbrīnot: neizsīkstošo un neatlaidīgo mācīšanās
gribu, vai to vispusību, ar kādu dedzīgais patriots atrod ceļu kalpot savai
tautai. [..]
Vienmēr viņam ir bijusi tuva lietuviešu rakstniecība, un viņš visur centies nodibināt draudzīgas attieksmes ar šo mūsu brāļu tautu. Laiviņš ir arī viens no pirmajiem latviešu un lietuviešu tuvināšanās idejas propagandētajiem, jo sāk par to rakstīt laikrakstos jau 1908. g. Pats par sevi saprotams, ka viņš bija arī visu šās domas reālizēšanas pasākumu aktīvs dalībnieks, piedalīdamies gan latvju-lietuviešu krājaizdevu sabiedrības organizēšanā, gan latvju-lietuviešu mākslinieku izstādies sarīkošanā, kā arī latvju-lietuviešu apvienībā."
B. Z. Reta jubileja. Tēvzeme: Latvian Newspaper, 14.06.1947.
PAR PASAKU KRĀJUMU "KALNU GARA PASACIŅAS" (GRĀMATU DRAUGS, 1930)
Grāmatā nepilnas 100 lpp. liela formāta; papirs labs, iespiedums skaidrs, ir dažas krāsainas, bet vairums melnas bildes no vācu dzīves. Pats saturs mums vēl svešāks, nekā ārējais tērps. Pasakās stāstīts par kalnu garu; tas ir tāds vasalis, barons.apgabala ģenerālgubernators — var saukt kā grib, kas ir visspēcīgs tikai savā novadā. Tur viņš tad rīkojas — atmaksā ar labu vai ļaunu, visvairāk zelta veidā visiem tiem, kas viņam vai nu draugi, vai ienaidnieki. Un kalnu gara ienaidnieki pirmā kārtā ir visi, kas dara pārestības nabadzīgākiem neveseliem, bāreņiem. Daža pasaka krājumā ir vientiesīgi naiva ar paredzamām beigām, bez kāda saistoša atrisinājuma, daža nesaprotami mežonīga, kur kalnu gars savu izredzēto nepatiesi apsūdz, bāž cietumā, liek atkal no cietuma izbēgt, pats sevi ļaujas vest pie karātavām un piejoko bendi, piesmej visu pilsētas valdi ar savu pārcilvēcīgo izturēšanos.
V. K. Divas grāmatas par dzīvību un nāvi. Mūsu Nākotne, 31.01.1930.