Nītaures draudzes skola

"33 gadu laikā (1881–1914) Nītaures pareizticīgo draudzes skolai piekrīt ievērojama loma garīgās dzīves izkopšanā un izglītības veicināšanā plašākā apvidū Vidzemē. Tas bija laikmets, kad Nītaures, Jaunpils, Mālpils, Skujenes un citu kaimiņu draudžu apmēram 16 pagastos vēl retam zemturim bija iespējams sūtīt savus dēlus vidusskolā, jo materiālie apstākļi to neatļāva. Kad 1887. g., tautskolu inspektora Grāvīša laikā, Nītaures draudzes skolai tiek piešķirtas 2 klašu ministrijas skolu tiesības, turp sāk plūst skolēni no plašas apkārtnes, ap 30 km rādiusā, – no Nītaures, Kēču, Annas, Mores, Mālpils, Paltmales, Rāmuļu, Kosas, Skujenes, Ērgļu, Katrīnas, Jaunpils, Aderkašu un citiem pagastiem. Arī šo rindiņu rakstītājs savā laikā ir mērojis 20 km tālo ceļu uz Nītaures skolu – braukšus tikai ziemā, bet pavasara šķīdonī un vasarā kājām. Kāds spēks tad pievilka skolēnus Nītaurē no tik plašas apkārtnes? Vispirms slāpes pēc izglītības un labākas, gaišākas nākotnes. Skolas vadītājs Jānis Bremšmits bija ne tikai pienācīgi nostādījis mācības darbu savā skolā, bet programmu paplašinājis pat tālāk, nekā likums to atļāva. Skolā bija 2 klases ar 2 nodaļām katrā. Vecākās klasēs mācījās visu aritmētiku (pēc Maļiņina un Vereščagina), ģeometriju, vispārīgo vēsturi, ģeogrāfiju, dabas mācības; vācu valodu mācīja privāti Bremšmita kundze. Inspektors Pravdins noliedza ģeometrijas un algebras mācīšanu. B. tās tomēr mācīja, un neradās neviens, kas šā pārkāpuma dēļ Br. būtu sūdzējis inspektoram. Plašās programmas un nopietnā skolas darba dēļ Nītaures skolas audzēkņi iestājās visdažādākās skolās: tehniskās, mērniecības, skolotāju semināros, garīgā skolā un citās. No Nītaures skolas nākuši ap 40 mūsu tautskolotāji, daudzi mācītāji, mērnieki, agronomi, ģimnāziju skolotāji, tiesu darbinieki. Nītaures skola deva iespēju aplinkus ceļā iekļūt augstskolā: daudzi Rīgas garīgā semināra absolventi izglītību turpināja augstskolās. Tikai šādā ceļā tā laika trūcīgo zemnieku dēli varēja iegūt augstāko izglītību. Šinī ziņā Rīgas garīgais seminārs, kaut gan piekopa pārkrievošanu, tomēr izdarīja ievērojamu pakalpojumu mūsu tautas izglītības lietai.

Nītaures skolā gāja ne tikai pareizticigie, bet arī daudzi luterticīgie. No visa skolēnu skaita (ap 80) 20–25 arvien bija luterticīgi. Ticības naida skolā nebija. Luterticīgie skolēni ticības mācību "atsacīt" gāja uz kaimiņu luterāņu skolu. Tā kā skola atradās garīgā resora tiešā pārziņā, tad pārkrievošanas aktīvākie darbinieki, tautskolu inspektori, reti kad to apciemoja (3 gadu laikā netiku viņus ne reizes redzējis), un pārkrievošanas slogu še izjuta ne tik lielā mērā kā citur. Faktiskais skolas vadītājs J. Bremšmits to atviegloja cik vien iespējams.

Liela nozīme Nītaures skolai bija arī kara klausības ziņā. Skolā tika noturēti tā saucamie III un II šķiras eksāmeni, kas deva tiesību saīsināt kara klausību par 1 un 2 gadiem. Šā iemesla dēļ daudzi 18–20 gadus veci jaunekļi īpaši centās šo skolu apmeklēt. Nītaures skola uzplauka tanī laikā, kad norisinājās cīņa starp tautisko kustību un jauno strāvu. Skolas vadītajs B. bija
stingrs nacionālists. Iekopdams priekšzīmīgu augļu dārzu un dravu, izdaiļodams skolas apkārtni, viņš radīja audzēkņiem, cik patīkami varam justies savā dzimtenē. Sevišķi interesanti ritēja skolas dzīve vasarā. Darba lai kā, maija un jūnija mēnešos vairums skolēnu uz skolu nāca kājām 20 un pat vairāk km. Bija jāstrādā arī B. augļu, sakņu dārzā un dravā. Mācības sagatavojām pēcpusdienās ne klasē, bet plašajās apkārtnes norās, kapsētās, krūmmalēs. Karstajās dienās gājām peldēties uz 1,5 km attālo Domēru ezeru. Svinīgākais laiks bija eksāmenu laiks, kad uz III šķiras pārbaudījumiem veda skolēnus arī no citām draudžu skolām. II šķiras eksāmenos B. mīlēja lepoties ar savu audzēkņu zināšanām matemātikā. Atrisināti tika tiešām grūti uzdevumi, kādi bija sastopami Vereščagina krājumā. Kad es pēc skolotāju semināra beigšanas ģimnāzijā liku mājskolotāja eksāmenu matemātikā, tad uzdevums aritmētikā nebija grūtāks kā Nītaurē atrisinātie. Nav šaubu par to, ka Nītaures skolas izveidošanā svarīga loma piekrīt skolas ilggadgajam vadītājam Jānim Bremšmitam. Beidzis Baltijas skolotāju semināru, viņš 1881. g sāk strādāt Nītaurē ar 21 skolēnu. Augstāko attīstības pakāpi skola sasniedz laikā no 1890.–1910. g., kad skolēnu skaits pieaug līdz 80–90. Kā otrie skolotāji vienmēr darbojās Rīgas garīgā semināra absolventi – mācītāja amata kandidāti: Bormanis, Šalfejevs, Lismanis, Krampis, Makedonskis. Skolas ilggadīgie oficiālie pārziņi un ticības mācības skolotāji bija mācītāji Reinhauzens un P. Balodis. Pirmais, kaut gan pēc tautības vācietis, tomēr dzīvē un darbos bez kādām tendencēm; otrs – latvietis ar akadēmisku izglītību. Bremšmits skolā strādāja līdz 1909. g., tātad 28 gadus. No 1909. līdz 1913. g. skolu vada tās bijušais audzēknis šo rindiņu rakstītājs; pie tam neilgu laiku skol. Kaņeps. Pasaules karš pārtrauc skolas darbību.

Jānis Bremšmits mira 1928. g. Nītaures draudzes Kēču pamatskolā un, nelielam pavadītāju pulciņam piedaloties, apbedīts Nītaures kapos. Š. g. jūnijā ir domāts sasaukt bijušo audzēkņu
sapulci Nītaurē, lai lemtu par skolas un B. piemiņas dienas sarīkošanu."

Balodis, R. Atmiņas par Nītaures draudzes skolu. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1935, Nr. 4, 391.–393. lpp.