Kārlis Dziļleja

Dzimis zemnieka ģimenē. Kā pats atzinis, tad senči ir ienācēji no Šķēdes pagasta, kur "Bezdubeņos" mani senči ir saimniekojuši kopš senseniem laikiem, ik tālu vien pagātnē tie pārskatāmi seno laiku dokumentos (baznīcas grāmatās un revīzijas listēs). Pēc zemnieku brīvlaišanas mans sencis ir bijis pirmais pagasta vecākais un dabūjis uzvārdu Tīfentāls." (Trimdas rakstnieki: autobiogrāfiju krājums, 2. sēj., 1947, 11. lpp.)
Māte nākusi no turīgas mežsargu dzimtas.

"Manas pirmās bērnības atmiņas vārda tiešā nozīmē tinas purva malas miglas autos. Nevien pavasarī un rudenī, bet arī vasarā ik vakaru un rītu no lielā purva un apkārtējām pļavām cēlās balta migla, kurā drīz vien pazuda netālo mežu silueti." (12. lpp.)

Pēc Cēsu pedagoģisko kursu beigšanas, 1909: uzsāka skolotāja gaitas.
1911–1914: dzīvoja Belgorodā.
1915: 1. Pasaules kara laikā evakuējās uz Harkovu, dzīvoja Pēterpilī.
1919: sākumā atgriezās Latvijā.
1944: oktobrī atstāja Rīgu un bēgļu gaitās nonāca Vācijā, vispirms Šneidemīles sadales nometnē, tad Mēklenburgas apriņķa pilsētā Gitrovā, kur tolaik apradušies ap 500 latviešu; 1945: aprīlī virzījās tālāk uz rietumiem un nonāca Holšteinas ciemā; pēc 2. pasaules kara brīvprātīgi devās uz Putlosu, kur pavadīja mēnesi un bijušajiem karavīriem lekcijas par literāriem un sabiedriskiem jautājumiem.
1949: pārcēlās uz dzīvi Zviedrijā.

Literārā darbība

1908: pirmā publikācija – humoristiski stāsti laikraksta "Latvija" literārajā pielikumā 8./21. novembrī, kā arī "Zvārguļa Zobgala kalendārā".
1912: pirmās recenzijas periodikā.

Literārie darbi

Dzejas krājumi
1925: "Sejas".
1946: "Cilvēks trimdā".
1947: "Tālos ceļos"
1964: "Starp diviem krastiem".
1995: "Vijole naktī" (sakārtoja un izdeva meitas Rasma Sināte un Ilze Dziļleja).

Īsprozas krājumi
1925: "Seklais laiks".
1927: tēlojumi bērniem "Bundiņš".
1927: tēlojumi bērniem "Janka, kur grāmata?"
1928: tēlojumi bērniem "Bundiņa dienasgrāmata".
1944: atmiņu tēlojumi "Mans brālītis".
1951: stāstu krājums "Paradīzes sargs".
1961: stāstu krājums "Aizlaikā".

Romāni
1937: "Daugava".
1943: "Jaunā pasaule".

Literatūrteorētiski izdevumo, monogrāfijas
1925: monogrāfiska apcere "Jānis Asars dzīvē un darbā".
1935: monogrāfiska apcere "Garlībs Merķelis".
1936: monogrāfiska apcere "Janis Rozentāls" (atkārtots izdots 1996).
1937: monogrāfiska apcere "Ādolfs Alunāns".
1938: monogrāfiska apcere "Vecais Stenders".
1938: monografiska apcere "Neredzīgais Indriķis".

Otrā pasaules kara izskaņā manuskriptā Rīgā palika sakārtotais stāstu krājums "Klusos krastos" un dzejas krājums "Vijole naktī", to 1995. gadā izdeva meitas.

Sastādītājs

1939: Jāņa Ruģēna darbu izlase "Dzīve un darbi", arī ievads un bibliogrāfija.
1939:Laubes Indriķa Raksti (1–2), arī ievads un bibliogrāfija.

Periodikā publicējis rakstus par Raini, arī Raiņa dzimtas pirmo ģenealoģisko pētījumu "Pa Raiņa senču pēdām" ("Domas", 1929, 5).
Skolu vajadzībām sagatavojis lasāmgrāmatas "Darbs un dzīve" (6 daļas tautskolām).
20. gs. 20. un 30. gadu latvieši mācību grāmatu vidū nozīmīgi bija viņa literatūras vēsture un teorijas kursi pamatskolām un vidusskolām: "Latviešu rakstniecības teorija" (1915), "Poētika" (1920, 1928, jauns variants: 1948, 1985)), "Latvju rakstniecības vēsture pamatskolām" (1921, 1933), "Mazā poētika tautkolām" (1921, 1931), "Poētika" (vidusskolām);"Latviešu literatūras vēsture sakarā ar galvenām parādībām cittautu literatūrā" (1–2, 1931–1932).
Gramatika "Mazais valodnieks" (3 daļas tautskolām), metodiskā rokas grāmata skolotājiem "Brīvie domraksti" u. c.

Strādājis par skolotāju Majoros, Harkovā, Pēterburgā, Rīgā, Blombergā.

Tulkotājs; daļa tulkojumu parakstīti ar K. Lejnieka vārdu

2015: Šlihtegrolls, Karls Felikss, fon. Meža skola : jautra grāmata bērniem (Rīga: Zvaigzne ABC); no vācu valodas.
1973: Mobergs, Vilhelms. Līdumnieki: romāns (Bruklina: Grāmatu Draugs); no zviedru valodas.
1973: Mobergs, Vilhelms. Pēdējā vēstules uz Zviedriju: romāns (Bruklina: Grāmatu Draugs); no zviedru valodas.
1969: Turgeņevs, Ivans. Mednieka piezīmes: stāsti un noveles 2 grāmatās (Mineapole: Tilta apgāds); no krievu valodas.
1963: Remarks, Ērihs Marija. Nakts Lisabonā: romāns (Bruklina: Grāmatu Draugs); no vācu valodas.
1958: Remarks, Ērihs Marija. Melnais obelisks: romāns (Bruklina: Grāmatu Draugs); no vācu valodas.
1956: Remarks, Ērihs Marija. Triumfa arka: romāns (Bruklina: Grāmatu Draugs); no vācu valodas.
1955: Remarks, Ērihs Marija. Laiks mīlēt, laiks mirt: romāns (Bruklina: Grāmatu Draugs); no vācu valodas.
1943: Kopišs, Augusts. Rūķīši: jautra bērnu grāmata (Rīga: Alfrēda Ūdra apgāds); no vācu valodas.
1943: Šencingers, Karls. Metāls: romāns (Rīga: Grāmatu Drauga apgāds), no vācu valodas.
1943: Šrēers, Gustavs. Zeme aicina: romāns (Rīga: O Šteinberga apgāds); no vācu valodas.
1943: Štorms, Teodors. Zeltītās dienas: noveles (Rīga: O. Šteinberga apgāds); no vācu valodas.
1942: Karossa, Karls. Ārsts Gions: romāns (Rīga: Grāmatu Draugs); no vācu valodas.
1942: Sepenens, Unto. Marku un viņa cilts: romānu triloģija (Rīga: Helmārs Rudzītis); no vācu valodas.
1941: Gorkijs, Maksims. Ļaudīs (Rīga: VAPP Daiļliteratūras apgādniecība); no krievu valodas.
1941: Gorkijs, Maksims. Bērnība (Rīga: VAPP Daiļliteratūras apgādniecība); no krievu valodas.
1939: Kruifs, Pauls de. Mikrobu mednieki (Rīga: Grāmatu Draugs); no vācu valodas.
1938: Ostenso, Marta. Meza zosu sauciens: romāns (Rīga: Grāmatu Draugs); no vācu valodas.
1937: Reinharts, E. A. Eleonoras Dūzes dzīve: autobiogrāfisks romāns (Rīga: Grāmatu Draugs); no vācu valodas.
1936: Heide, Gerhards. Dzīves laime, mīlas laime: padomi dzīves mākslā (Rīga: Kultūras draugs); no vācu valodas.
1934: Mateuss, P. Četri zēni palīdz vienai meitenei (Rīga: Latvijas Bērnu draugu biedrība; no vācu valodas.

Par dzejas krājumu "Sejas" (Rīga: Saule, 1925)

"Kritiķis un literaturvēsturnieks Dziļleja sācis mēģināties nevien stāstu rakstniecībā, bet ari dzejā. Un gandrīz liekas – no visiem viņa darbiem dzejoji būs tie vērtīgākie un paliekamākie. Vismaz pirmais dzejoju kopojums atstāj itin patīkamu iespaidu un tur daži tiešām glīti dzejoļi. Salīdzinot Dziļleju ar mūsu pārējiem sociālistiski noskaņotiem dzejniekiem, jāsaka, ka viņš nav tik ultrarevolucionars un neīsts, kā Linards Laicens, nav tāds šaudīgs nemiergars un jaunu formu eksperimentētājs, kāds Andrejs Kurcijs un nav tik programatiski-sauss un auksts, kā Kārlis Dzelzs. Vistuvāks viņš Jānim Grotam, tikai Grots liriskāks un intīmāks, bet sirsnīgais ideālisms un revolucionārā romantika abiem puslīdz vienādi. [..] Dziļleja galvenā kārtā optimists, jaunas nākotnes ticētājs un gavilētājs. [..] nevērtīgākie un negatavākie visā grāmatiņā būs italiskās sonetas un trioletas formās rakstītie dzejoļi, īpaši trioletas. Vispār, nav saprotami, kā pēc tam, kad Kārlis Krūza trioletas formu izsmēlis, vēl dzejnieki atrod par iespējamu viņā mēģināties. Vispatīkamāko iespaidu man atstāja pēdējā nodaļa "Pa dzimtenes taku". Te atmiņas no dzimtenes mājām, skolas laika un revolucionārās darbības izteicas vienkāršos, sirsnīgos, zīmīgi-reālos pantos."
Ērmanis, Pēteris. K. Dziļleja. Sejas. Latvju Grāmata, Nr.2 (01.03.1926)

Par dzejas krājumu "Tālos ceļos" (Vircburga: Ceļš, 1947)

"Gadi, kuros radies Dziļlejas "Tālos ceļos" – tie ir mūsu visu upuru gadi. Tajos izkausētas dažādas politiskās ideoloģijas, to vietā izlējusies jauna – visiem kopīgā ideoloģija, kurā apzināmies savu stāvokli un savus tiešos mērķus – brīvības atgūšanu un tautas dzīvības nodrošināšanu. Tādai pārkušanai Dziļlejas dzejoļu grāmata vislabākais paraugs. Te runā tas pats autors, kas kļuvis par vienu no visdedzīgākajiem trimdinieku nacionālisma sludinātājiem. Viņš apzināti grib, lai "Tālos ceļos"kalpotu pieminētiem kopīgajiem mērķiem – "lai šī grāmata pavada tos, kas staigā tālos ceļos, un lai aizved viņus atpakaļ mājās". Kad lasām Dziļlejas
dzejoļus, tad atceramies viņa pagājušā vasarā paustās domas par "latviešu eksistenciālismu", kam jāparādās tai apziņā, ka mūsu rakstnieki ir nacionāli karavīri, kuri nav vēl demobilizēti, tiem jācīnās tāļāk par savas tautas tiesībām. Dažubrīd Dziļleja saslejas īstā nacionālā patosā. Tā radies viņa aizrautīgais dzejojums "Cilvēks trimdā". Tiesa, tā ir plakātiska dzeja, bet pārdzīvojums tajā īsts, izteiksme – ekspresioniski tēlaina. Tieši nacionālā patosa virzienā Dzijlejam veicies vislabāk. Tāpat atzinība jāteic par satirisko dzeju, kas rakstīta epigrammās un apvienota nodaļā "Pabiru vīri". Ašā doma. stingrā nostāja pret nācijas pabirām, skaidri lakoniskais stils, – tas viss šos dzejolīšus dara par latviešu epigrammatiskās dzejas īsti ievērojamiem paraugiem."
Rudzītis, Jānis. Tālos ceļos. Latvija, 1948, 16. janv.

Par dzejas krājumu "Starp diviem krastiem" (Vesterosa: Ziemeļblāzma, 1964)

"Kā teorētiķis Dziļleja palicis klasiskās un pseudoklasiskās poētikas robežās,un, lai tās kanoniem varētu dot piemērus no latviešu dzejas, bieži vien viņam bija pašam tos jāsacerē. Tā arī krājums "Starp diviem krastiem" ir visai bagāts dažādu lirikas formu katalogs, kur atrodam elēģisko distichu, rondo, terclnas, palindromu, soneta paveidus, Raiņa strofu ("saīsināto sonetu" jeb sonetīnu), franču balādi, trioletu, Spensera pantu, oktāvu, sekstīnu, kancioni, ritornelu. Lai nezcik sarežģīta būtu viena vai otra forma, tās likumi ievēroti bez atkāpes, tā ka var runāt par technisku virtuozitāti. Arī tad, ja dzejolis radies ārpus starptautiskajiem kanoniem, Dziļleja turas pie sillabotoniskās likumības, bet, kad kādreiz vilinājis brīvais pants un tīrā tonika, vērojama norobežošanās no anarchistiskas vaļības no atonālisma. Visnotaļ viņš ir formas dzejnieks, vēl vairāk – dzelžaini stingras formas dzejnieks."
Rudzītis, Jānis. Dzejnieka testaments. Laiks, 1965, 11. aug.

Par dzejas krājumu "Vijole naktī" (Linkolna: Gaujas apgāds, 1995)

"... krājumam vēl autors pats sakopojis dzejoļus, kas tapuši laikā no1922. līdz 1941. gadam un ko viņš bija cerējis laist iespiešanā jau jukās esošajā 1944. gada vasarā. Manuskripts nav autoram nācis līdz bēgļu gaitās. Tas tagad atrasts Latvijā, bet izdots "Gaujas" apgādā ASV. Krājuma virsraksts "Vijole naktī" padevies patiešām trāpīgs, jo vairumam dzejoļu tematika klusināti apcerīga kā surdinētas vijoles skaņas. Dominē vakara, rieta, nakts noskaņas. Tāpēc varētu iebilst pret daudzināto uzskatu, ka Dziļleja būtu Raiņa epigons, jo Rainis taču ir saules valsts dzejnieks. Mēs reizēm pārspīlējam šādu pirmparaugu meklēšanu. Dziļlejas dzejā jau 20-tajos un 30-tajos gados diezgan bieži iesaistās, ja tā varētu teikt, kultūras bagāža, bez kuras vairs neiztiek neviens mūsu dienu rakstnieks. t. i., darbos sastopama daža laba norāde gan uz dažādām kultūras pasaules personībām, gan uz citu autoru radītiem literāriem tēliem. Tikai tos zinot, iespējams piekļūt viena vai otra dzejoļa saturam īsti tuvu. Kā "Poētikas" autoram iederas, visi Dziļlejas dzejoļi tapuši klasiskos pantmēros un ar atskaņām. Krājums "Vijole naktī" iedalīts sešās nodaļās. [..] "Vijole naktī" beidzas ar neatbilda
mo, bet cilvēka allaž par jaunu prasīto jautājumu: "Kā dzīvībai un nāvei tiesu spriež, kad dvēselei tiek ņemta zemes elpa?" Šis dzejolis radies baigajā 1941. gadā, pasvītrojot toreizējo un vēlāko noskaņu gan atsevišķu cilvēku, gan tautas dvēselē."
Ruņģe, Valija. Priekš piecdesmit gadiem pabeigts manuskripts. Laiks, 1995, 7. okt.

Kārlis Tīfentāls

K. Lejnieks, Slīpernieks

Raiņa un Aspazijas fonda balva
Balva piešķirta par darbu "Rainis vientulības kalnā".
1954