Elza Ķezbere

Dzimusi saimnieka Jēkaba Piņņa ģimenē. Māte pēc meitas dzimšanas mirusi. Elzu Ķezberi uzaudzināja tēvs un mātes māte.
Pie brīvmākslinieka G. Karlsona mācījusies arī mūziku.

1933: apprecējusies ar Latvijas armijas virsnieku Osvaldu Ķezberi (1907–1993), meitas Ieva un Maija. leva Ķezbere studēja Fine Arts, Huntera koledžā, N.Y.; Maija Ķezbere studēja mākslas vēsturi Bruklinas koledžā, N.Y.
1936: pārcēlusies uz Gulbeni; 1941: vīrs Litenē arestēts un kopā ar citiem Latvijas armijas virsniekiem izsūtīts.

1944: ar meitām devusies bēgļu gaitās uz Vāciju.
1950: vasarā pārcēlusies uz ASV.
1992: viesojās Latvijā, apciemoja tēva mājas.
2001: apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Literārā darbība
1925: pirmais dzejolis laikrakstā "Jaunā Balss".
1932: pirmie dzejoļi žurnālā "Jaunības Tekas".
1934: pirmā publikācija – dzejolis "Jaunajiem vanagiem" žurnālā "Vanags" (12. numurā).
Literārās tieksmes, kā raksta pati dzejniece, šķiet pārmantotas no tēva, kura tuvākos vai tālākos rados: Andrievs Niedra un viņa plašā dzimta, rakstniece Aīda Niedra ar dēlu Andrievu Salmiņu, brāļi Rūdolfs un Kārlis Egle, grāmatkrājējs Misiņš.

Dzeja
1937: "Profils stiklā" (krājuma sākotnējais nosaukums "Atspīdumi").
1938: "Dziedošais gliemežvāks"
1938: "Vēstules Pēram Gintam" (izdots vairākkārt atkārtoti)
1943: "Jāapsnieg" (1952: atkārtoti ASV)
1944: "Dziesma par dzērvi"
1949: "Krēslainie spoguļi"
1950: "Ilūzijas"
1965: "Koncerts"

Vairāk par 150 dzejoļu ir komponēti (Jānis Mediņš, Jānis Ķepītis, Jānis Norvilis u. c.).
1944: bija sagatavots dzejoļu krājums "Spoguļu variācijas", kas netika izdots.

Par Elzas Ķezberes dzeju
"Elza Ķezbere savās dzejās mīl miniatūras formu, mazus trauslus gleznojumus, dvēseles nianses, vieglus atspīdumus dabā un sevī. Viņa mīl lietas, par kurām parasti maz domājam: senus gleznojumus uz sienām, mēbelēm, vāzēm, šie senie gleznojumi dzejniecei raisa sapņus, liek atplaukt bijušo laiku romantikai. Viņa mīl arī maija rozes, kas dvēseli pilda ar gaišumu, un rudenīgus ziedus, kas pauž tuvas iznīcības dvašu un raisa gaistošas skumjas, atvasarīgu smeldzi. Ķezberei tīk vakara zilajā no krēslā klīst pa senlaicīgu parku, kur klusē aizsapņojies fontāns un smaržo matiolas. Sirdī raisās prieks par mazu skaistumu, ko veidojusi trausla cilvēka roka vai pati daba. Tad sanāk kopā ari atmiņas, lai atkal klusi gaistu.
Ķelpe, Jānis. Tālavas rakstnieki. Tālavietis, Nr.77 (27.06.1942)

Par dzejas krājumu "Jāpasnieg" (1943)
"Elzas Ķezberes jaunais dzejoļu krājums [..] uzceļ dzejisku pieminekli boļševiku aizvestajiem latviešiem. Dzejniece šai nopietnajai tēmai pieskārusies ne tikai visas tautas sāpju un ciešanu aicināta, bet ar šo notikumu viņai saistās arī dziļi individuāli pārdzīvojumi, jo starp aizvestajiem ir ari viņas vīrs, Latvijas armijas virsnieks. Sāpes, apkaunojums, pazemojums un cerību gaisma šajos dzejoļos vijas un mijas, līdz noved pie dziļa ticības apliecinājuma, ka "tas, ko mīli, nevar zust", izjustajā dzejolī "Gaidītāja". Ķezberes dzejoļi izceļas ar savu iekšējo muzikalitāti, īpaši tie, kuros viņa apdzied savu īso mīlas sapni — "Pavasaris", "Tai dziesmai vārdu nava" un ar sirsnību uzrakstītie bērnu dzejoļi. Tālākās nodaļas rāda, ka spēku dzīvei dzejniece meklē reliģiskā pārdzīvojumā, variācijās par literatūrā rodamiem īsas mīlestības laimes un ilgu gaidu piemēriem un atziņā, ka zobens, kas pacelts šajā cīņā, izlauzīs atgriešanās ceļu aizvestajiem mīļajiem. Formāli stiprākais elements Ķezberes dzejā ir muzikalitāte un vārsmas vienkāršība, bet vājākais — koncentrētības trūkums. Bet tas nav tāds, ko nevarētu novērst Modē nākušā O. Ābelītes kokgrebumi un vāks tīkami papildina un raksturo grāmatas seju."
Raisters, Ēriks. Daugavas Vanagi: Latviešu karavīru frontes laikraksts, Nr.41 (15.10.1943)

Par miniatūrizdevumu "Dziesma par dzērvi" (1944)
"Ķezberes "Dziesma par dzērvi", kas iepriekš publicēta viņas dzejoļu krājumā "Jāapsnieg", dēvējama par lirisku poēmu, kur fabulas meti tikko jaušami, bet dominē romantiskas gleznas, noskaņas un izjūtas. Šī dziesma atrodas it kā vidu starp abiem Ķezberes literārās darbības posmiem, no kuriem pirmo raksturo rotaļīgi panti ar literatūras, mūzikas un salona dzīves sniegtiem motīviem, otru — dzejoļi, kur atblāzmo nopietni mīlestības pārdzīvojumi, tāpat sāpes par savu aizvesto tuvinieku un tautiešu likteni. Par aplūkojamās poēmas vērtīgāko daļu uzskatāma «Pavasara miglas dziesma», kur autores izjūtas un vērojumi parādās tiešā un neaizplīvurotā veidā, projicējot lasītājā gaistošas skumju un ilgu vibrācijas. Turpretim dziesmas otru pusi manāmi traucē literārizācija — no pazīstamā Hamsuna romāna aiztapinātie tēli tin notikumu vietas — leitnants Glāns, Edvarda, Sirilundas meži. Daudzi Ķezberes pēdējā laika dzejoļi liecina, ka viņa kļūst tuvāka latviešu nacionālajai dzīvei un tiešamībai vispār, tādēļ var domāt, ka literārie aizguvumi, bez kuriem bija iespējams iztikt arī šeit. turpmāk zudīs. «Dziesmā par dzērvi» Ķezbere kā allaž pierāda savu iedzimto ritma izjūtu, kas viņas dzejai piešķir gludu un melodisku plūdumu. Dziesmā nemitīgi mainās pantmēri, vietumis dzeja pāriet ritmizētā prozā, taču nekur nesastopam mezglus, vārdu sablīvējumus vai nesaderīgas skaņu kombinācijas. Aiz šā iemesla poēma jau tūdaļ pēc parādīšanās guvusi atveidojumu Jāna Medina muzikā, bet ar saviem vienkāršajiem un smeldzīgajiem mīlestības atspīdamiem tā valdzinās arī. romantiski noskaņotus dzejas cienītājus."
Johansons, Andrejs. Illustrēts miniatūrizdevums. Tēvija, Nr.213 (09.09.1944)

Par dzejas krājumu "Krēslainie spoguļi" (1949)
"Patlaban Ķezbere laikam ir mūsu tīrākā liriķe — īso, gaistošo acumirkļa noskaņu tvērēja. Arī viņas garākie dzejojumi, kā nesen atkal izdotās "Vēstulei Pēram Gintam", patiesībā ierindojami tīrajā lirikā. Jo nav nekas cits, kā šādu acumirkļu impresiju virknējums. Elzas Ķezberes dzeja viscaur un vienmēr ir klusināta; tā ir ka vijole, no kurai nekad netiek noņemu surdīne. Pat brīžos, kad viņa piemin nāvi, mokas, izmisumu, tie vārdi neskan skaļi, bet kā no tālienes un pusbalsī teikti. Ķezberes dzeja nav neviena kliedziena, neviena skarba vārda, asa pretstata, neviena kaislīga izsauciena un tāpēc jāatzīst, ka nosaukums "Krēslainie spoguli" šai, ja tā varētu sacīt, "kamerdzejai" ir apbrīnojami labi piemeklēts. Ja Ķezberes dzejā nesastopam ārīgo, dekoratīvo efektu, tad nav jādomā, ka tai trūktu iedarbības spēka. Bieži vien tieši pateicoties klusinājumiem, teiktais aizskar mūs dziļāk. [..] Elzai Ķezberei raksturīgs ari tiešums un vienkāršība, reizēm gandrīz vientiesība, ar kādu viņa tuvojas savam tēmām, ietverdama tās visvienkāršākos, šķietami pavisam nemeklētos, vārdos. Viņas panti ir ļoti skaidri, visā grāmatā nav nevienas tumšas, vai dažādi tulkojamas rindas."
Eglītis, Anšlavs. Elza Ķezbere "Krēslainie spoguļi". Latvija, Nr.108 (12.11.1949)



Par dzejas krājumu "Koncerts" (1965)
"visumā tautā iemīļotā dzejniece palikusi uzticīga savam liriskajam rokrakstam un tēlainības līdzekļiem, kas raksturīgi romantiķu tradīcijai kā ar savu melodiskumu un emocionalitāti, tā arī ar vienkāršību. [..] arī Ņujorka dzejniecei nav palikusi vienaldzīga un vārsmas, ko viņa veltījusi Taimskvēram, sniegputenī un Hudzonai. pieder jaunam un spēcīgam pienesumam viņas dzejā. Ķezberei padodas impresijas, ar laimīgu liriskas tēlainības ķērienu sagūstot mirkli skaistuma vai smeldzes, būtu vienīgi jāvēlas, lai šajā virzienā viņas dzeja kļūtu aktīvāka. [..] Nelauzoties jaunos apvāršņos, kas sievietei reti kad bijuši pa spēkam, Ķezberes dzeja jau no sākuma pievērsusies vispirms videi ap sevi un romantiķu parasti ilgotajam un meklētajam skaistuma ideālam. Tāpēc šī dzeja ir sievišķīga un rotaļīga, viegli līp klāt un prasās pēc izteikšanas dziedamās dziesmās, ko ievērojuši arī komponisti. Viss tas Ķezberei nodrošinājis popularitāti tautā un viņas cienītājiem, šis jaunākais "Koncerts" būs tikpat valdzinošs pārdzīvojums kā agrākie sniegumi. Un ja dzeja spēj sagādāt pārdzīvojumu, tad viņa dalu sava uzdevuma izpildījusi."
Raisters, Ēriks. Koncerts koncertā. Laiks, Nr.2 (05.01.1966)

"Dzejoļu krājumiem "Profils stiklā" (1937), "Dziedošais gliemežvāks" (1938) raksturīgs dekoratīvisms, impresionistisks detaļu zīmējums, salontipa metaforisks skatījums. Ar spriegu dramatismu izceļas verlibrā rakstītais cikls "Vēstules Pēram Gintam" (1938), kurā literārā reminiscence pārdzīvota elēģiskā traģikā. Staļinisko represiju nežēlība atklāta krājumā "Jāapsnieg" (1943), kurā iekļauta arī metaforiski īpatna dabas lirika, dzejoļi par sievietes mātes izjūtām. Liroepiska ievirze ir romantisku mīlestības alku caurstrāvotai Ķezberes poēmai "Dziesma par dzērvi" (1944). Trimdā izdotajos krājumos "Krēslainie spoguļi" (1949), "Ilūzijas" (1950), "Koncerts" (1965) tradicionāli romantisku pārdzīvojumu loks un poētiskie paņēmieni, saturā dominē grūtsirdīgas, pat pesimistiskas noskaņas, atmiņu ainas, kā arī svešzemju realitāte, kas tiek salīdzināta ar dzimtenes dabu un tikumiskajiem priekštatiem."

Viesturs Vecgrāvis. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.

dzejniece

Pinne

Tirzas pagastskola
Tirza

–1932
Priekuļu lauksaimniecības vidusskola
Priekuļi

Tirzas II pagastskola
Tirza

Latvijas PEN klubs
Vācija

1944
Blomberga
Ar meitām devās bēgļu gaitās.

1950
Ņujorka

1950–2011
Ņujorka

Ērika Raistera piemiņas fonda balva
Par poētiskā mūža devumu latviešu dzejā
1993

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece ar Ordeņa domes 2001. gada 10. oktobra lēmumu.
IV šķira
2001