Elza Ķezbere

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (2)

Darbi: Darba autors (56); Recepcijas persona (30)

Audio/video: Teicējs (1)

Attēli: Persona attēlā(3)

VārdsElza Ķezbere
Dzimtais vārdsPinne
KopsavilkumsDzejniece Elza Ķezbere (1911–2011) ir dzejoļu grāmatu "Profils stiklā" (1937), "Dziedošais gliemežvāks" (1938), "Vēstules Pēram Gintam" (1938), "Jāapsnieg" (1943), "Dziesma par dzērvi" (1944), "Krēslainie spoguļi" (1949), "Ilūzijas" (1950), "Koncerts" (1965) autore. Daudziem Ķezberes dzejoļiem ir komponēta mūzika. 1944. gadā emigrējusi uz Vāciju, kopš 1950. gada dzīvojusi ASV. Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (2001).
Personiska informācijaDzimusi saimnieka Jēkaba Piņņa ģimenē. Māte pēc meitas dzimšanas mirusi. Elzu Ķezberi uzaudzināja tēvs un mātes māte.
Pie brīvmākslinieka G. Karlsona mācījusies arī mūziku.

1933: apprecējusies ar Latvijas armijas virsnieku Osvaldu Ķezberi (1907–1993), meitas Ieva un Maija. leva Ķezbere studēja Fine Arts, Huntera koledžā, N.Y.; Maija Ķezbere studēja mākslas vēsturi Bruklinas koledžā, N.Y.
1936: pārcēlusies uz Gulbeni; 1941: vīrs Litenē arestēts un kopā ar citiem Latvijas armijas virsniekiem izsūtīts.

1944: ar meitām devusies bēgļu gaitās uz Vāciju.
1950: vasarā pārcēlusies uz ASV.
1992: viesojās Latvijā, apciemoja tēva mājas.
2001: apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Profesionālā darbība

Literārā darbība

1925: pirmais dzejolis laikrakstā "Jaunā Balss".
1932: pirmie dzejoļi žurnālā "Jaunības Tekas".
1934: pirmā publikācija – dzejolis "Jaunajiem vanagiem" žurnālā "Vanags" (12. numurā).
Literārās tieksmes, kā raksta pati dzejniece, šķiet pārmantotas no tēva, kura tuvākos vai tālākos rados: Andrievs Niedra un viņa plašā dzimta, rakstniece Aīda Niedra ar dēlu Andrievu Salmiņu, brāļi Rūdolfs un Kārlis Egle, grāmatkrājējs Misiņš.

Dzeja

1937: "Profils stiklā" (krājuma sākotnējais nosaukums "Atspīdumi").
1938: "Dziedošais gliemežvāks"
1938: "Vēstules Pēram Gintam" (izdots vairākkārt atkārtoti)
1943: "Jāapsnieg" (1952: atkārtoti ASV)
1944: "Dziesma par dzērvi"
1949: "Krēslainie spoguļi"
1950: "Ilūzijas"
1965: "Koncerts"

Vairāk par 150 dzejoļu ir komponēti (Jānis Mediņš, Jānis Ķepītis, Jānis Norvilis u. c.).
1944: bija sagatavots dzejoļu krājums "Spoguļu variācijas", kas netika izdots.
Citātu galerija

Par Elzas Ķezberes dzeju

"Elza Ķezbere savās dzejās mīl miniatūras formu, mazus trauslus gleznojumus, dvēseles nianses, vieglus atspīdumus dabā un sevī. Viņa mīl lietas, par kurām parasti maz domājam: senus gleznojumus uz sienām, mēbelēm, vāzēm, šie senie gleznojumi dzejniecei raisa sapņus, liek atplaukt bijušo laiku romantikai. Viņa mīl arī maija rozes, kas dvēseli pilda ar gaišumu, un rudenīgus ziedus, kas pauž tuvas iznīcības dvašu un raisa gaistošas skumjas, atvasarīgu smeldzi. Ķezberei tīk vakara zilajā no krēslā klīst pa senlaicīgu parku, kur klusē aizsapņojies fontāns un smaržo matiolas. Sirdī raisās prieks par mazu skaistumu, ko veidojusi trausla cilvēka roka vai pati daba. Tad sanāk kopā ari atmiņas, lai atkal klusi gaistu.
Ķelpe, Jānis. Tālavas rakstnieki. Tālavietis, Nr.77 (27.06.1942)

Par dzejas krājumu "Jāpasnieg" (1943)

"Elzas Ķezberes jaunais dzejoļu krājums [..] uzceļ dzejisku pieminekli boļševiku aizvestajiem latviešiem. Dzejniece šai nopietnajai tēmai pieskārusies ne tikai visas tautas sāpju un ciešanu aicināta, bet ar šo notikumu viņai saistās arī dziļi individuāli pārdzīvojumi, jo starp aizvestajiem ir ari viņas vīrs, Latvijas armijas virsnieks. Sāpes, apkaunojums, pazemojums un cerību gaisma šajos dzejoļos vijas un mijas, līdz noved pie dziļa ticības apliecinājuma, ka "tas, ko mīli, nevar zust", izjustajā dzejolī "Gaidītāja". Ķezberes dzejoļi izceļas ar savu iekšējo muzikalitāti, īpaši tie, kuros viņa apdzied savu īso mīlas sapni — "Pavasaris", "Tai dziesmai vārdu nava" un ar sirsnību uzrakstītie bērnu dzejoļi. Tālākās nodaļas rāda, ka spēku dzīvei dzejniece meklē reliģiskā pārdzīvojumā, variācijās par literatūrā rodamiem īsas mīlestības laimes un ilgu gaidu piemēriem un atziņā, ka zobens, kas pacelts šajā cīņā, izlauzīs atgriešanās ceļu aizvestajiem mīļajiem. Formāli stiprākais elements Ķezberes dzejā ir muzikalitāte un vārsmas vienkāršība, bet vājākais — koncentrētības trūkums. Bet tas nav tāds, ko nevarētu novērst Modē nākušā O. Ābelītes kokgrebumi un vāks tīkami papildina un raksturo grāmatas seju."
Raisters, Ēriks. Daugavas Vanagi: Latviešu karavīru frontes laikraksts, Nr.41 (15.10.1943)

Par miniatūrizdevumu "Dziesma par dzērvi" (1944)

"Ķezberes "Dziesma par dzērvi", kas iepriekš publicēta viņas dzejoļu krājumā "Jāapsnieg", dēvējama par lirisku poēmu, kur fabulas meti tikko jaušami, bet dominē romantiskas gleznas, noskaņas un izjūtas. Šī dziesma atrodas it kā vidu starp abiem Ķezberes literārās darbības posmiem, no kuriem pirmo raksturo rotaļīgi panti ar literatūras, mūzikas un salona dzīves sniegtiem motīviem, otru — dzejoļi, kur atblāzmo nopietni mīlestības pārdzīvojumi, tāpat sāpes par savu aizvesto tuvinieku un tautiešu likteni. Par aplūkojamās poēmas vērtīgāko daļu uzskatāma «Pavasara miglas dziesma», kur autores izjūtas un vērojumi parādās tiešā un neaizplīvurotā veidā, projicējot lasītājā gaistošas skumju un ilgu vibrācijas. Turpretim dziesmas otru pusi manāmi traucē literārizācija — no pazīstamā Hamsuna romāna aiztapinātie tēli tin notikumu vietas — leitnants Glāns, Edvarda, Sirilundas meži. Daudzi Ķezberes pēdējā laika dzejoļi liecina, ka viņa kļūst tuvāka latviešu nacionālajai dzīvei un tiešamībai vispār, tādēļ var domāt, ka literārie aizguvumi, bez kuriem bija iespējams iztikt arī šeit. turpmāk zudīs. «Dziesmā par dzērvi» Ķezbere kā allaž pierāda savu iedzimto ritma izjūtu, kas viņas dzejai piešķir gludu un melodisku plūdumu. Dziesmā nemitīgi mainās pantmēri, vietumis dzeja pāriet ritmizētā prozā, taču nekur nesastopam mezglus, vārdu sablīvējumus vai nesaderīgas skaņu kombinācijas. Aiz šā iemesla poēma jau tūdaļ pēc parādīšanās guvusi atveidojumu Jāna Medina muzikā, bet ar saviem vienkāršajiem un smeldzīgajiem mīlestības atspīdamiem tā valdzinās arī. romantiski noskaņotus dzejas cienītājus."
Johansons, Andrejs. Illustrēts miniatūrizdevums. Tēvija, Nr.213 (09.09.1944)

Par dzejas krājumu "Krēslainie spoguļi" (1949)

"Patlaban Ķezbere laikam ir mūsu tīrākā liriķe — īso, gaistošo acumirkļa noskaņu tvērēja. Arī viņas garākie dzejojumi, kā nesen atkal izdotās "Vēstulei Pēram Gintam", patiesībā ierindojami tīrajā lirikā. Jo nav nekas cits, kā šādu acumirkļu impresiju virknējums. Elzas Ķezberes dzeja viscaur un vienmēr ir klusināta; tā ir ka vijole, no kurai nekad netiek noņemu surdīne. Pat brīžos, kad viņa piemin nāvi, mokas, izmisumu, tie vārdi neskan skaļi, bet kā no tālienes un pusbalsī teikti. Ķezberes dzeja nav neviena kliedziena, neviena skarba vārda, asa pretstata, neviena kaislīga izsauciena un tāpēc jāatzīst, ka nosaukums "Krēslainie spoguli" šai, ja tā varētu sacīt, "kamerdzejai" ir apbrīnojami labi piemeklēts. Ja Ķezberes dzejā nesastopam ārīgo, dekoratīvo efektu, tad nav jādomā, ka tai trūktu iedarbības spēka. Bieži vien tieši pateicoties klusinājumiem, teiktais aizskar mūs dziļāk. [..] Elzai Ķezberei raksturīgs ari tiešums un vienkāršība, reizēm gandrīz vientiesība, ar kādu viņa tuvojas savam tēmām, ietverdama tās visvienkāršākos, šķietami pavisam nemeklētos, vārdos. Viņas panti ir ļoti skaidri, visā grāmatā nav nevienas tumšas, vai dažādi tulkojamas rindas."
Eglītis, Anšlavs. Elza Ķezbere "Krēslainie spoguļi". Latvija, Nr.108 (12.11.1949)

Par dzejas krājumu "Koncerts" (1965)

"visumā tautā iemīļotā dzejniece palikusi uzticīga savam liriskajam rokrakstam un tēlainības līdzekļiem, kas raksturīgi romantiķu tradīcijai kā ar savu melodiskumu un emocionalitāti, tā arī ar vienkāršību. [..] arī Ņujorka dzejniecei nav palikusi vienaldzīga un vārsmas, ko viņa veltījusi Taimskvēram, sniegputenī un Hudzonai. pieder jaunam un spēcīgam pienesumam viņas dzejā. Ķezberei padodas impresijas, ar laimīgu liriskas tēlainības ķērienu sagūstot mirkli skaistuma vai smeldzes, būtu vienīgi jāvēlas, lai šajā virzienā viņas dzeja kļūtu aktīvāka. [..] Nelauzoties jaunos apvāršņos, kas sievietei reti kad bijuši pa spēkam, Ķezberes dzeja jau no sākuma pievērsusies vispirms videi ap sevi un romantiķu parasti ilgotajam un meklētajam skaistuma ideālam. Tāpēc šī dzeja ir sievišķīga un rotaļīga, viegli līp klāt un prasās pēc izteikšanas dziedamās dziesmās, ko ievērojuši arī komponisti. Viss tas Ķezberei nodrošinājis popularitāti tautā un viņas cienītājiem, šis jaunākais "Koncerts" būs tikpat valdzinošs pārdzīvojums kā agrākie sniegumi. Un ja dzeja spēj sagādāt pārdzīvojumu, tad viņa dalu sava uzdevuma izpildījusi."
Raisters, Ēriks. Koncerts koncertā. Laiks, Nr.2 (05.01.1966)


"Dzejoļu krājumiem "Profils stiklā" (1937), "Dziedošais gliemežvāks" (1938) raksturīgs dekoratīvisms, impresionistisks detaļu zīmējums, salontipa metaforisks skatījums. Ar spriegu dramatismu izceļas verlibrā rakstītais cikls "Vēstules Pēram Gintam" (1938), kurā literārā reminiscence pārdzīvota elēģiskā traģikā. Staļinisko represiju nežēlība atklāta krājumā "Jāapsnieg" (1943), kurā iekļauta arī metaforiski īpatna dabas lirika, dzejoļi par sievietes mātes izjūtām. Liroepiska ievirze ir romantisku mīlestības alku caurstrāvotai Ķezberes poēmai "Dziesma par dzērvi" (1944). Trimdā izdotajos krājumos "Krēslainie spoguļi" (1949), "Ilūzijas" (1950), "Koncerts" (1965) tradicionāli romantisku pārdzīvojumu loks un poētiskie paņēmieni, saturā dominē grūtsirdīgas, pat pesimistiskas noskaņas, atmiņu ainas, kā arī svešzemju realitāte, kas tiek salīdzināta ar dzimtenes dabu un tikumiskajiem priekštatiem."

Viesturs Vecgrāvis. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.
Nodarbesdzejniece
Dzimšanas laiks/vieta05.05.1911
Kalvīši
Kalvīši , Tirzas pagasts, Gulbenes novads
Dzīvesvieta1950 – 2011
Ņujorka
New York, USA
IzglītībaTirzas pagastskola
Tirza
Tirza, Tirzas pagasts, Gulbenes novads

Tirzas II pagastskola
Tirza
Tirza, Tirzas pagasts, Gulbenes novads

nezināms – 1932
Priekuļu lauksaimniecības vidusskola
Priekuļi
Priekuļi, Priekuļu pagasts, Priekuļu novads
Dalība organizācijāsLatvijas PEN klubs
Vācija
Germany
Emigrē1944
Blomberga
Blomberg, North Rhine-Westphalia, Germany

Ar meitām devās bēgļu gaitās.


1950
Ņujorka
New York, USA
Miršanas laiks/vieta06.07.2011
Ņujorka
New York, USA
ApbalvojumiĒrika Raistera piemiņas fonda balva
Par poētiskā mūža devumu latviešu dzejā
1993

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece ar Ordeņa domes 2001. gada 10. oktobra lēmumu.
IV šķira
2001

Kartes leģenda













Tiek rādīti ieraksti 1-9 no 9.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Kalvīši
(Kalvīši , Tirzas pagasts, Gulbenes novads)
05.05.1911Dzimšanas laiks/vietaCiems
2Ņujorka
(New York, USA)
1950 - 2011DzīvesvietaPilsēta
3Ņujorka
(New York, USA)
06.07.2011Miršanas laiks/vietaPilsēta
4Blomberga
(Blomberg, North Rhine-Westphalia, Germany)
1944EmigrēPilsēta
5Ņujorka
(New York, USA)
1950EmigrēPilsēta
6Tirza
(Tirza, Tirzas pagasts, Gulbenes novads)
(Nav norādīts)IzglītībaCiems
7Priekuļi
(Priekuļi, Priekuļu pagasts, Priekuļu novads)
1932IzglītībaCiems
8Tirza
(Tirza, Tirzas pagasts, Gulbenes novads)
(Nav norādīts)IzglītībaCiems
9Vācija
(Germany)
(Nav norādīts)Dalība organizācijāsValsts
Teodors Zeltiņš rakstījis: “Es skaidri neatceros, kas pirmais Elzu Ķezberi par mazo dāmu ir sācis iedēvēt, bet tā ir neapstrīdama patiesība, ka viņai šis vārds piedien tāpat kā sarkanīgais paprikas krasas tērps ar melniem ķeburainiem rakstiem, ieskaudams viņu kā melnas puķes zaros. Bet – ja esmu tagad samulsis, dzejniecei roku stiepdams, tad ne jau par to, ka viņa ir dāma arī ar basām kājām. Mani ir samulsinājušas viņas joprojām meitenīgi spožās, apaļās un lazdbrūnās acis, kas, liekas, priecīgas dzīvotu pašas par sevi, un silti sirsnīgais smaids, it kā tām gadi un nelaimes ne nieka nebūtu jaudājušas nodarīt, jo es biju bažījies ieraudzīt mazo dāmu skumju un bēdas nomāktu.”

Elza Ķezbere (1911–2011) dzimusi Tirzas pagasta Kalvīšos saimnieka Jēkaba Piņņa ģimenē, māte pēc meitas dzimšanas mirusi un topošo dzejnieci uzaudzināja tēvs un mātes māte. Mācījusies Tirzas pagastskolā un Tirzas II pagastskolā, beigusi Priekuļu lauksaimniecības skolu (1932). Pie brīvmākslinieka G. Karlsona mācījusies arī mūziku. Vācu okupācijas laikā strādāja laikrakstā “Tēvija”.


1933. gadā Elza Ķezbere apprecējās ar Latvijas armijas virsnieku Osvaldu Ķezberi (1907–1993), piedzima meitas Ieva un Maija. Viņa sekoja vīram uz viņa dienesta vietu Daugavpilī un Gulbenē. Viņa pieredzēja, ka 1941. gadā vīru Litenē arestēja un kopā ar citiem Latvijas armijas virsniekiem izsūtīja. 1947. gadā Elza Ķezbere bija saņēmusi ziņu, ka vīrs gājis bojā, tomēr tās bija nepatiesas ziņas. Viņi satikās tikai 1992. gadā, kad dzejniece viesojās Latvijā, kad viņas dzejas cienītāji sniedza napbružātās dzejas grāmatiņas, kuras vēl bija saglabājušās no Latvijas brīvvalsts gadiem, autogrāfam. Tie bija aizkustinoši brīži. Dzīves vērti. Sapņu un ilgu.

1934. gadā žurnāla “Vanags” 12. numurā publicētais dzejolis “Jaunajiem vanagiem” ir Elzas Ķezberes pirmā publikācija. Literatūrvēsturnieks Viesturs Vecgrāvis atzinis, ka dzejoļu krājumiem “Profils stiklā” (1937), “Dziedošais gliemežvāks” (1938) raksturīgs dekoratīvisms, impresionistisku detaļu zīmējums, salontipa metaforisks skatījums. Ar spriegu dramatismu izceļas verlibrā rakstītais cikls “Vēstules Pēram Gintam” (1938), kurā literārā reminiscence pārdzīvota elēģiskā traģikā. Šis cikls pieredzējis vairākus atkārtotus izdevumus. Represiju traģisms un zaudējuma sāpes, kurās atbalsojas gan personīgais pārdzīvojums, gan plašākās vispārcilvēcisks skatījums atklājas krājumā “Jāapsnieg” (1943), kurā iekļauta arī metaforiski īpatna dabas lirika, dzejoļi par sievietes mātes izjūtām. Liroepiska ievirze ir romantisku mīlestības alku caurstrāvotai Elzas Ķezberes poēmai “Dziesma par dzērvi” (1944, izdota arī atkārtoti).

Otrā pasaules kara izskaņā Elza Ķezbere ar meitām atstāj Latviju, dodas bēgļu gaitās uz Vāciju, kur nodzīvo vairākus gadus, piedaloties latviešu literārajā dzīvē, publicējoties. Šī posma dzejoļi apkopotu krājumos “Krēslainie spoguļi” (1949) un “Ilūzijas” (1950).

Par dzejas krājumu “Krēslainie spoguļi” rakstnieks Anšlavs Eglītis raksta:
“Elzas Ķezberes dzeja viscaur un vienmēr ir klusināta; tā ir ka vijole, no kurai nekad netiek noņemu surdīne. Pat brīžos, kad viņa piemin nāvi, mokas, izmisumu, tie vārdi neskan skaļi, bet kā no tālienes un pusbalsī teikti. Ķezberes dzeja nav neviena kliedziena, neviena skarba vārda, asa pretstata, neviena kaislīga izsauciena un tāpēc jāatzīst, ka nosaukums “Krēslainie spoguļi” šai, ja tā varētu sacīt, “kamerdzejai” ir apbrīnojami labi piemeklēts. Ja Ķezberes dzejā nesastopam ārīgo, dekoratīvo efektu, tad nav jādomā, ka tai trūktu iedarbības spēka. Bieži vien tieši pateicoties klusinājumiem, teiktais aizskar mūs dziļāk. [..] Elzai Ķezberei raksturīgs arī tiešums un vienkāršība, reizēm gandrīz vientiesība, ar kādu viņa tuvojas savām tēmām, ietverdama tās visvienkāršākos, šķietami pavisam nemeklētos, vārdos. Viņas panti ir ļoti skaidri, visā grāmatā nav nevienas tumšas, vai dažādi tulkojamas rindas.”

1950. gadā Elza Ķezbere ar meitām izceļoja uz Ameriku, nonāca Ņujorkā, kur arī nodzīvoja līdz mūža izskaņai. Vienai ar meitām, kurām bija nepieciešams turpināt izglītību, neklājās viegli. Lūk, kāda 1950. gada vasarā ir dzejnieces Elzas Ķezberes ikdiena:
“Manhetenā pie Centrālā parka un lepnās 5. avēnijas, 35-stāvīgā hoteļa St. Morica desmitajā stāvā ik rītu var sastapt sīku kalponīti sarkanā formas tērpā, baltā priekšautā un aubē, ar atslēgu saišķi pie rokas, ar putekļu sūcēju, slotām, spaini un veļas kaudzi rokās,” tā raksta dzejniece laikraksta “Latvija” (Vācija) redakcijai.

“Cauru dienu viņa kustas kā ūdenszāle un klausa uz vārda Elīzabet. Pagātne tai palikusi aiz okeāna, bet nākotnes vēl nav. [..] Ik dienas viņai jāiztīra un jāuzkopj puse no katra viesnīcas stāva istabām. Iznākot ne mazāk par 18, bet parasti ap 20 istabu dienā, un tikpat daudz vannas istabu. Katru dienu viņa apklāj ap 30 gultu un dīvānu un iztīra neskaitāmus papīrkurvjus un pelnu traukus. Viņai jāceļas 6 no rīta, jau 7 jāskrien uz apakšzemes dzelzceļu, lai pl. 8 būtu darbā, un tikai puspiecos pēcpusdienā Krēslaino spoguļu autore var atkal iziet uz ielas, lai ap pl. 6 atgrieztos mājā un galīgi nogurusi atvilktu elpu. Tā kā šī vieta dzejniecei nav diezcik ienesīga, tad jāstrādā arī viņas vecākai meitai Maijai, kas arī nodarbināta tai pašā viesnīcā. Darbs gan ir grūts, bet dzejnieces meita grib sapelnīt naudu, ar ko turpināt mācības ģimnāzijā.

“Aiz mana loga dreb un šalc apse,” raksta dzejniece. “Mēģinu to iepazīt un iemīlēt. Kaut kas ir jāmīl, citādi nevar dzīvot. Bet arī šī apse ir citāda, dreb un šalc savādāk. Aiz kokiem tepat ir okeāna krasts. Reizēm tur skan kuģu svilpes, tie bieži dodas uz Eiropas pusi. Un vilina līdz.” / Latvija, 1950, 27. sept. /

Līdzās ikdienas rūpēm, nogurdinošam darbam Elza Ķezbere tomēr turpina rakstīt, piedalās literāros sarīkojumos Ņujorkā un dodas arī ārpus Ņujorkas, jo tas palīdz aizmirst rūpes un raizes, ir svarīgi pabūt kopā ar citiem rakstniekiem un dzejniekiem, satikt dzejas mīļus un dzejas lasītājus. 1955. gadā pēc kāda sarīkojuma Ņujorkā Alfrēds Vilnis rakstīja: “Pazemīga kā kāda ziemciete puķe klausītāju priekšā stājas Elza Ķezbere, kas cauri daudzām ciešanām spējusi paturēt savu latviešu sievietes ticību dzīvei. Viņa nāk tautā ar savām sīkajām impresijām, kas izteiksmes un sajūtu tīrībā kļūst lielas un paliekamas.”

Dzejniece Elza Ķezbere pieredz arī citus pārbaudījumus, piemēram, cieš auto negadījumā, kad Ņujorkā viesojas dzejnieks Andrejs Eglītis no Zviedrijas. Paiet krietns laiks, līdz 1965. gadā iznāk dzejas krājums ar nosaukumu “Koncerts”, par kuru Ēriks Raistera rakstīja:
“... visumā tautā iemīļotā dzejniece palikusi uzticīga savam liriskajam rokrakstam un tēlainības līdzekļiem, kas raksturīgi romantiķu tradīcijai kā ar savu melodiskumu un emocionalitāti, tā arī ar vienkāršību. [..] arī Ņujorka dzejniecei nav palikusi vienaldzīga un vārsmas, ko viņa veltījusi Taimskvēram, sniegputenī un Hudzonai. pieder jaunam un spēcīgam pienesumam viņas dzejā. Ķezberei padodas impresijas, ar laimīgu liriskas tēlainības ķērienu sagūstot mirkli skaistuma vai smeldzes, būtu vienīgi jāvēlas, lai šajā virzienā viņas dzeja kļūtu aktīvāka. [..] Nelauzoties jaunos apvāršņos, kas sievietei reti kad bijuši pa spēkam, Ķezberes dzeja jau no sākuma pievērsusies vispirms videi ap sevi un romantiķu parasti ilgotajam un meklētajam skaistuma ideālam. Tāpēc šī dzeja ir sievišķīga un rotaļīga, viegli līp klāt un prasās pēc izteikšanas dziedamās dziesmās, ko ievērojuši arī komponisti. Viss tas Ķezberei nodrošinājis popularitāti tautā un viņas cienītājiem, šis jaunākais “Koncerts” būs tikpat valdzinošs pārdzīvojums kā agrākie sniegumi. Un, ja dzeja spēj sagādāt pārdzīvojumu, tad viņa daļu sava uzdevuma izpildījusi.” Ieskatam un noskaņai Elzas Ķezberes dzejolis “Hudsona – Daugava”

Hudsona – Ņujorkas sudraba josta,
Ņujorkas dižumam kalta un sieta,
Uguņu šūpulis, apburta vieta;
Ūdeņos grimušiem dārgumiem posta,
Kuģiem un ceļniekiem sapnis un osta.
Dvēseļu pilna līdz dziļumam baigam.
Atspīd tur torņi, kas mākoņus mīļo.
Dzirkstīgais līmenis virmo un zvīļo,
Glaužoties laivai un spārngalam maigam.
Spogulis blāzmainam debesu vaigam.

Hudsona – Daugava, dzīve un dziesma...
Iedegas ugunis. Plēn rieta stari.
Ceļiniek, atskaties mirkli – ja vari!
Ceļš tavs un ūdeņi – viss viena liesma.

Hudsona – Daugava – dzīve un dziesma.
Novembra vakars kad sarkani kvēlo,
Ēnas kad vērpjas jau arkās un mastos,
Brīnumiem ticētājs Hudsonas krastos
Satikt iet domas, kas paglābj un žēlo.
Dvēsele plakstus ceļ – bijušo tēlo.

Hudsona – Ņujorkas vizuļu josta –
Pēkšņi nu Daugava šķietas pie Rīgas.
Šalko no dzīlēm kā balsis, kā stīgas:
- Klīstošie kuģi, te dusa jums posta...
Hudsona – Daugava nemieram osta. –

Dzejnieces Ņujorkas dzīvoklis bijis mājīgi un gaumīgi iekārtots. Allaž bijis kaķis, arō siāmietis Čao ar gaišzilām acīm, kas apdzejots dzejas rindās. Kad pie Elzas Ķezberes viesojies rakstnieks Teodors Zeltiņš, viņu pārsteidzis porcelāns un smalkās tases, par kurām viņa stāstījusi:
“To visu, līdz šejienei saglabātu, atvest nav bijis viegli, kad daudzas reizes visupirms bija jābažījas par kailās dzīvības glābšanu. Toties mani bērni bēgļu gaitās vienmēr ir varējuši ēst no porcelāna traukiem, tiem nevajadzēja grabināt skārda bundžas, kaut ēdiens bija neapskaužami trūcīgs. Piemēram, kara laikā Jēnā bija dienas ar šādu ēdienu kārti: no rīta nomizoti vārīti kartupeļi ar sāli, pusdienās kartupeļu biezenis ar maigajām vācu sinepēm, vakarā krāsnī ar mizu nocepti kartupeļi. Tāpat mēs Copotā labāk salām skaistā, bet neapkurinātā istabā, atteikdamies no siltām, bet neglītām telpām. Bads ir sīkums, par to daudz grūtāk paciešams neglītums. Es nevaru iedomāties dzīvi bez skaistām lietām sev apkārt.” Bet tieši tāpat Teodoru Zeltiņu pārsteidzis, ka dzejniecei ir zobens un kā viņai ir izdevies visus bēgļu ceļus līdzi izvadāt. Tas bija viņas vīra Osvalda Ķezbera virsnieka zobens, kuru mūža nogalē dzejniece nodeva muzejam Latvijā. – “šis zobens ir Elzas Ķezberes uzticības simbols neatkarīgās Latvijas skaistajām dienām, vīra virsnieka zobens. To viņai dažādu varu pārstāvji vairākkārt gribējuši atņemt, nespēdami saprast, ko sieviete vadā sev līdzi karavīra zobenu. Bet augumā patrauslā dzejniece, par spīti visam, no vīra zobena nav atstājusies. Un tā nu laikam tas tagad būs, ka viņa kā vienīgā ir izvedusi brīvajā pasaulē neatkarīgās Latvijas armijas virsnieka zobenu. Tā pavedina domāt fakts, ka trimdā esošo latviešu virsnieku svinīgajām sanāksmēm pa laikam šo zobenu no viņas mēdz aizņemties...”

2002. gadā Elzai Ķezberei piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Grūtos brīžos viņa meklējusi balstu Bībelē, un Dziesmu grāmatā ir vairāki korāļi ar viņas tekstiem. Ķezberes darbus sevišķi iemīlējuši mūziķi: 160 viņas dzejoļu ietverti melodijās. Dažus, piemēram, Pēra Ginta temu, komponējuši trīs – gan Jānis Mediņš, gan arī Jānis Ķepītis un Jānis Norvilis.

Jānis Kadilis dzejnieci Elzu Ķezberi raksturoja kā izteiktu romantiķi un estēti. Pēteris Aigars atzinis, ka dzejnieces popularitāte balstās viņas dzejas nepretenciozajā romantismā, kas ar vieglu smeldzi un reizē rotaļīgumu apņem visas lietas, kam viņa pieskaras, muzikalitātē un vienkāršībā, kas tās dara viegli atšifrējamas katram lasītājam.

“Nejūtos Amerikā ne sveša, ne lieka. Katrā vietā, kur teātris, es jūtos labi. Un Brodvejā tik daudz ir labu izrāžu, kuras gandrīz vai visas es esmu redzējusi. Es skatos un redzu tikai to, kas patīk. Kā Ņujorka varētu nepatikt, ja te bez teātriem vēl ir tik daudz vērtīgu gleznu galeriju ar vienreizēju skaistumu.”

Radošā grupa ar režisori Marutu Jurjāni 2003. gadā izveidojusi dokumentālu videofilmu “Dzejniece Elza Ķezbere” (filmu meklēt http://www.dzivesstasts.lv/)

Dzejniecei Elzai Ķezberei paticis dzīvot skaistu lietu un vārdu pasaulē, bet allaž paturējusi prātā tēva reiz teikto, ka jābūt pacietīgam un pazemīgam. Ilgajā mūžā Elzai Ķezberei nācies pārdzīvot ne mazums bēdu: abu meitu nāvi, pašas slimības un vecuma nespēku.

No 2006. līdz 2012. gadam apgādā “Mansards” izdotie trīs sējumi ietver gan Elzas Ķezberes grāmatās izdoto dzeju, gan arī pirmpublicējumus grāmatās, rakstus un vēstules. Savukārt šeit varat aplūkot dzejnieces Elzas Ķezberes zīļu vainagu, ko arī viņa bija paņēmusi līdz bēgļu gaitās - https://rmm.lv/tag/elza-kezbere/

Elza Ķezbere nosvinēja 100. dzimšanas dienu, bet drīz pēc tam 2011. gada 6. jūlijā Ņujorkā noslēdzās viņas mūžs. Viņai aizejot, dzejnieks un gleznotājs Voldemārs Avens publicēja dzejoli “Dzejnieci atceroties” –

Tur augšā.
zils taurenis no Tirzas,
spārnus sakļāvis,
sēž uz mākoņa malas
un mūsu domās dalās.
Dzejnieku tur daudz,
garlaicīgi nav nevienam.
Aizgājuši pa vienam,
tie taisās uz debesu
rakstnieku dienām.
Kas lasīs pirmais?
- Tauns, Gonka, Mudīte,
Mūks?
Un kur tad pārējie Elles
ķēķinieki?
ir kāds jauns?
Šodien, te – Jonkeros,
pie vārda laidīsim Elziņu –
taureni no Tirzas.
Taureni simtgadīgo,
kas mums visiem
mīļš un neaizmirstams –
šodien atcerams.
Lai lasa tas ar draugu mutēm
un noskatās uz mums
no vietas augstas –
no paša Dieva plaukstas.

Informāciju 2021. gada 5. maijā sagatavoja literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe


Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.