Johans Georgs Bitners

Dzimis Johana Georga Bitnera (1731–1803) un Zlēku mācītāja meitas Kristīnes Amālijas, dzimušas Dullo (Dullo, 1744–1812), ģimenē. 

Pirmā laulība 1804. gada 18. jūlijā ar Amāliju Juliāni Dullo, 1829. gadā laulība tiek šķirta. 

Otrā laulībā ar Elizabeti Mačevsku (Maczewsky, mir. 1835). 

Trešā laulība ar Augusti Baueri no Stendes 1850. gada septembrī.

DARBI VALODNIECĪBĀ

1834: "A.B.C. priekš Zlēkas skoles" [ābece, atkārtots izdevums ar virsrakstu vāciski 1841] (Liepāja: K.H.Fēge)
1847: "Vācu valodas vardu grāmata sarakstita preakš team Latveašeam, kas grib māciteas skaidri saprast, runāt un rakstit toa vācu valoadu" [mācīblīdzeklis vācu valodas apguvei] (Jelgava: Stefenhāgens un dēls)

DARBI CITĀS ZINĀTŅU NOZARĒS

1836: Die Letten an der Windau [raksts par tāmniekiem, valodas īpatnībām, ierašām, muzicēšanu un apģērbu u. tml.] No: Das Inland, Nr. 9, 26. febr.
1838: Über dem Gordius aquaticus Linne's [par ūdenī mītošu parazīttārpu]. No: Das Inland, Nr. 38, 21. sept.
1839: Die Witterung des Jahres 1838 und deren Einfluß auf Pflanzen und Thiere [par laika apstākļiem 1838. gadā un to ietekmi uz augiem un dzīvniekiem]. No: Das Inland, Nr. 4, 25. janv.
1839: Entwässerung des Widelsees [raksts "Vīdales ezera nosusināšana" – 17 dienās cauri kāpām izrakts kanāls, pa kuru Vīdales ezera ūdens novadīts jūrā, iegūstot bijušā ezera teritorijā jaunas muižas pļavas] no: Das Inland, Nr. 18, 3. maijs.
1844: sakrājis un publicējis latviešu tautasdziesmu krājumu “Latviešu ļaužu dziesmas un ziņģes”.
1845: Voi nezin kāds labu padomu tiem dot, kam ir trūkums pie lopu ēdamā? [aicinājums, barot lopus ar koku lapām un kartupeļu lakstiem] Latviešu Avīzes, Nr. 38, 20. sept.
1845: Die häutige Bräune [par paša pieredzi t.s. krupa jeb laringotraheobronhīta ārstēšanā bērniem]. Rigasche Stadtblätter, Nr. 48, 29. nov.

ZIŅOJUMI UN ATKLĀJUMI

1838: Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības 5. marta sēdē tiek uzklausīti Bitnera novērojumi par klimata pārmaiņām, jo īpaši par siltumu vasarā pēc saules rieta, par nakts salnām un nokrišņu daudzumu vasaras mēnešos. No: Das Inland, Nr. 12, 23. marts.
1848: Kurzemes Literatūras un mākslas biedrībā nolasa Bitnera ziņojumu par augu augšanu. No: Das Inland, Nr. 3, 19. jan.
1849: Kurzemes Literatūras un mākslas biedrībā nolasa Bitnera ziņojumus par to, vai metāli ir pamatvielas, vai arī dažādu daļiņu savienojumi; par sauli un tās iedarbību uz planētām un komētām. No: Das Inland, Nr. 14, 4. apr.
1850: Rīgā Dabaspētnieku biedrībā tiek demonstrēts Bitnera atrasts neparasti liels kurkulis. No: Rigasche Zeitung, Nr. 38, 15. febr.

PAGODINĀJUMI

1834: Pēterburgas Mežzinību biedrība sudraba medaļa par dabas pētījumiem
1846: Pēterburgas Ķeizariskā brīvā ekonomiskā biedrība J.G. Bitneram un Gustavam fon Felkerzāmam (Foelkersahm) piešķir sudraba medaļu par izstrādātu metodi, kā žāvēt un uzglabāt labību. No: Libauisches Wochenblatt, Nr. 93, 20. nov.

"Latvietis ir mierīgas un apdomīgas dabas cilvēks, kas straujībām tikai izliekas ejam līdzi, kad viņa intereses ar to netop manāmi apdraudētas, pie kam viņš arvienu novēro sevī, kurp iet, un vai līdzi iešana tam atnesīs labu [..]. Bet patiesu gara izglītību viņš augsti ciena [..]. Kādam latviešu jauneklim pasniedzot ģeometrijas mācību un citas tamlīdzīgas zinātnes, es ieguvu latviešos tādu piekrišanu, ka viņi nāca no malu malām pie manis un man piedāvāja savus bērnus audzināšanā [..]. Mūsu pienākumam jābūt viņus garīgi celt uz augšu, un tad netrūks mums viņu piekrišanas."

J.G.Bitners vēstulē A. Dēbneram (Döbner) 1843. gada 10. janvārī. Citēts pēc: Āronu Matīss. Latviešu Literāriskā (Latviešu Draugu) Biedrība savā simts gadu darbā. Rīga, 1929, 16.–17. lpp.

Wo sind die Sammlungen unseres allgemein betrauerten Pastors J.G.Büttner hingekommen? Wohl ins Mitauische Museum? Ich gedenke oft noch mit besonderem Vergnügen der schönen Stunden, die ich seinem geistreichen Umgange 1850, wo ich in Goldingen lebte, verdanke. Da wurde unter uns über lettische Grammatik, Karpfenzucht, Botanik, Physik und Astronomie, über Arago und Humboldt gesprochen und gestritten - und endlich löste sich der ganze Disput immer wahrhaftig poetisch auf in Betrachtungen über Schillers "Mädchen aus der Fremde" oder dergleichen. Es war ein Geist, immer jung und frisch, oft übersprudelnd. Wie in einem Kaleidoskop waren bei jedem leisteten Anstoß gleich wieder Bilder und Betrachtungen neu, und dabei blieb der Greis bei seiner großen Erfahrung und Weisheit immer herablassend und nachsichtig auch gegen den jüngsten seiner Freunde und horchte auch seinen Meinungen mit einer Aufmerksamkeit, als ob er etwas Neues zu lernen erwartete, indes er im Grunde doch nur selbst freigebig seinen kostbaren Geistesschatz darbot. Schade, daß man seine Einwendungen gegen die Sternschnuppenzüge im Kosmos nich mehr berücksichtig hat. [Kur palika mūsu daudz apraudātā mācītāja J.G.Bitnera kolekcijas? Droši vien Jelgavas muzejā? Es bieži ar īpašu prieku atceros laimīgās stundas, ko esmu parādā viņa asprātīgajai kompānijai 1850. gadā, kad dzīvoju Kuldīgā. Runājām un strīdējāmies par latviešu valodas gramatiku, karpu audzēšanu, botāniku, fiziku un astronomiju, par Arago un Humboltu – un visbeidzot viss strīds atrisinājās patiesi poētiskās pārdomās par Šillera "Meitene no svešuma" vai tamlīdzīgi. Tas tik bija gars, vienmēr jauneklīgs un svaigs, bieži pāri malām kūsājošs. Kā kaleidoskopā, ar katru impulsu radās jauni priekšstati un apsvērumi, un vecais vīrs ar savu lielo pieredzi un gudrību vienmēr palika piekāpīgs un iecietīgs pat pret jaunākajiem draugiem un vērīgi uzklausīja viņa viedokļus, it kā viņš būtu gaidījis iemācīties ko jaunu, bet būtībā viņš tikai pats dāsni piedāvāja pats savu dārgo garīgo dārgumu. Žēl, ka viņa argumenti pret Kosmosa krītošajām zvaigznēm vairs netika ņemti vērā.]

Eduards Lindemans (Lindemann) vēstulē mācītājam Kavalam 8.04.1864. Citēts pēc:  Luise Harmsen. Ein altes kurländisches Pastorat. Reval: F.Kluge, 1913, S. 75-76. 

"Mīlestība uz dabaspētniecību viņā modās jau agrā jaunībā, vēlāk tai pievienojās arī lauksaimniecība. Abu zinātniska pētniecība bija un palika viņa iemīļota nodarbošanās līdz sirmam vecumam. Viņa raksti šajās nozarēs darīja viņu plaši pazīstamu, daudzas iekšzemes zinātniskās biedrības viņam nosūtīja biedra diplomu."

Teodors Kalmeiers. No: Die evangelischen Kirchen und Prediger Kurlands. Riga, 1910, S. 217.

"Interesants cilvēks ir arī [..] Jānis Georgs [Bitners], kas savās Zlēkās rada brīnišķu augļu dārzu, ietaisa 12 zivju dīķu un piekopj savā apkārtnē kā pirmais kartupeļu dēstīšanu klajā laukā. Šis pasākums ir tik pārdrošs jauninājums, ka grāfs Kayserling's, viņam uz pleca sizdams, uzsauc: "Büttner, Büttner, prahting nahz mahjas!" Bet Bitneram prātiņš nekur nebij aizmaldījies. Ka prāta spēkas Bitneram bijušas it izcilas, redz kaut no tam, ka viņš izstrādā plānu Vīdeļu ezera nolaišanai Dundangā. Sevišķs speciālists viņš ir lauksaimniecībā, kālab viņa māja ir allaž pilna ar lauksaimniecības mācekļiem. [..] viņam ir liela interese arī skolu lietās, un viņš kādu laiku tur skolu paša mājās. Personīgi viņš ir stingras disciplīnas cilvēks un caur un cauri liels oriģināls.

Ludis Bērziņš. Pieminams vīrs un pieminama diena. Latvju Mēnešraksts, 1942, Nr. 12, 1092. lpp.

"Par 19. gadsimta garīgo līderi [Zlēku] pagastā var uzskatīt mācītāju Johanu Georgu Bitneru. Viņa vienkāršība sadzīvē tuvojās askētismam, taču izglītības, erudīcijas un darbīguma ziņā Bitners pielīdzināms aktīvam zinātniekam – praktiķim. Mudināšana uz mācībām, izglītības motivēšana, atturīgas dzīves priekšrocību cildinājums, respekts pret vietējo folkloru un tās vākšana, gadu desmitiem ilga vienkāršības un dievbijības paraugstunda ar personisko piemēru – nav daudz lauku mācītāju, kas iegājuši vēsturē ar tik izcilu bagāžu."

Laimdota Sēle. Zlēkas. Laiki un likteņi. Talsi, 2015, 96.–97., 99. lpp.

Johann Georg Büttner

18.04.1779–03.01.1862
Zlēku mācītājmuiža

1797–1798
Kēnigsbergas Universitāte
Kaļiņingrada
Studēja teoloģiju, pēc ķeizara Pāvila pavēles spiests atgriezties Krievijā (Kurzemē).

1801–1802
Halles Universitāte
Halle
Studēja teoloģiju, oficiāli kopš 1801. gada 24. oktobra tēva adjunkts.

24.10.1801–03.01.1862
Zlēku evaņģēliski luteriskā draudze
Zlēku luterāņu baznīca
No 1801.g. 24.VIII tēva un draudzes mācītāja adjunkts, 1803. gada 1. martā ordinēts mācītāja amatā, uzreiz pēc tēva nāves 1803. gada 22. aprīlī ieņem draudzes mācītāja amatu. Kalpoja līdz savai nāvei 1862. gada 3. janvārī. Kopš 1861. gada decembra draudzē bija arī vikārs Karls Adolfs Frīdrihs Vilhelms Krīgers (Krüger), tomērpēc Bitnera mācītāja amatu pārņēma Konrāds van Boiningens (Beuningen).

Zlēkas
Iespējams, apglabāts Zlēku kapos.