Janis Jansons

1888: Liepājas Nikolaja ģimnāzijā latviešu skolnieki izveido literāru pulciņu. Tajā ar Jansonu darbojas arī Fricis Roziņš un Miķelis Valters, kā arī Ernests Rolavs, Kanta darbu tulkotāja Ata (Otto) Rolava brālēns (tēva brāļa dēls), aktīvs marksists. Pulciņa dalībnieki, saskaņojuši darbību ar ģimnāzijas vadību, kopā apgūst latviešu valodu un literatūru, diskutē par nacionāliem jautājumiem. Bez latviešu autoriem Jansonam sevišķi tuvs ir vācu dzejnieks Heine.
1890: dalība tā sauktajos latviešu vakaros pie Friča Brīvzemnieka un Krišjāņa Valdemāra jaunās strāvas ideju ietekmē. Studiju laikā darbojas Maskavas latviešu savstarpējās palīdzības biedrībā un iepazīstas ar Marksa un Engelsa darbiem.
1894: iesniegumā rektoram Jansons pauž nespēju turpināt studijas Maskavā, par iemeslu norādot uz smagajiem materiālajiem apstākļiem un slimību, toties turpina publicēt literatūrkritiskus rakstus ''Dienas Lapā'', organizē strādnieku pasākumus, publiski uzstājas.
1895: septembrī tiek uzņemts Tērbatas universitātes Juridiskajā fakultātē, iestājas studentu biedrībā „Pīpkalonija”. No Tērbatas bieži brauc uz Rīgu, lai darbotos „Dienas Lapā”.
1897: sākoties strādnieku un jaunstrāvnieku arestiem, Rīgā, Pētera Stučkas dzīvoklī, arestē arī Jansonu. Līdz 1898. gadam viņš uzturas cietumā Rīgā.
1899–1901: trimdas gadi Slobodskā.
1903: atgriezies no trimdas, pieņem pseidonīmu „Brauns“. Kā norāda viņa sieva, šo vārdu Jansons aizguva no Gerharta Hauptmaņa lugas „Vientuļi ļaudis“. Vārds “Janis” ir “Jāņa” izloksnes forma Kurzemē.
1904: nelegāli sāk darboties laikrakstā ''Cīņa'', piedalās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) programmas izveidē un 1. kongresā.
1906: līdz ar asu revolūcijas apspiešanu, dodas trimdāuz Pleskavas guberņu, pēc tam uz Pēterburgu un, bēgot no soda ekspedīcijām, uz Šveici. No Šveices šajā pašā gadā Jansons pārceļas uz Somiju.
1910: emigrācijas laikā Briselē darbojas kā ''Cīņas'' redaktors un Latvijas sociāldemokrātu ārzemju komitejas vadītājs, turpina strādāt pie „Vēsturiskā materiālisma” otrās daļas, ko iecerējis izdot ar apakšvirsrakstu „Māksla un filozofija”.
1914: dalība LSDSP kongresā. Jansons tiecas samierināt boļševikus un meņševikus, lai saglabātu partijas un domubiedru vienību. Jansona paša uzskati tomēr vairāk sakrīt ar boļševiku pozīciju, tāpēc 1915. gadā viņš pievienojas boļševikiem un iestājas Krievijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā (KSDSP).

1893: pirmā publikācija - raksts ''Domas par jaunlaiku literatūru” laikrakstā ''Dienas Lapa''

Pirms tam šo rakstu kā referātu Jansons nolasa Liepājas Latviešu biedrībā, pēc tam arī Jelgavā - Kurzemes zemnieku brīvlaišanas svētku sarīkojumā. Šī uzstāšanās gūst plašu rezonansi, tāpēc to publicē laikrakstā un 1894. gadā izdod atsevišķā brošūrā. Vairāki latviešu literāti, kas runu klausījušies, atceras to kā nozīmīgu un iespaidīgu, piemēram, Ernests Birznieks-Upītis un Aspazija.

Kritika

1894: ''Mūsu vecai paaudzei'' (Dienas Lapa)
1899: ''Mūsu modernās jaunavas un viņu naidnieki literatūrā''
1908: ''Fauni vai klauni?''
1908: ''Tautiskā birģelība un māksla''
1909: ''Piezīmes par mūsu literatūru''
1913: ''Vai gaidāma mums proletariāta māksla?''
1913: ''Kāds vārds par vārdu''

Par vēsturi

1910: ''Vēsturiskais materiālisms : apcerējumi iz vēstures un vēstures filozofijas'' (T. Puriņa apgāds)
1912: ''Baltijas revolūcija: atskats uz 1905. un 1906. gadu. 1. daļa'' (Latvijas Sociāldemokrātijas apgāds)
1916: ''Latviešu sabiedriski kulturālā attīstība un latviešu literatūra”
1917: ''Latvijas Sociāldemokrātija kara laikā'' (Valkas organizācija)

Par Jansona personību un politisko pārliecību

''Tur Jansons, ne no viena nesaprasts, patētiski runāja par Jauno strāvu, jauniem ideāliem. Es redzēju viņā gara radinieku, bet izlikos ļoti naiva un runāju visādas muļķības, rādīju viņam ne savus sacerējumus, bet – rokdarbu ar izšūtu eņģeli un vārdiem „Ruhe Sanft!”. Man patika viņu provocēt, patika tā dedzība ar kādu viņš gribēja atgriezt mani no tā rokdarba eņģeļa un „Ruhe Sanft!”.”

Aspazija par Jaņa Jansona uzstāšanos Jelgavā, Kurzemes zemnieku brīvlaišanas svētku sarīkojumā, 1893.''Bet no svara arī tas, ka šinīs apstākļos, uz šī fona parādijās jaunais Maskavas students J. Jansons ar dedzīgu temperamentu un veiklu publicista spalvu un atstāja milzigu iespaidu ne vien strādnieku pulciņos, bet ari plašākā sabeedribā. Jo viņš bija kompetents kā strādnieku ekonomiskās un politiskās cīņas lietās, tā ari literatūras jautājumos, kas varēja interesēt ir strādnieku pulciņus, ir plašākas masas. Un ciktālu šie jautājumi krustojās ar «tautiskuma" idejisko tukšumu un literārisko salkanību un banalitāti, tiktālu tas nozīmēja, ka iesākās patiesi plaša cīņa garīgā dzīvē.''

Kārlis Dziļleja. Jānis Jansons-Brauns. Domas, Nr. 4, 1927.04.01.''Raksturodams Jansonu kā demokrātu, [Fēlikss] Cielēns uzsver, ka viņš „izcel demokrātijas un republikas lozungu svarigumu un asi apkaro anarhistus (piem. Jankavu), kas šos institūtus atzīst par strādnieku šķirai nevajadzigiem buržujiskiem iestādijumiem. No otras puses, Jansons, tikpat asi kā anarķistiem, uzbrūk latviešu pilsonībai. Nesaudzigi kritizēdams tās nevarību, gļēvumu, līdelību un piemērošanos, viņš ar savu griezīgo sarkasmu negrib nebūt to iedzīt reakcijas lēģerī, bet taisni izraut no tā ārā, mūcīt to nostāties kaut jel uz godīga, noteikta liberālisma un radikālisma viedokļa politiskā cīņā pret Baltijas muižniecību un carismu".''

Kārlis Dziļleja. Jānis Jansons-Brauns. Domas, Nr. 4, 1927.04.01.
F. Cielēna citējums: Fēlikss Cielēns. Jāņa Jansona piemiņai. Žurnāls Laika Domas, 1918, Nr.1, 48.lpp.

''Kā latvietis Jansons internacionālismu nav nekad sapratis kā anacionālismu. Viņš nekad nav izrādījis vienaldzību pret latviešu kultūras dzīves paradībam, bet jau sākot ar saviem pirmajiem rakstiem («Domas par jaunlaiku literatūru", «Tautiskie centieni un saimnieciskā nokārtošanās" u. c.) čakli pēta latvju literatūras pagātni un meklē ceļus tas turpmākai attīstībai uz lielāku pilnību. Bet arī Latvijas politiskais, saimnieciskais un kulturālais liktenis par sevi viņa domu nodarbinājis tāpat kā Raini. Un līdz ar Raini viņš dēvējams par apzinīgu autonomistu vēl tanīs laikos, kad partijas plašākās aprindas Latvijas politiskai autonomijai piegrieza ļoti maz vērības.''

Kārlis Dziļleja. Jānis Jansons-Brauns. Domas, Nr. 4, 1927.04.01.

Par darbu ''Fauni un klauni'' (1908)

''Emigrācijas laiks bija ari garīgās reakcijas un idejisku atplūdu laiks. Latviešu kultūras un mākslas dzīvē iesākās tā sauktā „dekadence", pret kuru arī J. Jansons nekavējās ieņemt stāvokli un laiž klajā savus „Faunus vai klaunus" (1908). Sabiedriskai domai pretī nostādija individuālismu, ar kuru «dekadenti" centās „arī kaut kā attaisnot savu atkrišanu no proletariāta lielās cīņas ideāliem". J. Jansons par tiem saka: „Ja no mums aiziet kāds ducis dekadentisku dzejnieku pie mūsu pretiniekiem, to nu tiešām neviens par zaudējumu neuzskatīs, bet lieta ir tā, ka šis dekadentisms spiežas iekšā ari mūsu sabiedriskā dzīvē. Mūsu dekadenti trauc ar steigu izmantot kontrrevolūcijas radīto garastāvokli masās, kur pēc tik briesmigeem upuriem, pēc tik daudz dragātām ilūzijām var dažreiz uzmākties ari pagurums, un tie tagad pieliek visas pūles, lai tikai vēl vairāk vājinātu sabiedrisko enerģiju un iedvestu panīkumu un slābanibas sajūtas. Kā piepe mitros ēku stūros, tā tagad dekadentisms ieperinājies mūsu sastrēgušā dzīvē un draud pārvilkt to ar gļotainu pelējumu kārtu."''

Kārlis Dziļleja. Jānis Jansons-Brauns. Domas, Nr. 4, 1927.04.01.
Jaņa Jansona citējums: ''Fauni vai klauni'', 6.lpp.

Jansona vēstule partijas biedram Konrādam Pētersonam*

Godājamais biedri!

Jūsu vēstuli saņēma šeit laikā, kad biju izbraucis uz Londonu (es tur dažas nedēļas strādāju Britu muzejā). Sirsnīgi Jums pateicos par atsūtītajām grāmatām. Pēc tām es varu aptuveni spriest par to, kas notiek mūsu provinciālajā literatūrā. Lasīju Skalbi un sevišķi Fr. Bārdu — mūsu mierīgie «poēti» pārvērtušies par kaut kādiem asinskārīgiem Indiāņiem. Es saņēmu art Rolundes-Holstes brošūru – jauna tajā ļoti maz. Ja Jūs no manis gaidāt manuskriptu veselai brošūrai «Karš un literatūra», tad tas ir pārpratums. Es Jums apsolīju rakstu gadījumā, ja tiktu iespiests proletāriskās beletristikas krājums. Tā ka krājuma izdošana atlikta, tad izdot atsevišķi manis iecerēto rakstu nav nozīmes vēl jo vairāk tādēļ, ka viņa «neatkarīgo apstākļu»** dēļ par daudz ko nāktos klusēt. Tomēr savā laika es noteikti atgriezīšos pie šis tēmas — man gribas atkal tikties ar mūsu «poētiem».

Raksts par nacionālo jautājumu jau ir zem spalvas, un es drīz to nosūtīšu Pēterim lv.***

Pēc manām domām, izdevniecībai šajā momentā noteikti vajadzīgs savu vērību veltīt politiskiem un ekonomiskiem jautājumiem. Vajadzīgs vispusīgi iztirzāt sarežģīto un grūto jautājumu par imperiālismu — tagad visu bijušo un nākošo notikumu centrā atrodas imperiālisms! Par nožēlošanu mūsu publika pārāk maz pazīstama ar šo jautājumu, par to atrodama vesela virkne patstāvīgu un tulkotu darbu. Man iecerēta vesela grāmata par Eiropas politiku pēdējos desmit gados, bet es viņu rakstīšu tikai rudeni, kad. iespējams, pārvākšos uz Lordonu. Es ieteiktu, iai Jūs izdotu tagad dažus tulkojumus, un te pirmām kārtām man gribētos norādīt uz Pavloviča grāmatu «Sākotnes lielie dzelzceļi un jūras ceļi». Grāmata, bez šaubām, ļoti interesanta (var uzrakstīt vēl ievadu, pielikt redakcijas piezīmes un tā tālāk) un pie tam nesastaps nekādus cenzūras ierobežojumus. Ja Jūs butu ar mieru izdot šo grāmatu, tad es ar prieku ķertos pie tulkošanas.

Man jāpavada vēl vairāki mēneši Tucton House lauku vientulībā un klusumā. Es
sagatavoju dažus patstāvīgus darbus, bet ir dienas, kuras es izlietoju tulkošanai. Tā, piemēram, esmu vienojies ar ārzemju biedriem pārtulkot Engelsa «Anti Diringu». Svarīgi atrast izdevēju, un te es gaidu atbildi no Jums. Ja Jūsu izdevniecība (vai varbūt «Taurētājs»?) pieņemtu manu priekšlikumu, tad es lūgtu vienoties par honorāru un izsūtīt man regulāri avansu. Karš mani pamatīgi izputinājis, un mans materiālais stāvoklis ir ļoti grūts. Ja man izdotos vienoties ar mūsu izdevniecībām attiecībā uz paredzamajiem darbiem, tad tā vai citādi būtu iespējams kaut kā eksistēt.

No Londonas es rakstīju Aņai — vai viņa saņēmusi manu vēstuli?

Palieciet sveicināti, visu labu Jums — neaizmirstiet ari uz priekšu mani.

Gaidīšu atbildi —
ar draudzīgu sveicienu
Jūsu
J. Jansons.

P. S. Varbūt Jums ir kaut kādi citi noteikti literāri priekšlikumi? Esmu gatavs ķerties pie jebkura darba.

*Konrāds Pētersons – Latvijas Sociāldemokrātijas pārstāvis, tobrīdējais partijas legālās izdevniecības ''Izglītība'' vadītājs.
**Ar ''neatkarīgajiem apstākļiem'' revolucionāri saprata cariskā režīma cenzūras uzliktos ierobežojumu tālaika demokrātiskaijai un revolucionārajai presei.
***Pēteris Iv. – šajā gadījumā Pēteris Stučka, kurš, būdams Petrogradā, minēto rakstu saņēmis un nolasījis legālās biedrības ''Kultūra'' sanāksmē.

Ojārs Niedre. Divas Jaņa Jansona-Brauna vēstules. Rīga, Karogs, nr.10, 01.10.1967.

Brauns, O. Brauns, J. Valters