Irma Bērziņa

Dzimusi Rīgā, 1. Pasaules kara laikā ar vecākiem nonāca Rūjienā, kur tēvs Ernests Daugulis strādāja par kārtībnieku.
1939: jūlijā Akadēmiskās draudzes mācītājs profesors Rumba salaulāja ar Ringoldu Raulu Bērziņu (1911–1987), vēlāko Vidusvācijas latviešu draudžu un Ziemeļreinas-Vestfāles latviešu evanģēliski luterisko draudžu un kopu mācītāju, kurš dzimis skolotāja un garīgā dziesminieka Roberta Bērziņa unOlgas Bērziņas (dzimusi Katlaps) ģimenē kā jaunākais dēls.
Roberta Bērziņa brālis savukārt ir Ludis Bērziņš.

1943: vīru Ringoldu Raulu Bērziņu iesauca Latviešu leģionā.
1945: februāra vidū ar vecāko dēluar vienu no priekšpēdējiem kuģiem devās bēgļu gaitās uz Vāciju; nonāca Gistrovā. Trimda sākumgadus dzīvoja Šlēzvigas-Holšteinas un Lejassaksijas pavalstīs.
Kad no gūsta Putlosā atbrīvoja vīru, dzīvoja latviešu bēgļu nometnē Neištatē. Vēlāk dzīvesvietas Vācijā mainījās: Melle, Vēnene, Zengvardene, Lintorfa, Bedburga, līdz pastāvīgu dzīvesvietu rada Ķelnē.

Dēli: Klāvs Bērziņš (dzimis 1947), evanģēliski luteriskās baznīcas mācītājs; Ints Bērziņš (dzimis 1942), psihologs.

Literārā darbība

1944: pirmā publikācija–"Grāmata par deviņiem rūķīšiem".
"Ziemas pasaciņas Intam" un "Lieldienu zaķi" palikušas manuskriptā.

Pēc pirmā publikācijas vairākus gadus nepublicējās, nākamās publikācijas latviešu trimdas periodikā kopš 1957. gada, kad galvenokārt publikācijas jaunākajiem lasītājiem izdevumā "Mūsu Ceļš", kā arīlaikrakstos "Laiks", "Latvija", "Londonas Avīze", kā arī žurnālos "Universitas", "Jaunā Gaita", "Mazputniņš", "Ceļa Zīmes", "Treji Vārti" un "Akadēmiskā Dzīve". Vācu valodā viņas dzejas publicētas baltvācu "Jahrbuch des baltischen Deutschtums", tāpat trimdas antoloģijā "Saat im fremder Erde".
Dzejoļi, īsie stāsti, ludziņas bērniem publicēti gan latviešu, gan arī vācu periodikā.

Dzejas krājumi

1965: krājums "Skrejceļā" (Vesterosa: Ziemeļblāzma).
1968: krājums "Nopietnības lauks", vāku grāmatai zīmējis dēls Klāvs Bērziņš (Vesterosa: Ziemļblāzma).
1976: krājums latviešu un vācu valodā "Bez sejas" ("Ohne Gesicht").
Manuskriptā palikusi dzejoļu grāmatu četrās valodās: latviešu, vācu, angļu un franču.

Atdzejojusi vācu un šveiciešu avangarda dzeju latviešu valodā; 1972: publicēja eseju par Šveices tagadnes liriku ar 20 dzejnieku 32 darbu atdzejojumu latviski.

Dzeju lasījusi Eiropas latviešu dziesmu svētku rakstnieku rītos, vai pēcpusdienas, arī Anglija un pat Bostonā turienes dziesmu svētku pieslēgtajos rakstnieku sarīkojumos.
Savu dzeju lasījusi vācu publikai Štutgartē, Vupertālē, Ķelne, Bad Godesbergā u. c., par dzejnieci rakstīts arī vācu presē.
Darbojusies arī kā žurnāliste, rakstot reportāžas Eiropas latviešu laikrakstos.

Par Irmas Bērziņas literāro jaunradi

"Viņa trimdas latviešu literatūrā ienāca samērā vēlu, pārsniegusi jaunības skurbumu. Viņas devums līdz šim ir četras grāmatas. Pirmā, pantos rakstītā bērnu grāmata - Grāmata par deviņiem rūķīšiem - iznāca jau dzimtenē 1944. gada rudenī. Trimdā Bērziņa ilgu laiku nodevās ģimenei un arī sabiedriskajam darbam, rakstīšanai pievērsās tikai piecdesmitajos gados, tūlīt ar savu moderno liriku iegūdama lasītāju uzmanību. Viņas pirmā dzejoļu grāmata "Skrejceļš" iznāca 1966. gadā. Tanī ekspresionisma stila dzejniece izteic šī laikmeta steigu un nemieru, dzīvi pielīdzinādama betona skrejceļam, kur "Trako kumeļš gumijriepās kalts". Pēc trim gadiem (1968) iznāca otrs dzejoļu krājums "Nopietnības lauks", šī krājuma dzejoļos Bērziņa apdzied dzīvi un dabu kā kopumu, kā nopietnības lauku. Te dzejniece atceras arī atstato tēvzemi. Dažas vasaras dzīvodama Ēlandes sala, viņa izjūt dzimtenes auksto dvašu un raksta: "Jūra nes pelēkas nopūtas pāri, no viņa krasta. Auksta dvaša kāpj mala, bet saule sprauž zelta zedeņus un nelaiž cauri." Irma Bērziņa raksta arī vāciski, dzejoļi iespiesti baltvācu un citos mazākos izdevumos. Savā mātes valoda uzrakstītos dzejoļus viņa pati pārstrādā vācu valoda. Tā radās īpatnējākā grāmata mūsu lirika, tie paši dzejoļi latviešu un vācu valoda viena krājuma "Bez sejas" "Ohne Gesicht", kas iznāca 1976. gadā. Te dzejnieces personīgās izjūtas attiecinātas uz visiem bēgļiem, izdzītajiem, cilvēkiem bez sejas."

Alks, Ojārs. Sardzē līdz galam. Latvija, 1980, 5. apr.

Par dzejas krājumu "Skrejceļā" (Vesterosa, 1965)

"Irma Bērziņa savā pirmajā dzeju krājuma rūpīgi un nopietni meklē katras lietas un situācijas pārejas robežjoslas momentus, reģistrē, lai nepazustu visuma nepārtrauktās izmaiņas secībā, kad cilvēks apjauž sevi un apzinīgi iemūžina savas iras momentu kā esošā mirkli. [..] Bērziņa savās dzejās redzīgi reģistrē modernā cilvēka dvēseles traģiku. [..] Bērziņa ir moderna romantiķe tas ir ļoti daudz! Bieži vien modernisti grib būt dzejnieki ar tukšiem gražību ziediem.Vēja ziedu liktenis. Bērziņa turpretī paliek uzticīga vērtībām. Viņa meklēun iejūtīgi reģistrē nemainīgā kodola mainīgos eksistences momentus. [..] Bērziņas dzejiskā valoda svaiga asprātīga un vietām tīri melodiska. [..] Bērziņas dzeju krājums mūsu modernajā lirikā skanības un mākslinieciskā ziņā ieņem Izcilus vietu. Viņa nav masveida papīra puķu ražotāja, bet gan esenciāli dziļu pārdomu un refleksija kaldinātāja, kurās reģistrēts cilvēka eksistences būtiskais ceļā - cauri dimensijām - uz īstajām mājām."

Spoģis, Alberts. Reģistrētāja dzeja. Latvija, 1965, 11. sept.

Par dzejas krājumu "Nopietnības lauks" (Vesterosa, 1968)

"Irma Bērziņa pametusi spēkratus un skrejceļu, lai ļautos dabas iespaidiem, kas sajaucas ar viņas nervozo rezignāciju vai arī tiek izmantoti kā simboli, lai ar dabas impresijām paustu kaut ko citu, kaut ko vairāk. Nav noliedzams, Irma Bērziņa ir meklētajā. Vispirms viņa labprāt meklē vārdus, kas nav vēl apdiluši un skan svešādi. [..] Dažviet Bērziņas dzeju itin interesanti dara skanīgāku kāda svaiga
asonance vai konsonance, toties atskaņa maz un tām tikai gadījuma raksturs."

Rudzītis, Jānis. Nopietnības lauks. Latvija, 1968, 5. okt.

Irma Kristīne Daugule