Par Irmas Bērziņas literāro jaunradi"Viņa trimdas latviešu literatūrā ienāca samērā vēlu, pārsniegusi jaunības skurbumu. Viņas devums līdz šim ir četras grāmatas. Pirmā, pantos rakstītā bērnu grāmata - Grāmata par deviņiem rūķīšiem - iznāca jau dzimtenē 1944. gada rudenī. Trimdā Bērziņa ilgu laiku nodevās ģimenei un arī sabiedriskajam darbam, rakstīšanai pievērsās tikai piecdesmitajos gados, tūlīt ar savu moderno liriku iegūdama lasītāju uzmanību. Viņas pirmā dzejoļu grāmata "Skrejceļš" iznāca 1966. gadā. Tanī ekspresionisma stila dzejniece izteic šī laikmeta steigu un nemieru, dzīvi pielīdzinādama betona skrejceļam, kur "Trako kumeļš gumijriepās kalts". Pēc trim gadiem (1968) iznāca otrs dzejoļu krājums "Nopietnības lauks", šī krājuma dzejoļos Bērziņa apdzied dzīvi un dabu kā kopumu, kā nopietnības lauku. Te dzejniece atceras arī atstato tēvzemi. Dažas vasaras dzīvodama Ēlandes sala, viņa izjūt dzimtenes auksto dvašu un raksta: "Jūra nes pelēkas nopūtas pāri, no viņa krasta. Auksta dvaša kāpj mala, bet saule sprauž zelta zedeņus un nelaiž cauri." Irma Bērziņa raksta arī vāciski, dzejoļi iespiesti baltvācu un citos mazākos izdevumos. Savā mātes valoda uzrakstītos dzejoļus viņa pati pārstrādā vācu valoda. Tā radās īpatnējākā grāmata mūsu lirika, tie paši dzejoļi latviešu un vācu valoda viena krājuma "Bez sejas" "Ohne Gesicht", kas iznāca 1976. gadā. Te dzejnieces personīgās izjūtas attiecinātas uz visiem bēgļiem, izdzītajiem, cilvēkiem bez sejas."
Alks, Ojārs. Sardzē līdz galam. Latvija, 1980, 5. apr.
Par dzejas krājumu "Skrejceļā" (Vesterosa, 1965)"Irma Bērziņa savā pirmajā dzeju krājuma rūpīgi un nopietni meklē katras lietas un situācijas pārejas robežjoslas momentus, reģistrē, lai nepazustu visuma nepārtrauktās izmaiņas secībā, kad cilvēks apjauž sevi un apzinīgi iemūžina savas iras momentu kā esošā mirkli. [..] Bērziņa savās dzejās redzīgi reģistrē modernā cilvēka dvēseles traģiku. [..] Bērziņa ir moderna romantiķe tas ir ļoti daudz! Bieži vien modernisti grib būt dzejnieki ar tukšiem gražību ziediem.Vēja ziedu liktenis. Bērziņa turpretī paliek uzticīga vērtībām. Viņa meklēun iejūtīgi reģistrē nemainīgā kodola mainīgos eksistences momentus. [..] Bērziņas dzejiskā valoda svaiga asprātīga un vietām tīri melodiska. [..] Bērziņas dzeju krājums mūsu modernajā lirikā skanības un mākslinieciskā ziņā ieņem Izcilus vietu. Viņa nav masveida papīra puķu ražotāja, bet gan esenciāli dziļu pārdomu un refleksija kaldinātāja, kurās reģistrēts cilvēka eksistences būtiskais ceļā - cauri dimensijām - uz īstajām mājām."
Spoģis, Alberts. Reģistrētāja dzeja. Latvija, 1965, 11. sept.
Par dzejas krājumu "Nopietnības lauks" (Vesterosa, 1968)"Irma Bērziņa pametusi spēkratus un skrejceļu, lai ļautos dabas iespaidiem, kas sajaucas ar viņas nervozo rezignāciju vai arī tiek izmantoti kā simboli, lai ar dabas impresijām paustu kaut ko citu, kaut ko vairāk. Nav noliedzams, Irma Bērziņa ir meklētajā. Vispirms viņa labprāt meklē vārdus, kas nav vēl apdiluši un skan svešādi. [..] Dažviet Bērziņas dzeju itin interesanti dara skanīgāku kāda svaiga
asonance vai konsonance, toties atskaņa maz un tām tikai gadījuma raksturs."
Rudzītis, Jānis. Nopietnības lauks. Latvija, 1968, 5. okt.