Hardijs Lediņš

~1971-1973: Septiņdesmito gadu sākumā Hardijs Lediņš kopā ar klasesbiedru Juri Boiko veidoja dažādus pašizdotus preses izdevumus, tostarp žurnālus "Zirgābols" un "VCZL" (Vai, cik zaļš lietussargs!).
Jau šajā laikā viņu darbībā iespējams just viņu interesi postmodernisma, dadaisma un citu modernās mākslas žanru virzienā.
1974: Lediņš uzsāk mācības RPI Arhitektūras fakultātē. Viņa interese arhitektūras laukā daudz vairāk gan saistās ar tās teoriju un kritiku, nevis praksi.
1974: Lediņš rīko pirmās diskotēkas – lektorijus, kuros atskaņo un stāsta par ārzemju avangarda mūziku.
1976: Lediņš kopā ar Juri Boiko nodibina mājas mūzikas ierakstu firmu "Seque". Abi ietekmējās no rietumu mūzikas – Braiena Īno, Džona Keidža, Filipa Glāsa un citiem. Turpmāko gadu laikā tiek rīkoti dažādi pasākumi, kas nepatīk tā laika valdošajai varai – laikmetīgās un avangarda mūzikas festivāli u.c.
1982: tiek dibināta "NSRD", kuras darbība izpaudās kolektīvi veidotos mākslas projektos. Šie projekti lielākoties sastāvēja no mūzikas, performanču un video mākslu sajaukuma.
"NSRD" liecības lielākoties saglabājušās mūzikas un videoierakstu formātos. Astoņdesmito gadu laikā tapuši atpazīstamākie "NSRD" mūzikas albumi - "Invalīdu tramvajs" (1983), "Kuncendorfs un Osendovskis" (1984), "Medicīna un māksla" (1985), "Faktu vispār nav", "Doktora Enesera binokulāro deju kursi" (1987), NSRD un Ieva Akurātere (1989).
Video ierakstu klāstu lielākoties sastāda akciju un performanču dokumentācijas. Tostarp atpazīstamākie ieraksti "Transwelt/Transzeit" (1986), "Aisberga ilgas/Vulkāna sapņi", "Pavasara tecīla", "Dr. Enesera binokulāro deju kursi", "Gājiens uz Bolderāju" (1987), "Pavasara sekvences" (1988).
1980-1987: Pazīstamākās un, iespējams, arī zīmīgākās akcijas bija "Gājiens uz Bolderāju" un "Dr. Enesera binokulāro deju kursi". Bolderājas gājieni (tie notika no 1980. līdz 1987. gadam un vēlreiz 2002. gada Lieldienās) bija kopīga ekskursija, kuras laikā tika muzicēts, tika lasīti dažādi poētiski teksti un dzeja, tie tika arī filmēti. Gājieni nojauca robežu starp mākslu un ikdienu – pašas pastaigas savā ziņā kļuva par performances sastāvdaļu.
1989: domubiedri nodibināja "Aptuvenās mākslas aģentūru", kura vēlāk - 1991. pārtop par "Zilo govi", kuras mērķos ietilpa "NSRD" mūzikas ierakstu izdošana.
90. gadi: Lediņš, iegūstot DAAD stipendiju, pavadīja gadu Berlīnē.
1997: top vēl viens atpazīstams Lediņa darbs – kopā ar Kasparu Rolšteinu veidotā opera "Rolstein on the beach".

Dzīves pēdējā posmā Lediņš lielākoties nodarbojās ar mūziku.
2000: iznāk albums "Tiny Crabs of Deep Waters".
Lediņa un "NSRD" darbi ir apkopoti vietnē "Pietura", tāpat daudzus videoierakstus iespējams atrast video platformā "Youtube".

"Hardiju Lediņu (1955-2004) mēdz dēvēt par multimediju mākslinieku, taču viņa radošā darbība ir vērsusies tik dažādos virzienos, ka vienot tos konkrētā apzīmējumā ir grūti. Diskžokejs, rakstnieks, performanču mākslinieks, mūziķis, arhitektūras kritiķis – arī visi šie apzīmējumi kopā līdz galam neaptver viņa personu. Iespējams, tikai saskarsme ar Lediņa darbiem var izskaidrot viņa fenomenu. Nekonformistiska, harismātiska, nereti "neērta" un vienmēr pārsteidzoša ir viņa pieeja ne tikai mākslai, bet arī dzīvei."
Henriks Eliass Zēgners. 2015 - Hardija Lediņa gads. Kas īsti ir Hardijs Lediņš?
https://www.delfi.lv/kultura/news/culturenvironment/2015-hardija-ledina-gads-kas-isti-ir-hardijs-ledins.d?id=45453522&page=1

"Būdams viens no savdabīgākajiem Latvijas māksliniekiem, Hardijs Lediņš (1955–2004) pret savas personas svarīgumu ikdienā izturējās bez uzpūstas pompozitātes – atrazdamies bezapstājas radošajā procesā, viņš vienkārši darbojās, veidodams ieceres ziņā unikālus mūzikas un mākslas projektus. Šādi cilvēki parasti dzīvo ar maksimālu atdevi, arī tāpēc Hardija smadzenes, izlietojušas garīgo potenciālu, palaikam pieprasīja atpūtu. To varētu saukt par depresiju vai grūtsirdību, taču pēc katra šāda starplaika Lediņš atgriezās savā avangardista mundierī ar pilnu klapi. Viņš dega un sadega, nebūdams ne pirmais, ne pēdējais šāds mākslinieks. Taču Hardijs Lediņš bija pirmais tik daudzās jomās, ka vērts to atcerēties biežāk. [..] Hardija Lediņa klasesbiedrs Rīgas 5.vidusskolā bija viņa vēlākais radošais partneris, mākslinieks un dzejnieks Juris Boiko, ar kuru kopā izveidota NSRD jeb „Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca”, bet 11. klasē abi izdeva pagrīdes žurnālu „Zirgābols”. Tas gan iznāca tikai vienā eksemplārā, taču tā desmit numuri bija tik brīvdomīgi, ka skolā ieradās čekisti un jaunos censoņus, tāpat kā viņu vecākus, pamatīgi pārbiedēja. Juris un Hardijs rakstīja arī dzejoļus, iestudēja lugas, sacerēja mūziku, vēl viens viņu kompanjons bija vēlākais NSRD dalībnieks Mārtiņš Rutkis, un šai apsēstībai ar radīšanu sekoja turpinājums arī pēc skolas beigšanas 1973. gadā."
Daiga Mazvērsīte. Hardija Lediņa dzīve kā māksla.
https://arterritory.com/lv/vizuala_maksla/raksti/12678-hardija_ledina_dzive_ka_maksla/

“Es pret Hardiju Lediņu jūtu profesionālu apbrīnu un tādu īsti latvisku skaudību. Tas ir apbrīnojami, ka viens cilvēks var būt tik fantastiski talantīgs tik daudzās sfērās, un ar savu unikālo personību uzlikt zīmogu mūzikai, mākslai, arhitektūrai, filozofijai, eksistenciālismam un vēl daudz kam citam. Varētu teikt, ka Hardijs Lediņš šodien jau ir klasika. Viņš nepaguva radīt darbu kopā ar orķestri, tāpēc mēs ar lielu prieku izmantojam šo iespēju mazliet pārvērst šo lielisko ciklu Kuncendorfs un Osendovskis par darbu diviem solistiem un stīgu orķestrim.
Sinfonietta Rīga mākslinieciskais vadītājs un diriģents Normunds Šnē.
https://www.diena.lv/raksts/kd/muzika/_liepajas-makslas-foruma_-orkestris-_sinfonietta-riga_-atskanos-hardija-ledina-muziku-14225857

1974
Rīgas Politehniskais institūts
Kaļķu iela 1, Rīga
Arhitektūras studijas.