Emīra Rozīte

Precējusies ar pulkvedi Rūdolfu Rozīti.
1912: Pēterburgā piedzimst dēls Oļģerts.
1917: ģimene atgriežas Latvijā.

Par stāstu "Bez temperamenta" (1939)
"Par kādu rakstnieci Emīru Rozīti agrāk nekā nezinājām. Taču viņa, būdama tuva radiniece Zeiboltu Jēkabam, ir ieaugusi zināmās literārās tradīcijās, un autores debija ar pagaro stāstu "Bez temperamenta" nav pametama bez ievērības. Šis darbs galvenām kārtām saista ar tēloto vidi. Te iepazīstamies ar vecās Krievijas aristokrātu pasakaino dzīvi pa vasaru stepju apgabalā Melnās jūras tuvumā, pa ziemu ārzemju ceļojumā. Greznās pilis, bagātīgie mielasti, krāšņā daba, lieliskie zvēru dārzi un putnu audzētavas, krievu muižnieku lepnā dzīve un tradicijas, trakulīgi braucieni vai aulēkšošana zirga mugurā, – viss tas Emīras Rozītes stāstā pazib kā kinolentā un rada neapšaubāmu pievilcību. Šai interesantajā vidē autore iekomponē latviešu mājskolotājas dienas gaitas un psihiskos pārdzīvojumus ar spējiem jūtu uzliesmojumiem. Fabulas intrigu rada muižnieku Falcu irstošā ģimenes dzīve un Aleksandra Falca cenšanās savas sievas vietā redzēt jauno latviešu mājskolotāju. Falca straujais raksturs ar pēkšņajām afektācijām teicami tēlots. Arī Falca kundzes cīņa ar dzīves vītuma parādībām. Ne tik labi izprotama mājskolotājas izturēšanās. Taču galvenais stāsta trūkums – ļoti jūtams – tas ir tāds, ka šim sacerējumam nav kompozicionāla plāna, nav arī samēra starp izmantotās vielas plašumu un stāsta apmēriem. Viens notikums te saplūst ar otru, ar jaunu rindkopu sākas dažkārt situācija vai tēlojums, kam vajadzētu iekārtot jaunu nodaļu. Autores viela bijusi ļoti plaša. Tā vairāk piemērota romānam (psiholoģiskam!), ne stāstam. Darbs šādā veidā liekas sasteigts, konspektīvs, it kā kāda romāna atstāstījums. Nav saprotams sakars starp diezgan savādo pasaku, kas likta darba sākumā, ar pašu stāstu. Autore saka, ka viņa ar šo pasaciņu gribot atbildēt tiem, kas jautātu, kādēļ viņa tik pēkšņi sākusi rakstīt. Bet šī atbilde pavisam neskaidra."
Jānis Rudzītis. Piecas stāstu grāmatas. DAUGAVA, Nr.9 (01.09.1939)


"Ikviens, kas pazīst latviešu priekškara dzīves apstākļus, ieraudzījis Emīras Rozītes grāmatas ietveres zīmējumu: seši zirgi pa klaju līdzenumu velk greznu karieti, gandrīz nemaldīgi varēs pateikt, ka autore tēlojusi pieredzi Krievijas plašumos, un virsraksts "Bez temperamenta" papildinās, ka latviešu jaunavas tikums tā kādreiz maldīgi raksturots svešos ļaudīs. Tiešām, tas arī ir grāmatas saturs. Izglītota latviešu meitene meklē mājskolotājas vietu Krievijā un to atrod bagātā ģimenē, kur bērni, sevišķi zēns, viņai pieķeras, mājas tēvs iemīlas, bet kundze, to it kā nesaprazdama, ieskata viņu par savu uzticības personu, kam izsūdzēt bēdas. Citas fabulas nav. Raksturi neskaidri, nenoteikti. Visvairāk tas sakāms par stāsta varoni Aleksandru Falcu. Simboliskais ievads (tas nevis padziļina, bet mazina stāsta māksliniecisko vērtību), sagatavo lasītāju pret viņu negativi. (..) Stāsts, šaubām pamatojas uz pieredzi, subjektīvais te skaidri saredzams, tomēr tas nav uzmācīgs. Autore pratusi būt diezgan atturīga un taktiska, izņemot vienu, par ko viņai gribētos izteikt pārmetumu: beletristikā tik tieši dzīvi tēlojot, ir nepielaižami lietot gandrīz pilnīgi īstos uzvārdus, kā tas ir ar šā stāsta varoni, tāpat arī saukt vārdā viņa muižu. (..) Neizdevies sākumā norādijums uz simbolisko krupi un beigās liekas proletāriešu pamācības. Patīkami, diezgan episkā vēstijumā ir notēlota krievu bagātnieku (še tie gan pa daļai cēlušies no ieceļotājiem) dzīve ar tās vareno plūdumu, ko, šķiet, varēja izauklēt tikai auglīgais un labi koptais Dienvidkrievijas līdzenums. (..) Grāmatiņu tomēr var lasīt kā krievu priekškara bagātnieku vides tēlojumu ar interesi. Autorei piemīt stāstītājas spējas (..)."
Angelika Gailīte. Hronika. Latviete, Nr.2 (01.02.1939)

"Šo grāmatu vērtējot jāatzīst, ka tai aiz trim iemesliem piešķirama savrupēja vieta mūsu jaunākajā literatūrā – autores personības, traktētās vielas un grāmatas ārējā ietērpa dēļ. Emīra Rozīte ir pazīstamā rakstnieka Blaumaņa laika biedra un literārā virziena līdzgaitnieka Zeiboltu Jēkaba māsa – tā tad viņas personība ir attīstijusies un izveidojusies gan tiešā gan arī tikai garīgā kontaktā ar mūsu tagadējās literatūras pasaules vecākās un vidējās paaudzes pārstāvjiem. Salīdzinot stāstu "Bez temperamenta" ar autores brāļa labākajiem darbiem, piemēram ar romānu "Ūdens burbuļi", abu darbu koncepcijā atradīsim dažas kopējas iezīmes – ar vieglu ironiju un klusu smeldzi traktētu sabiedrības negatīvu vērtējumu. E. Rozītes stāstā gan vairāk sievišķīgās sirsnības un arī sentimenta, kā minētajā Zeiboltu Jēkaba romānā, tomēr katrā lappusē jūtama autores dziļā inteliģence. Stāstā "Bez temperamenta" tēlotā pasaule ārēji pavisam citāda –ne vairs latviešu lauku vai mazpilsētas mierīgā dzīvīte, bet gan mūsu literatūrā līdz šim pavisam neaiztiktā bijušās krievu aristokratijas līdz pasaules karam strauji izdzīvotā dzīve. (..) vislabāk E. Rozītei padevies pašas muižniecības vides notēlojums; atsevišķie raksturi un darbības posmi vājāk izveidoti, vietām pārāk
neskaidri konturēti."

Arnolds Apalups. Bez temperamenta. Sējējs, Nr.5 (01.05.1939)

Jēkabs Zeibolts - Brālis
Juris Rozītis - Mazdēls
Oļģerts Rozītis - Dēls

Emma Rozīte