PAR ARTŪRU KRŪMIŅU
"[..] iepazinu viņu kā dziļi emocionālu un intelekta piesātinātu cilvēku. Arhitektūras fakultātē viņš lasīja (patiesībā – stāstīja) arhitektūras vēsturi. Fakultātē tā visu laiku tika uzskatīta par vienu no galvenajiem aroda priekšmetiem, tāpēc ari pret saviem studentiem A. Krūmiņš izvirzīja īpašas prasības. Piemēram, eksāmeniem bija jāsagatavo pašu veidots skiču albums uz 40–50 lapām. Tas bija interesants pedagoģisks paņēmiens, kas no studenta prasīja iedziļināšanos arhitektūras vēstures raksturīgākajos piemēros. Kaut ari toreiz, vēl četrdesmitajos gados, fakultātē bija uzkrāts liels diapozitīvu krājums, pats profesors mazāk rādīja attēlus uz ekrāna, vairāk tos zīmēja uz tāfeles. Lekcijas ievilkās, tomēr ļāva dziļāk ielūkoties arhitektūras ne vienmēr tik skaidri izteiktajās likumībās. Trīsdesmit pedagoga gados A. Krūmiņš bija kļuvis par nozīmīgu autoritāti, izcilu personību. Viņa plašais zināšanu loks, lieliskā atmiņa un dziļā cieņa pret arhitektūru ļāva mums ieskatīties ne tikai milzīgajās kultūras vērtībās, bet ari iedziļināties tajās, izprast estētisko vērtību ētiskās saknes."
Apsītis, Vaidelotis. Arhitekts Artūrs Krūmiņš Baņutas libretists. Literatūra un Māksla Latvijā, Nr. 4, 1999, 22. jūl., 13. lpp.
"Būdams, kur vajadzīgs, īsti nopietns un disciplinārs, viņš varēja būt arī jo priecīgs un atraisīts, īpaši intīmākā draugu vai kollēgu pulkā. Tā, savās atmiņās par nelaiķi Arturu Krūmiņu viņa kollēga no fakultātes laikiem, prof. Dr. arch. Pauls Kundziņš atceras: "Pēc fakultātes sēžu nopietnības bija parasts pakavēties vēl visiem kādu brīdi kopā, lai noklausītos kollēgas Krūmiņa jokus, ar kuriem viņš nekad neskopojās. Pats viņš apgalvoja, ka viņam atmiņā uzkrājies kāds tūkstots anekdošu. Viņam bija arī nenoliedzamas aktiera spējas. Kā kollēga Jēkabs Vītols (Selonijas filistrs – V. Z.) šad tad sagādāja jautrību, apgriežot otrādi vai arī atbrīvojoties no vestes, nenovelkot svārkus, tā Krūmiņš iepriecināja intīmo auditoriju skaņās un kustībās, imitēdams krēsla kājas nozāģēšanu ar papīrnazi.""
Zēbauers, V. In memorian. Universitas, Nr. 25, 1970, 1. apr.
ARTŪRS KRŪMIŅŠ PAR OPERAS "BAŅUTA" LIBRETU
"Kad mājās visi literatūras krājumi, kā Skolas maize, Kaudzīšu Matīsa dzejas, "Krievu-turku karš" u. c. bija izlasīti, sameklēju kaut kur bēniņos vai uz klēts augšas novāktos vecu avīžu gadu gājumus. Starp tiem bija arī illustrētā Rota. Atceros labi, kādu koka griezumu: zema, krēslaina telpa, vidū trauks ar ūdeni, apgaismots – pār trauku noliekušies ļaudis, notiek zīlēšana, pašreiz zīlē – Baņuta. Šis vārds kaut kā dziļi iegūlās atmiņā, un kad pēc ilgiem gadiem sāku domāt par libretu, tad galvenās personas vārds nebija jāmeklē, jo atmiņā pieteicās Baņuta."
Gāle, Rita. Artūra Krūmiņa Baņuta. Latvija Amerikā, Nr. 27, 1983, 2. jūl., 4. lpp.