Andrejs Upīts

Dzimis rentnieku Mārtiņa un Māres Upīšu ģimenē kā otrais dēls. Māte bijusi stingra, nervozi ātra un dievbijīga, tēvs – labsirdīgs un nepārspējami bagāts ar stāstiem: "Tikai no viņa esmu mantojis to neizsīkstošo izdomas un iztēles tieksmi, kas mani kā organiska kaite laikam gan neatstās līdz beigām." (Upīts, Andrejs. Kā tapa romāns "Zaļā zeme". Cīņa, 29.06.1946. Nr. 150).
Pētot Andreja Upīša radurakstus, viņa brāļa dēls, literatūrzinātnieks Jānis Upītis atklājis, ka uzvārda forma "Upīts" nevienā gadījumā nav izmantota un tas jo vairāk atgādina, ka mūsdienās nav nekāda pamata lietot šo nepareizo rakstību. Rakstnieks J. Upītim kādreiz teicis: "Es rakstīšu joprojām, kā iesācis – Upīts. Kad manis vairs nebūs, jūs varēsiet rakstīt, kā vajadzīgs." (Upītis, Jānis. Andreja Upīša raduraksti. Karogs, 01.06.1976. Nr. 6).
1952. gadā rakstnieks piedzīvo insultu, kas atstāj negatīvu ietekmi uz turpmākajām darbaspējām.

Literārā darbība
A. Upīša rakstnieka darbību nosacīti iespējams iedalīt trīs lielos laika posmos:
a) līdz 1920. gadam;
b) 20.–30. gadi;
c) 40.–70. gadi, kuri savukārt izdalāmi mazākos apakšposmos.
A. Upīša daiļradē redzams reālistiski piezemēts īstenības tēlojums, prasme dzīves formās atveidot ticamas situācijas, sarežģītus konfliktus un raksturus. Publicējis sacerējumus ar sociālu problemātiku visos literārajos veidos. Savā daiļradē daudz aprakstījis dzimto pagastu, tā ļaudis un notikumus.
Raksturojot savu literāro darbību laikā no 1907. līdz 1940. gadam, A. Upīts sevi nodēvējis par latviešu reālistiskās literatūras virziena galveno rīkotāju un vadītāju.

1892: Pirmā publikācija – “Parunas, Skrīveros uzrakstītas” Nr. 15) un “Kā mūsu senči agrāk Vidzemē dzīvojuši” (Nr. 20) ("Mājas Viesis", ar pseidonīmu Arāju Andrejs).
1901: Pirmā publiskā uzstāšanās – Mīlgrāvī, Augusta Dombrovska skolā nolasīts humoristisks stāsts "Stīpingu famīlijas goda diena".

Dzeja
1896: "Mēs" (Ādolfa Alunāna "Zobgala kalendārs 1897. gadam").
1897: vairāki satīriski dzejoļi izdevumā "Zobgala kalendārs".
1899: "Jaunības sapņi" ("Jauna raža" Nr. 3).
1900: "Sīki ziedi"(15 dzejoļu cikls).
1903–1905: "Jaunības dzeja" (dzejas kopojumi trīs sējumos). Otrās un trešās burtnīcas sastādītājs.
1911: "Mazas drāmas".
1919: "Piektais cēliens".
1923: "Dzīves ceļi" (reālistiskas dzejas krājums: ar kritisku ievadu un bibliogrāfiskām piezīmēm). Sastādītājs.
1924: "Fabulas bez morāles".
1948: "Fabulas. Vārnas eglē".

Stāsti
1899: Pirmais stāsts – “Vētra" ("Austruma kalendārs 1900. gadam").
1901–1906: "Mazie cilvēki" (stāstu cikls: "Lielpilsētas straumē", "Kalnā kāpēji", "Paugurciems", "Dziruļu mantinieces", "Sievas radi", "Plūdi", "Tūkstošnieces", "Celminieki" u. c.).
1902: "Mazo cilvēku vēstules" (feļetonu virkne).
1907: "Pilsoņi" (vēlāk – romāna "Pēdējais latvietis" pirmā daļa).
1909: "Pārcilvēki: bildes un karikatūras trijās nodaļās, Andreja Upīša zīmētas". Pirmais gadījums, kurā autors dramatizējis pats savus īsprozas darbus.
1913: "Jaunā dzērve".
1925: "Pa Lauča pēdām".
1929: "Ūdeņos".
1938: "Tāli ceļi: stāsti jaunatnei" ("Ozols", "Iebūvieša dēls", "Gliemeža ceļojums", "Minces piedzīvojumi" u. c.).
1940: "Sūnu ciema zēni".
1942: "Vilnīša brauciens uz Austrumiem".
1942: "Speck, Butter und Eier: šā laika stāsts".
1942: "Varoņa pārnākšana".
1983: "Glabājiet cilvēcību" (noveles un stāsti).

Romāni
1908: "Jauni avoti" (periodikā 1908, grāmatā 1909).
1910: "Sieviete".
1912: "Zīda tīklā".
1913: "Pēdējais latvietis".
1914: "Zelts” (periodikā 1914, grāmatā 1921).
1915: "Renegāti" (periodikā 1915-1916, grāmatā 1922).
1921: "Ziemeļa vējš".
1922: "Pērkona pievārtē".
1926: "Pa varavīksnas tiltu".
1928: "Zem naglota papēža".
1932: "Jāņa Robežnieka pārnākšana".
1933: "Jāņa Robežnieka nāve".
1934: "Vecas ēnas".
1937: "Smaidoša lapa".
1937: "Pirmā nakts".
1939: "Māsas Ģertrūdes noslēpums".
1940: "Laikmetu griežos".
1945: "Zaļā zeme".
1951: "Plaisa mākoņos"

Noveļu krājumi
1909: "Mazas komēdijas".
1910: "Mazas komēdijas II".
1912: "Nemiers".
1915: "Darba laikā".
1919: "Atkusnī".
1920: "Vēju kauja".
1921: "Skaidas atvarā".
1922: "Aiz paradīzes vārtiem".
1923: "Metamorfozas".
1926: "Kailā dzīvība".
1930: "Stāsti par mācītājiem".
1943: "Noveles" ("Klāvs Brūnis", "Viesnīca pie Slinicas", "Rolanda pēctecis").
1967: "Rožu slepkava" (noveļu izlase).

Lugas
1905: "Dzimumdienas rītā".
1909: "Amazones".
1909: "Pārcilvēki" (īsprozas dramatizējums).
1910: "Ragana".
1911: "Balss un atbalss" (teātrī 1919).
1914: "Viens un daudzie" (teātrī 1919).
1915: "Nanniņa".
1918: "Saule un tvaiks" (teātrī 1919).
1921: "Salauzta sirds".
1922: "Peldētāja Zuzanna".
1923: "Laimes lācis".
1923: "Privātīpašums".
1925: "Atraitnes vīrs".
1926: "Kaijas lidojums".
1926: "Mirabo".
1927: "Lapas viesulī".
1928: "Cēloņi un sekas" (noveles dramatizējums).
1928: "Vesela miesa".
1929: "1905".
1930: "Apburtais loks".
1930: "Žanna d'Ark".
1930: "Šodien lillā!".
1930: "Ziedošais tuksnesis".
1932: "Stāsti par mācītājiem" (noveļu dramatizējums).
1933: "Ziņģu Ješkas uzvara".
1942: "Atsvabinātāji".
1943: "Spartaks" (teātrī 1945).
1945: "Darba dienests".
1945: "Divdesmitviens viencēliens" (Darba dienests; Stāsti par mācītājiem, astoņi dramatizējumi: Dvēseļu izvadītāji; Pērle no gredzena; Darba biedri; Kad tas kungs paklausa; Doktora Mārtiņa viesis; Bezdievis; Dekameronisks notikums; Mācītāja Strautmaļa kārdināšana u. c.).
1946: "Dziesmotā jūgā".
1948: "Spuldzes maisā".
1948: "Zaļā zeme" (romāna dramatizējums, teātrī 1950).
1961: "Plaisa mākoņos" (romāna dramatizējums).


Cittautu autoru darbu tulkojumi
No angļu valodas
1906: Oskars Vailds "Zem granātu kokiem" (Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļa).
1924: Edgars Alans Po "Gordona Pima piedzīvojumi" ("Pasaules Literatūra").
1938: Viljams Šekspīrs "Veltas pūles mīlā" ("Viljama Šekspīra darbi I". A. Gulbis).
1938: Viljams Šekspīrs "Maldu komēdija" ("Viljama Šekspīra darbi I". A. Gulbis).

No dāņu valodas
1926: Johanness Vilhelms Jensens "Šļūdonis: stāsts par pirmo cilvēku" (Atis Freināts).

No franču valodas
1924: Gistavs Flobērs "Salambo" (A. Gulbis).
1925: Anatols Franss "Sarkanā lilija" (Jaunais vārds).
1927: Žils Verns "Jūras dibenā: ceļojums ap pasauli kuģī" (Atis Freināts).
1928: Žils Verns "Noslēpumu sala" (Atis Freināts).
1929: Žils Verns "Ap zemeslodi 80 dienās" (Atis Freināts).
1931: Žils Verns "Uz Ziemeļpolu: Kapteiņa Haterasa piedzīvojumi" (Atis Freināts).
1935: Žils Verns "Mazais kapteinis" (Atis Freināts).

No itāļu valodas
1932: Rafaello Džovanjoli "Spartaks" (Atis Freināts).

No krievu valodas
1903: Aleksandrs Puškins "Poltava" ("Baltijas Vēstnesis").
1903: Jūlijs Nikolajevičs Vāgners "Zeme" (Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļa).
1910: Leonīds Andrejevs "Melnās maskas" (B. Baumaņa druka).
1912: Nikolajs Gogolis "Revidents" (A. Gulbis).
1936: Aleksejs Tolstojs "Pēteris Pirmais" romāns divās grāmatās. Ar pseidonīmu Oļģerts Kurmis (A. Gulbis).
1940: Maksims Gorkijs "Vētrasputns" (Zelta Grauds).
1945: Aleksandrs Gribojedovs "Gudra cilvēka nelaime" (VAPP Daiļliteratūras apgāds).
1947: Aleksejs Tolstojs "Sāpju ceļi: triloģija" (Latvijas Valsts izdevniecība).

No vācu valodas
1921: Heinrihs Manns "Nabagie" (Daile un Darbs).
1938: Franks Tīss "Vētrainais pavasaris". Ar pseidonīmu Oļģerts Kurmis (A. Gulbis).
1945: Heinrihs Heine "Vāczeme" (VAPP Daiļliteratūras apgāds).

No zviedru valodas
1935: Aksels Munte "Grāmata par San Mikelu" (A. Gulbis).


Kritika un publicistika
A. Upīša darbība literatūras kritikā sākas 1902. gadā – tajā viņš publicē 2 rakstus, 1903. gadā – 1, bet 1904. gadā – 6. Šie pirmie apcerējumi un recenzijas publicētas periodiskajos izdevumos "Dienas Lapa", "Rīgas Avīze", "Baltijas vēstnesis", "Balss" un "Austrums".

1902: Pirmā kritiskā apcere – "Kādi vārdi par rakstniecību un rakstniekiem" ("Dienas Lapa" Nr. 159 un Nr. 160).
1910: "Studijas un kritikas" (kritisku rakstu izlase, 1. daļa).
1911: "Studijas un kritikas" (kritisku rakstu izlase, 2. daļa).1911: ""Dzimtenes vēstnesis" un viņa loma latviešu sadzīvē".
1912: "J. Rainis un viņa dzeja" (biogrāfiski kritiska skice).
1912–1913: "Vārds" (literārais almanahs, 1–2).
1920: "Proletāriskā māksla" (literāri kritisks apcerējums).1923: "Gustavs Žibalts: dzīves un darba glezniņa 25 gadu jubilejas gadījumam".
1923: "Rīta cēliens" (rakstu krājums ar autobiogrāfisku ievadapceri).
1930: "Janis Jansons-Brauns: dzīve un darbs" (kritiski biogrāfiska monogrāfija).
1931: "Linarda Laicēna pozīcija un manējā : noskaidrojumi literatūras kreisajā frontē".1952: "N. V. Gogoļa dzīve un darbs".
1967: "Bezsaules noriets".
1970: "Rudens zelmenis" (publicēts pēc rakstnieka nāves).

Sabiedriskās dzīves un literāro parādību satīrisku vērtējumu ar pseidonīmu Tāravas Anniņa devis dzejoļos, feļetonos un recenzijās ciklā "Ar ušņu duramo".
Balstīdamies uz pasaules un nacionālās literatūras pieredzi, aizstāvējis sociāli tendēta, žanriski un stilistiski daudzveidīga reālisma tēlojuma nepieciešamību un reālisma kā virziena priekšrocības, kļūdaini vērtējis romantismu kā reakcionāru strāvu visos laikos un visu tautu literatūrā.
Jānis Upītis sastādījis A. Upīša kritisko un publicistisko rakstu hronoloģisko rādītāju no 1902. līdz 1917. gadam – tajā iekļautas 672 vienības.


Literatūras zinātne un vēsture
1911: "Latviešu jaunākās rakstniecības vēsture" (papildināts izdevums 1921).
1930–1934 "Pasaules rakstniecības vēsture" (4 daļās, kopā ar Rūdolfu Egli).
1941: "Romāna vēsture" (1. daļa; 2. daļa – manuskriptā).
1951: "Latviešu literatūra: lekcijas Latvijas Valsts Universitātē 1945–1947" (I sējums).
1951: "Reālisms literatūrā" (literatūrkritiski raksti, kas tapuši 1911.–1929. gadā).
1951: "Ceļā uz sociālistisko reālismu" (teorētiski raksti, tapuši 1945.–1951. gadā).
1957: "Sociālistiskā reālisma jautājumi literatūrā".

Padomju varas gados A. Upīts aktīvi sekojis literārās dzīves parādībām, devis analītiskus procesa apskatus. Teorētiskajos darbos nodevies neauglīgai sociālistiskā reālisma ģenēzes un attīstības pētīšanai, nemainot savu noliedzošo attieksmi pret romantismu kā virzienu.
Andreja Upīša Kopotie raksti izdoti no 1923. līdz 1929. (16 sējumi) un no 1946. līdz 1954. gadam (22 sējumi).
Literatūrzinātnieki minējuši, ka visu rakstnieka darbu apkopošanai būtu nepieciešami vismaz 60 sējumi.


Politiskā un sabiedriskā darbība
Lai arī marksisma idejām A. Upīts pievēršas jau 1905. gada revolūcijas iespaidā, daudzējādā ziņā par būtisku visā turpmākajā dzīvē un veidā, kā rakstnieks tiek uzlūkots mūsdienās, kļūst tieši 1917. gads. Martā viņš kļūst par Latvijas Sociāldemokrātijas biedru. Rakstnieks aiziet no laikraksta “Jaunais Vārds” un pievēršas partijas laikrakstam “Cīņa” un citiem kreisi orientētiem periodiskajiem izdevumiem. Augustā A. Upīts piedalās Rīgas pilsētas domes vēlēšanās un tiek ievēlēts; Rīgas Strādnieku deputātu padomē viņš aicina dibināt Strādnieku teātri. A. Upīts kļūst par šī teātra dramaturgu un repertuāra komisijas priekšsēdētāju. 1918. gada 5. janvārī vācu okupācijas vara A. Upīti apcietina, taču februārī atbrīvo.
1919. gada janvārī Andrejs Upīts kļūst par Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas Izglītības komisariāta Mākslas departamenta vadītāju. Atstāj Rīgu 1919. gada maijā. Pēc atgriešanās Latvijā no Padomju Krievijas 1920. gadā divas reizes arestēts, rakstniekam draud nāves sods, no kura viņu paglābj citi kultūras darbinieki, īpaši Vilhelms Purvītis, Teodors Reiters un Jānis Zālītis. Pēc Latvijas okupācijas A. Upīts kļūst par Tautas Saeimas deputātu un 1940. gada 30. jūlijā kopā ar pārējiem delegācijas locekļiem dodas uz Maskavu lūgt uzņemt Latviju PSRS sastāvā. 5. augustā viņš Maskavā piedalās PSRS Augstākās Padomes sēdē, no 24. augusta kļūst par LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja vietnieku, šajā amatā atrodas līdz 1952. gadam. Amatu kā Prezidija loceklis A. Upīts saglabā līdz pat savai nāvei. PSRS okupācijas laikā bijis LPSR Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs, žurnāla "Karogs" atbildīgais redaktors, Latvijas Valsts Universitātes Latviešu literatūras katedras vadītājs (1944–1948) un profesors (1945–1951), Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta dibinātājs un pirmais direktors (1946–1952). 1943. gadā A. Upītim piešķirts LPSR Tautas rakstnieka goda nosaukums, bet 1945. gadā – filoloģijas zinātņu doktora grāds. Šajā dzīves un darbības posmā A. Upīts pieļauj savas autoritātes
izmantošanu oficiālajā literatūras politizācijā.

Par Andreja Upīša personību
"Andrejs Upīts – tas nav tikai apbrīnojamas darba spējas un neparasti spilgta mākslinieka pasaules uztvere, tas ir arī latviešu zemnieka raksturs, darba tikums kā ētiska un estētiska kategorija, tā ir paaudžu dzīves gudrība, dziesmu prieks, dziļa dabas izjūta, spēja mīlēt zaļo zemi un jau gēnos ierakstīta smagnējība – tūkstošveidīgs, vienlaicīgi mirdzoši skaists un nolādēti smags tēvtēvu mantojums."
Lāms, Visvaldis. Andrejs Upīts – Četru pūru kaldinātājs. Karogs, 01.12.1977. Nr. 12. 17. lpp.


Rakstnieka dzimtais Skrīveru pagasts
"Nav nevienas nozīmīgākas, notikumiem piesātinātas vietas Skrīveru apkaimē, kas nebūtu attēlota Andreja Upīša romānos, stāstos, lugās. Nav otra latviešu rakstnieka, kas savu dzimto pusi būtu tik plaši un atkārtoti gleznojis, ieskatījies tās sejā ne tikai tagadnē, bet arī pagātnē, gadsimtu griezumā."
Krauliņš, Kārlis. Andrejs Upīts. Dzīve un darbs. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība. 1963. 11.–12. lpp.


Andrejs Upīts un sociālistiskais reālisms
"Andreja Upīša dzīves traģēdija bija viņa neatlaidīgajā un stūrgalvīgajā vēlmē būt par sociālu (un vēlāk – sociālistisku) rakstnieku. Mūsdienu cilvēka traģēdija ir apziņa, ka viņš ir informēts, pašpietiekams, attīstīts, vispusīgs un – katrā ziņā – labāks par iepriekšējām paaudzēm."
Koroševskis, Arnis. Lielais noliedzējs. Rīga: Dienas Grāmata. 2022. 480. lpp.


Fragments no A. Upīša romāna "Ziemeļa vējš" (1921)
"Zili melni piesmadzējusi debess pamale guļ riņķī apkārt kā cietuma valnis. Dienas iet bez saules stara un spožuma, bālsnēji pelēkas, drūmi šalcošas. Vakaros, liekas, tumst no visām četrām pusēm. Mākoņi sabiez un nogulst līdz ar zemi. Mājas sarmotiem salmu jumtiem pieplok nokalņos vai saraujas kailos kļavu un ošu puduros. Tikai uz īsu brīdi sarkana uguntiņa paspīd logā. Tad nodziest atkal. Vējš šmīkstina kailiem kļavu un ošu zariem, un akas vinda šūpodamās klusām čīkst. Suņi salīduši kaut kur gubenī vai izplēstas salmu kaudzes apakšā. Nevienas rejas nekur nedzird.
Naktīs zeme liekas pilnīgi nomirusi. Nevienas skaņas nedzird, nevienas dzīvības nekur nemana. Nevienu nakti zvaigznes nespīd pie debesīm. Un, ja kāda kur nejauši parādās saltās mākoņu villaines plīsumā, tad steigšus paslēpjas atkal. Aizveras kā tīra acs, kam netīkas redzēt zemes pamirumu un riebumu."
Upīts, Andrejs. Ziemeļa vējš. Kopoti raksti. V sējums. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība. 1948.

Andrejs Upītis

Arāju Andrejs, Alfa, Andrejs, Cēsnieks, Dadzis, Iedirbju Fricis, Oļģerts Kurmis, Spricis Ķikuts, Miķelis Mateika, Omega, Orions, Pepermentes Pēteris, Purēns, Remus, A. Silenieks, Tāravas Anniņa, Vecais Aizkrauklietis, Ipiķis

citi izglītības veidimācījies vācu u.c. valodas, lasījis gk. krievu un vācu lit. klasiķu un filozofu darbus

1888–1894
Skrīveru pagastskola
Skrīveri
Mācījies pie rakstnieka Jāņa Purapuķes. Par skolotāju A. Upīts izteicies, ka viņš varējis būt labs, taču kā audzinātājam tam trūcis nepieciešamo īpašību, kā arī laika un intereses tuvāk pievērsties saviem skolēniem. Purapuķe mīlējis "forsēt ar savām asprātībām un zobgalībām [..] tādā mērā, ka viņa bijušie skolnieki, jau pieauguši cilvēki, bēga no ceļa nost, viņu pretimnākam ieraudzījuši".

1894–1894
Skrīveri
Pēc pagastskolas beigšanas izglītību turpina pašmācības ceļā, gatavojas tautskolotāja eksāmeniem.

1896
Rīgas Nikolaja ģimnāzija
Krišjāņa Valdemāra iela 1C, Rīga
Astoņpadsmit gadu vecumā A. Upīts pirmo reizi dodas uz Rīgu, kur Nikolaja ģimnāzijā (tagadējais Rīgas Valsts tehnikums) kārto eksāmenus. Ar pirmo reizi tas neizdodas, taču pēc atkārtota brauciena tā paša gada nogalē pārbaudījumi tiek izturēti. Ieguvis draudzes un pilsētas skolas skolotāja tiesības

03.1901
Iegūst mājskolotāja tiesības.

1908–1915
citi izglītības veidinodevies pašizglītībai (apgūstot arī franču valodu) Skrīveros

1945
A. Upītim piešķirts filoloģijas zinātņu doktora grāds

Skrīveri
Skrīveros pie A. Upīša vidusskolas un memoriālmājas uzstādīti tēlnieces Leas Davidovas-Medenes veidotie Andreja Upīša krūšutēli.

01.09.1954
Andreja Upīša Skrīveru vidusskola
Stacijas laukums 1, Skrīveri
Sākotnēji Andreja Upīša vidusskola.Rakstnieka vārdā nosaukta arī Skrīveru bibliotēka un iela ne tikai Skrīveros, bet arī Preiļos, Valmierā, Jūrmalā, Rēzeknē, Ogrē un Dundagā.

1977
Skrīveri
A. Upīša simtgadē nodibināta viņa prēmija literatūrā. To pasniedz Skrīveru izmēģinājuma saimniecība, piešķirot 4000 rubļu naudas prēmiju. Šo apbalvojumu 1977. gadā saņem Māris Čaklais, starp laureātiem ir arī rakstnieki Alberts Bels (1977), Māra Zālīte (1985), Vizma Belševica, Knuts Skujenieks (1986), Pauls Putniņš (1977) un Lilija Dzene (1982).

1977
Skrīveri
Par godu Andreja Upīša simtgadei par Lielo Andreju tiek nosaukts liels, skaists dižozols Skrīveros – tā lemj dzejnieks Imants Ziedonis. Dižozols atrodas Sprūda kalna virsotnē, savā apkārtmērā tas nu jau ir vairāk kā seši metri izaudzis, pie tā ved izkopta taciņa, no kuras paveras burvīgs skats uz Dīvajas senleju, Daugavas ielejas Dabas parku un Jaunjelgavu.

1978
Skrīveri
Andreja Upīša vidusskolas 1978. gada izlaiduma klašu skolēni stāda ozolu un bērzu piemiņas birzis pie rakstnieka dzimtajām mājām Kalniņi.

1981
Skrīveri
1981. gada Andreja Upīša vidusskolas absolventi izlaiduma gada pavasarī izkopj Lielā Andreja (ozols Sprūda kalna virsotnē Skrīveros) apkārtni un izveido pirmo taku skolotāja Leonīda Antona vadībā – Dīvajas taku, kuras garums ir 1050 metru. Taka savieno Sateku ar Lielo Andreju. 80. gadu vidusskolas absolventi izveido savas takas, izstrādājot maršrutus, kuros iekļautas Skrīveru gleznainās vietas un ciemata kultūrvēstures objekti.

1982
Kronvalda parks
Uzstādīts A. Upītim veltīts piemineklis. Tēlnieks Alberts Terpilovskis, arhitekts Gunārs Asars.

1877–1884
Skrīveru pagasts
Kalniņi

1884–1886
Skrīveru pagasts
Jaunpuntūži (saukti arī par Meža Puntūžiem)

1886–1892
Skrīveru pagasts
Vilkudobes (Silvas)Šis ir viens no spilgtākajiem posmiem rakstnieka bērnībā, jo te sākas viņa ganu gaitas ar dažādiem piedzīvojumiem, kas tuvu īstenībai attēloti romānā "Vecas ēnas".

1892–1895
Skrīveru pagasts
MuceniekiPie Skrīveru mežkunga Kārļa Fēniksa. A. Upīts norādījis, ka tieši Muceniekos sācis vērīgāk ielūkoties dažādu ļaužu slāņu dzīvē un to attiecībās.

1895–1897
Skrīveru pagasts
BaložiA. Upīts: "Baložos mēs bijām nezinot iekļuvuši jaunā dzimtbūšanā un atradāmies tāli pazīstamā muižkunga, igauņa Reksona (Brensons "Ziemeļa vējā"), kalpībā." Barons no agra rīta līdz tumsai staigājis ar spieķi rokā, visu vērodams. "Sumpurnis" bijis mīļākais epitets, kuru viņš veltījis saviem strādniekiem, tāpēc tas vēlāk ticis attiecināts uz viņu pašu. Lai arī 1897. gadā rakstnieks pārvācas uz Mangaļiem, līdz gadsimtu mijai vasaras mēneši tiek pavadīti vecāku mājās.

1897–1902
Vecmīlgrāvis
Dzīvesvieta pie ĶīšezeraA. Upīts: "Oktobra sākumā iekravāju savā pagastskolas kastē drēbes, "biblioteku" un visas pārējās nepieciešamās mantas un brāļa pavadībā devos ceļā uz jaunu dzīvi un darbu (šī kaste un dažas ceļa epizodes vēlāk piedzejotas Robežnieku Jānim "Zīda tīklā")".

1901–1909
Skrīveri
SiksnēniKad Upīši pāriet dzīvot uz Skrīveru landrātam Siversam piedrošajām Siksnēnu mājām, rakstnieks šeit pavada vairākus vasaras brīvlaikus. Tieši šeit vecākā brāļa Mārtiņa iespaidā A. Upīts iepazinies ar sociāldemokrātu idejām.

1902
Rīga
Dzirnavu iela 20

1902–06.1904
Rīga
Grobiņas iela 3-8

1904
Rīga
Ļermontova iela 2

1905–1906
Skrīveru pagasts
Palātu mājas. Dzīvo pie sievas Olgas un viņas vecākiem

1907
Skrīveri
Siksnēni. Kopā ar sievas ģimeni
pārceļas pie brāļa Mārtiņa un vecākiem.

1908
Rīga
Ernestīnes iela 11

1909–1915
Skrīveri
Daugavas iela 58. A. Upīts pilnībā atsakās no skolotāja amata un pārceļas no Rīgas uz patstāvīgu dzīvi Skrīveros, lai varētu profesionāli nodoties rakstniecībai un pašizglītībai.

07.1915–09.1915
Baku
Šajā laikā saraksta lielu daļu romāna "Renegāti".

12.1915–1916
Tallina
Tolaik Rēvele

02.11.1916–02.1917
Rīga
Zemnīca Mazās Juglas krastā, Šablovska papīrfabrikas tuvumā

04.1917
Rīga
Ģertrūdes iela 69/71, 6. dzīvoklis. Ēka tolaik piederējusi Upīša draugam, grāmatizdevējam E. Pīpiņam-Vizulim.

07.1917
Rīga
Bruņinieku iela 20

04.1918–01.1919
Skrīveru pagasts
Balšāres. Sākotnēji apmetas malkas šķūnīša piebūvē, dzīvo ļoti smagos un trūcīgos apstākļos, pēcāk pārvācas uz dzīvojamo ēku.

01.1919–05.1919
Rīga
Krišjāņa Barona iela
24/26, 20. dzīvoklis

05.1919
Veļikije Luki
Rakstnieks īslaicīgi uzturas arī Maskavā un Kijivā.

09.1919–01.1920
Rēzekne
Partijas un padomju darbinieku kopmītne Mazajā Nikolaja ielā 12.

01.1920–04.1920
Maskava

28.08.1920–06.1941
Rīga
Ģertrūdes iela 69/71

1922–1940
Skrīveri
Daugavas iela 58. Atjaunotajā mājā pavada visas vasaras.

27.06.1941–1944
Krievija
Kstiņina. Aptuveni 20 km attālumā no Kirovas.

10.1944–01.1951
Rīga
Andrejs Upīts ar sievu Olgu un mazdēlu Aivaru atgriežas padomju varas okupētajā Rīgā.

01.1951–1970
Rīga
Brīvības iela 38-4.

1897–1902
Mangaļu pagastskola
Mangaļi
Palīgskolotājs

1902–1902
Katrīndambja skola
Rīga
Rezerves skolotājs

1902–1902
Rīga
Otrais adjunkts Rīgas pirmmācības skolās

1902–1907
Rīgas Latviešu Biedrības Derīgu Grāmatu nodaļas apgāds
Rīga
Tulkotājs un redaktors

11.1902–05.1903
Torņakalna meiteņu skola
Bauskas iela 4, Rīga
Skolotāja vietas izpildītājs

05.1903–05.1909
Zasulauka zēnu elementārskola
Kalnciema iela, Rīga
Skolotājs

1909–1911
Laikraksts "Izglītība"
Rīga
Redakcijas loceklis

1912–1915
Žurnāls "Domas"
Rīga
Redakcijas loceklis

1912–1915
Laikraksts "Jaunā Dienas Lapa" (1905–1918)
Rīga
Redakcijas loceklis

1915–1917
Laikraksts "Jaunais Vārds" (1914–1922)
Krišjāņa Barona iela 3, Rīga
Redakcijas loceklis

12.1915–1916
Tallina
Tolaik Rēvele. Strādnieks cietokšņa
būvdarbos piepilsētas salās

02.11.1916–02.1917
Rīga
Strādā bijušās Šablovska papīrfabrikas kantorī, 12. armijas 4. hidrotehniskajā nodaļā

01.03.1917–10.04.1917
Rīga
Strādā bijušās Kronberga šujmašīnu fabrikas otrajā stāvā iekārtotajā Kaktiņa Rīgas kantorī

07.1917
Strādnieku teātris
Rīga
Dramaturgs, repertuāra komisijas priekšsēdētājs

1919
Rīgas strādnieku deputātu padome
Rīga
Teātru un izrīkojumu sekcijas vadītājs

1919
Padomju Latvijas Izglītības komisariāts
Rīga
Mākslas nodaļas vadītājs; Literatūras apakšnodaļas pārzinis un Teātru un Operas pārvaldes vadītājs

1919
Padomju Latvijas Strādnieku teātris
Kronvalda bulvāris 2, Rīga
Direktors un mākslinieciskais vadītājs

1924–1930
Žurnāls "Domas"
Rīga
Kritikas nodaļas vadītājs. Šajā laikā atjaunojis savu recenziju sēriju "Ar ušņu duramo", ieviesis satīrisku publicistiku "Jautrā avīžniecība".

1940–1941
Žurnāls "Karogs"
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Atbildīgais redaktors

1940–1951
Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs
Rīga
Priekšsēdētāja vietnieks

1944–1954
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Valdes priekšsēdētājs

1944–1948
Latvijas Valsts universitāte (1940–1941, 1944–1958)
Rīga
Latviešu literatūras katedras vadītājs

1945–1951
Latvijas Valsts universitāte (1940–1941, 1944–1958)
Rīga
Latviešu literatūras katedras profesors

1945–1946
Žurnāls "Karogs"
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Atbildīgais redaktors

1946–1952
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts
Latvijas Zinātņu akadēmija
Dibinātājs un direktors

1951–1970
Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs
Rīga
Loceklis

07.1915–09.1915
Baku

27.06.1941–10.1944
Krievija
A. Upīts kopā ar sievu Olgu un mazdēlu Aivaru dodas evakuācijā uz Krieviju – Kstiņinas ciematu aptuveni 20 kilometru attālumā no Kirovas. Viņiem piešķir trīsistabu guļbaļķu māju. A. Upīša dēls Kārlis tobrīd atrodas frontē.

1917
Latvijas Sociāldemokrātija (LSD)
Rīga

1940–1970
Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs
Rīga

07.1940
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Ģertrūdes iela 6, Rīga

05.01.1918–02.1918
Rīga
Vācu slepenpolicija apcietina A. Upīti un viņa sievu Olgu. Viņi tiek ievietoti cietuma namā Rīgas Citadelē. Apcietinājuma laikā sarakstītas 14 noveles, kas vēlāk veido pamatu krājumam "Atkusnī".

04.04.1920–28.06.1920
Rīgas Centrālcietums
Mazā Matīsa iela 3, Rīga
Atgriežoties
Latvijā, uz Igaunijas robežas apcietināts, apsūdzēts par "piederību
komunistiskai organizācijai". Atbrīvots pret galvojumu un vēlāk atrodas policijas uzraudzībā Skrīveru pagasta Balšārēs.

21.07.1920–25.08.1920
Rīgas Centrālcietums
Mazā Matīsa iela 3, Rīga
Atkārtoti apcietināts, atbrīvots sakarā ar Satversmes sapulces amnestiju.

1952
Andreja Upīša memoriālmāja Skrīveros
Daugavas iela 58, Skrīveri

1972
Andreja Upīša memoriālais muzejs
Brīvības iela 38-4, Rīga

Rīgas Pirmie Meža kapi

Kultūras fonda prēmija
Literatūra
1927

Kultūras fonda prēmija
Literatūra
1931

Darba Sarkanā Karoga ordenis
1943

LPSR Tautas rakstnieks
1943

Staļina prēmija
Literatūra, kategorija "Mākslas proza"
1946

Ļeņina ordenis
1946

Darba Sarkanā Karoga ordenis
Ordenis piešķirts par auglīgu darbību daiļliteratūras laukā sakarā ar 70. dzimšanas dienu.
1947

Ļeņina ordenis
1950

Darba Sarkanā Karoga ordenis
Ordenis piešķirts par izciliem nopelniem latviešu daiļliteratūras attīstībā sakarā ar 75. dzimšanas dienu.
1952

Latvijas PSR Valsts prēmija
Literatūra
1957

Ļeņina ordenis
1957

Ļeņina ordenis
1965

Sociālistiskā Darba Varonis
1967

Ļeņina ordenis
1967