Andreja Upīša memoriālmāja Skrīveros

1908. gadā pēc rakstnieka Andreja Upīša plāna tika uzcelta māja, kurā viņš dzīvoja no 1908. gada līdz 1915. gadam.

1917. gadā māju nodedzināja vācu armija.

1921. gadā uz pirmās mājas pamatiem pēc A. Upīša zīmējumiem sāka celt tagadējo muzeja ēku, un līdz 1940. gadam rakstnieks tur pavadīja vasaras.

1952. gadā A. Upīts māju uzdāvināja valstij, un tajā tika iekārtots muzejs.

2009. gadā muzeju iekļāva Memoriālo muzeju apvienības sastāvā.

Muzeja ekspozīcija vēsta par Andreja Upīša dzīvi un literāro darbību 20. gadsimta sākumā un 20. – 30. gados, savukārt muzeja teritorijā rodams rakstnieka stādītais dārzs. Tajā nereti notiek koncerti un sarunas, skolēniem iespējams iepazīt dārzu muzejpedagoģiskās nodarbībās.

“Sava īpaša, vairāk nekā pusgadsimta ilga vēsture ir Andreja Upīša mājas dārzam. Divas milzu papeles pie mājas vārtiem stādītas 1909. gadā. Daļa kļavu, ozolu, liepu, tāpat lazdu, izrakti tuvējā apkaimē. Diži sakuplojis rakstnieka mīļākais koks – osis. Sirmām ābelēm blakus rindā šoruden stājušās rakstnieka stādītās trīs ābelītes no tuvējās lauksaimniecības izmēģinājumu saimniecības. Vasaru pēc vasaras rakstnieks te mēdz iegriezties kopā ar dzīvesbiedri Olgu. Viņa sirdij šeit tuvs kļuvis katrs stūrītis, katra taka. “Bez kaut kāda reāla ienākuma šai mājai un zemes gabalam tomēr ir bijusi ļoti liela loma manā dzīvē un darbā,” izsakās rakstnieks. “Visus buržuāziskās Latvijas gados še man bijusi izdevība rakt, cirst, zāģēt un krāsot – mājas logu iekšpusē vēl tagad mans krāsojums…””
Andreja Upīša muzejā. Dzimtenes Balss, Nr. 90, 04.11.1962.

“Godbijīgi pārkāpām muzeja slieksni un nokļuvām viesistabā. Pie sienām piestiprināti 19 gadus vecā Andreja, viņa tēva un mātes portreti. Uz neliela galdiņa izkārtotas grāmatas, žurnāli un avīzes, ko Upīts lasījis jaunības gados. Tepat ir arī 1897. gada kalendārs, kurā publicēts viens no pirmajiem rakstnieka dzejoļiem. Tas nosaukts “Мēs” un parakstīts: “Andrejs”.
Līdzās atrodas rakstnieka darba kabinets. Pats Upīts atzīst, ka Skrīveru posms viņa dzīvē bijis pats nozīmīgākais Te tapuši pirmie darbi. Uz galda – tintnīca un spalvaskāts, ko lietojis rakstnieks, petrolejas lampa. Lielos skapjos – grāmatas: Jāņa Raiņa, Eduarda Veidenbauma, Zeiboltu Jēkaba, E. Birznieka-Upīša un citu rakstnieka darbi.”
M. Borisovs un S. Ivanovs. Vārda mākslas meistara māja muzejs. Znamja Truda, Nr. 145, 05.12.1967.

“Andreja Upīša mūža darba virsotne ir kultūrvēsturiskais romāns “Zaļā zeme”. Tā kā tas ciešāk kā jebkurš cits darbs saistās ar Skrīveriem, tad arī Skrīveru muzejā tam ieradīta galvenā vieta. Un ne tikai tādējādi, ka šopavasar “Zaļajai zemei” izveidota fondu materiālu izstāde. Jau ar pirmajiem soļiem, kurus apmeklētāji sper Andreja Upīša dārzā, ir dota iespēja uztvert rakstnieka izaugšanu no zaļās zemes un saaugšanu ar to. Viņa koku mīlestībā atklājas ne tikai būtiska cilvēciska iezīme, bet arī dažu māksliniecisko īpatnību pamatojums. Pats rakstnieks par to 1923. gadā teicis: Bērnībā “... es tā iedzīvojos mežu pasaulē, ka tā man likās tā visjaukākā un pievilcīgākā. Vēl pēc divdesmit gadiem es sapņos bieži vien staigāju pa Skrīveru mežiem. Kaut kas no viņiem uz visiem laikiem palicis manas pasaules izjūtas dziļumā un fantāzijas lidojumos.”
Kad ar Andreja Upīša stādīto, kopto un aprakstīto koku starpniecību esam kaut nedaudz pietuvojušies rakstnieka pasaules izjūtai, varam jau saprotošāk uztvert telpā izstādītos materiālus – rokrakstus, zīmējumus, fotoattēlus, kas saistīti ar “Zaļās zemes” tapšanu un tās gaitām tautā.”
Līvija Volkova. Andrejam Upītim – 105. Komunisma Uzvara, Nr. 143, 04.12.1982.

upisamuzejs.lv

memorialiemuzeji.lv