"Vecāki [Elgas Sakses vecāki, tulkotāji Anna Ozola-Sakse, Aleksandrs Sakss] strādāja dažādus darbiņus, bet galvenā viņu nodarbošanās bija tulkošana. Valodas paši bija mācījušies un tā samācījušies, ka varēja tulkot. Kad es vēl negāju skolā, pajautāju tēvam, kura svešvaloda ir visvieglākā, un viņš teica, ka franču. [..] Zubrīju vārdiņus, mazajā valodu vārdnīciņā sameklēju, ko tie nozīmē, un rakstīto sapratu, bet izrunas nebija ne man, ne tiem, kas tajos laikos laikos pēc pašmācības, kā mani vecāki, tulkoja. Viņi to darīja ļoti labi, bet, ja tajā valodā vajadzēja runāt vai saprast runāto, to viņi nevarēja, jo valodu bija apguvuši no grāmatām. Tēvs tulkoja no vācu, angļu, franču valodas. Reiz viņam bija izdevība aizbraukt uz Franciju, un pēc atgriešanās viņš manai vecmammītei teica: "Saprast tur runāto gan nebija iespējams..."
Blaua, Līga. Gribas mieru: Elgas Sakses dzīvesstāsts. Ievas Stāsti, 2019, Nr. 25, 26.–27. lpp.