Aivars Freimanis

Dzimis telefonu montiera ģimenē.
1955: beidzis Dobeles 1. vidusskolu.
1955–1957: studējis LVU Vēstures un filoloģijas fakultātē.
1955: piedalījies Rakstnieku savienības jauno autoru seminārā.
1957–1960: žurnālists laikrakstā "Padomju Jaunatne".

Pirmās nozīmīgās publikācijas – stāsts "Satikšanās" Dobeles laikrakstā "Brīvais Darbs" (1955, 28. un 30. janvārī) un dzejas kopa almanahā "Jauno Vārds" (Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1956).


Nozīmīgākie kinoscenāriji
1962: dokumentālā filma "Pasaulē ir tāds puika" (scenārista debija).
1977: spēlfilma "Puika" pēc Jāņa
Jaunsudrabiņa "Baltās grāmatas" motīviem (kopā ar Imantu Ziedoni).
1987: dokumentālā filma "Hepenings ar M.Z." (par
komponistu un rakstnieku Marģeri Zariņu).
1989: scenārijs spēlfilmai "Dzīvīte" par
Krišjāni Baronu (kopā ar Jāni Peteru).
1995: spēlfilma "Ligzda".

Nozīmīgākās filmas

1965: pilnmetrāžas
dokumentālā filma "Gada reportāža" (kopā ar Ivaru Selecki; scenārija
autori Hercs Franks un Imants Ziedonis). Par šo
filmu autoru kolektīvs 1967. gadā saņem LPSR Valsts prēmiju.
1966: dokumentālā filma "Kuldīgas freskas".
1974: spēlfilma "Ābols upē" (iekļauta Latvijas Kultūras kanonā),
1977: spēlfilma "Puika" pēc Jāņa
Jaunsudrabiņa "Baltās grāmatas" motīviem.
1987: dokumentālā filma "Hepenings ar M.Z." (par
komponistu un rakstnieku Marģeri Zariņu).
1989: spēlfilma "Dzīvīte" par
Krišjāni Baronu.
Pilnu filmogrāfiju skatīt Nacionālā Kino centra datu bāzē: https://www.filmas.lv/person/36/

Stāsti, humoreskas, atmiņas
1984: "Puikas gads" (par filmas "Puika" uzņemšanu; Liesma).
1986: stāsts "Pagagaiļi" (kopkrājumā "Stāsti"; Liesma).
1988: "Sorento stāsti" (Liesma).
1994: "Šmerļawudas stāsti" (Teātra anekdotes).
1997: "Ūdensvīra intīmie stāstiņi" (Aplis).
2001: "Nopietni... un nenopietni" (Signe).
2005: "Stāstiņi draugiem pie alus kausa" (Drukātava).
2012: "Vienos ratos ar slavenībām" (Mansards).

Romāns
2017: "Katls" (Zvaigzne ABC).

Par stāstu krājumu "Sorento stāsti":
"Jau kinomākslā esam iepazinuši Aivara Freimaņa precīzo dokumentālista aci, trāpīgās varoņu raksturošanas spējas un meistarīgos detaļu izcēlumus. Jāpiebilst arī, ka režisors ir ļoti latvisks. Es nezinu citu, vēl latviskāku filmu par "Puiku", kurā satikušies divi tautiskā izjūtā līdzīgi talanti – Jānis Jaunsudrabiņš un Aivars Freimanis. Filmas režisoram izdevies gandrīz neiespējamais – saglabāt bērnības atmiņu stāstījuma intonāciju un uzgleznot mums no "Baltās grāmatas" iepazītu lauku dabas un kultūrvēsturisko ainavu – tik zināmo, sirdij tuvo, par dzimteni dēvēto. Arī Aivara Freimaņa humora izjūta atgādina Jāņa Jaunsudrabiņa smaidu – pašironisku, labsirdīgu, zemnieciski īstu un dabisku, ar noslieci uz liriskumu dvēseles smeldzīgos brīžos. Lūk, visas šīs iezīmes lasītājs sastop jau pieminētajā grāmatā, bet tā ir jāizlasa, izstāstīt nav iespējams, tad būtu jāatkārto rindu rindā."

Brīdaka, Lija. Baltās šausmas. Karogs, 1989, nr. 6.


Par romānu "Katls":
""Katls", no vienas puses, turpina pēdējos gados latviešu
rakstnieku tik iecienīto pagātnes pārvērtēšanas līniju, no dažādiem, arī
neierastiem rakursiem uzlūkojot pagājušā gadsimta vēstures
virpuļviesuli, kurā līdz ar citām svaidīta un mētāta tikusi Latvijas
zeme un tauta. No otras puses, "Katls" ir sāpīgi precīzs un līdz
nežēlīgumam godīgs solis virzienā prom no laiku pa laikam ne tikai
literatūrā, bet arī sabiedrības domāšanā uzpeldošās pagātnes
glorificēšanas tendences. (..)
Aivara Freimaņa kinorežisora skats nav zudis arī prozā – "Katla"
teksts ir blīvs no vizuāli spilgtām epizodēm, kuras iespiežas atmiņā, kā
uz lielā ekrāna skatītas: kaut vai stindzinoši aukstā ziemeļu nakts,
kurā Ingus pa mazu lodziņu vēro ziemeļblāzmas ugunis un tālumā
aizslīdošo mātes tēlu. Vietumis stāstījumu it kā uzplēš sīki cita laika
uzplaiksnījumi, sasaistot tālās desmitgades ar mūsdienām, taču šādu
mirkļu nav daudz, un tie netiek izskaidroti. Krāšņa ir romāna valoda,
kurā Kurzemes izlokšņu un vietvārdu kuplums mijas ar lībiešu, vācu,
angļu un krievu frāzēm. Jāatzīmē, ka šo frāžu tulkojumu zemsvītras
piezīmēs redzu nevis kā mākslīgu teksta papildinājumu, bet organisku
daļu, jo, sulīgi un burtiski tulkojot krievu valodas nenormatīvo
leksiku, autors kārtējo reizi iekniebj lasītāja komfortam un atgādina,
ko tieši šie ausij – diemžēl! – tik pierastie izteikumi nozīmē.
Vienlaikus lamuvārdu tulkojumi un tekstā ievītie valodiskie pārpratumi
papildina smago tematiku ar vieglāku, humora caurvītu slāni, kas ik pa
brīdim ļauj uzelpot."

Simsone, Bārbala. Latvieša nodevības anatomija. Diena, 24.02.2018.

–1955
Dobeles 1. vidusskola
Dzirnavu iela 4, Dobele
Beidzis Dobeles 1. vidusskolu.

1955–1957
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte (1958–1990)
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Studējis LVU Vēstures un filoloģijas fakultātē.

1957–1960
Laikraksts "Padomju Jaunatne"
Rīga
Žurnālists.

1960–1961
Rīgas kinostudija
Skolas iela, Rīga
Scenāriju autors.

1961–1962
Rīgas kinostudija
Šmerļa iela 3, Rīga
Redaktors kinohronikā.

1963–1965
Rīgas kinostudija
Šmerļa iela 3, Rīga
Dokumentālo filmu režisora asistents.

1964–1991
Rīgas kinostudija
Šmerļa iela 3, Rīga
Dokumentālo un mākslas filmu režisors.

1991–1996
Rīgas Dokumentālo filmu studija
Rīga
Dokumentālo filmu režisors.

1964–1990
Latvijas PSR Kinematogrāfistu savienība
Elizabetes iela 49, Rīga

1989–1990
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga

1990–2018
Latvijas Rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga

1990–2018
Latvijas Kinematogrāfistu savienība
Elizabetes iela 49, Rīga

Latvijas PSR Valsts prēmija
Par dokumentālo filmu "Gada reportāža" (1965).
1967

Nacionālā filmu festivāla ''Lielais Kristaps'' balva
Par filmu "Puika".
1977

LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks
1987

Nacionālā filmu festivāla ''Lielais Kristaps'' balva
Par filmu "Dzīvīte".
1989

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar Ordeņa domes 2003. gada 11. aprīļa lēmumu.
IV šķira
2003

Nacionālā filmu festivāla ''Lielais Kristaps'' balva
Balva par mūža ieguldījumu.
2012

Egona Līva piemiņas balva ''Krasta ļaudis''
Balva piešķirta par grāmatu "Katls".
Labākā grāmata
2018