Rūdolfa Blaumaņa memoriālais muzejs "Braki"
Vēsture
1811. gadā “Braku” mājas tika pirmo reizi minētas Vidzemes arklu revīzijās.
1868. gadā Rūdolfa Blaumaņa ģimene kļuva par rentniekiem “Brakos”. R. Blaumanim tobrīd bija pieci gadi. Šajās mājās rakstnieks ar nelieliem pārtraukumiem nodzīvoja visu mūžu.
1909. gadā māju no Ērgļu barona izpirka rakstnieka brālis Arvīds Blaumanis. Viņš ar ģimeni tur saimniekoja līdz 1939. gadam, kad “Brakus” pārdeva Latvijas Rakstu un mākslas kamerai.
1940. gadā “Braki” kļuva par Valsts Literatūras muzeja filiāli, taču vajadzēja ilgu laiku, lai izveidotu muzeju.
1958. gadā “Braki” kļuva par Madonas novadpētniecības muzeja filiāli, un tiem tika iedalīti naudas līdzekļi memoriālās mājas remontam.
1959. gada 10. maijā tika dibināts Rūdolfa Blaumaņa memoriālais muzejs "Braki". Šajā dienā durvisapmeklētājiem vēra atjaunotā “Braku” dzīvojamā māja.
No 1960. gada līdz 1992. gadam “Brakos” tika atjaunota pirts (1960), klēts (1961), rija (1963), lielā kūts ar vāgūzi (1965), sīklopu kūts (1988), labības klēts (1990) un zirgu stallis ar klētiņu (1992).
1992. gadā muzeja teritorijā uzstādīja Oļega Skaraiņa skulptūru “Rozes mātei”, kas atgādina par R. Blaumaņa pēdējo nācienu uz “Brakiem” 1908. gada februārī. Toreiz rakstnieks ar septiņām sarkanām rozēm nāca sveikt māti septiņdesmitajā dzimšanas dienā.
Vadītāji
1958 – 1962: Jānis Ķirškalns
1962 – 1965: Pēteris Liepa
1965 – 1969: Jānis Putra (Meldrājs)
1969 – 1975: Ligita Arkliņa (Bogdanova)
1974 – 1976: Baiba Vīksna (Kampe)
1976 – 1979: Līvija Volkova
1979 – 2012: Anna Kuzina
2012 – šobrīd: Zinta Saulīte
Darbība mūsdienās
“Braku” sētu veido astoņu ēku komplekss, kas raksturīgs 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma Ērgļu novada zemnieka sētai. Tajā ietilpst dzīvojamā māja, rija ar piedarbu, labības un drēbju klēts, lielā kūts ar vāgūzi, zirgu stallis ar klētiņu, sīklopu kūts un pirts. Visas ēkas ir restaurētas un veidotas tā, kā tas ir bijis rakstnieka dzīves laikā.
Pie ieejas muzejā apskatāma Oļega Skaraiņa skulptūra „Rozes mātei” (1992). Muzeja plašajā teritorijā iespējams izstaigāt dabas takas, aplūkojot Zibensšķelto akmeni, Lilijas Līces skulptūru „Edgars” (1990), Simtsoļu taku, Lejas aku, Noliņa ābeli, Pieminekļa akmeni, Jāņkalniņu, Pirtsgravas avotiņu.
Ietekme kultūrā
1973. gada 12. maijā iznākušajā laikrakstā “Komunisma Uzvara” rodams Ilgas Rismanes dzejolis “Pie Blaumaņa”, kurā aprakstīti “Braki”.
Citātu galerija
“No vienas puses apņemti kupla dārza, no otras puses piekļāvušies tīrumiem – tā stāv Ērgļu Braki savā kalnā, no kurienes atklājas plašs skats uz Vidzemes augstieni. Laiki un gadi paiet, ēku jumti nosūno un satrup, veco vietā stājas jauni, bet paši Braki ir un paliek, un tādiem tiem arī jāpaliek par godu tam vīram, kas šajās mājās pavadījis lielāko daļu sava mūža un iecerējis savus labākos darbus.”
P. Aigars. Blaumaņa dzimtenē. Atpūta, Nr. 723, 09.09.1938.
“Liekas, saimnieks vēl tikko bijis te, lasījis šo atvērto grāmatu uz galda, vēl pavisam nesen aizgājis pāri istabai uz durvju pusi. Varbūt viņš devies pie akmens, kuru saspēris zibens, varbūt nokāpis no kalna uz meža taku vai aizgājis paklausīties strautiņa mūžīgo dziesmu gravā. Varbūt piesēst uz šī vecmodīgā soliņa, aplūkot tīri sakopto istabiņu, paņemt kādu grāmatu no plauktiem stūrī un pagaidīt viņu? Tā vien gribas uzmest acis grāmatas vākam: ko tad viņš te īsti lasa?
Šeit viņš dzīvoja ilgus gadus klusumā, uz šīs dzelzs gultiņas mēdza atpūsties pēc nogurdinoša darba, skatījās pa šo lodziņu uz Jāņkalniņu un domāja par kaut ko.
Varbūt ieklausījās klusā mūzikā, kad retu reizi māte piesēdās pie klavierēm, vai arī balsīs aiz sienas saimes istabā, kur, strādādamas skalu gaismā, zemnieces dziedāja dziesmas, un viņam domās veidojās Kristīnes un Edgara, vecā Noliņa tēli, stāstījumu motīvi par Indrānu tēva bezgalīgo mīlestību uz zemi un par Andra pirmo mīlas pavasari.
Viņš neatnāks, taču viņa elpa, viņa piemiņa te dzīvo ik uz soļa, allaž līdzās. Šo apkārtni, cilvēkus, kuri te mita pirms gadiem septiņdesmit, viņš aprakstījis savos darbos. Un, ja tu esi kādreiz iegriezies pie viņa mājās – tavās sirds stīgās ieskanas sen pagājušo dienu motīvi, bet, kad aiziesi projām, uz ilgiem laikiem atcerēsies visu, kam pieskāries ar skatienu, visas taciņas, pa kurām gāji, un tev gribēsies atnākt vēlreiz.”
A. Rancāns. Rūdolfa Blaumaņa “Brakos”. Za Pobedu Kommuņizma, Nr. 63, 28.05.1974.
“Skaistas, ar senatnes smaržu apvītas stāv R. Blaumaņa mīļās mājas “Braki”, kur pavasarī jau 49. darba sezonu uzsāks R. Blaumaņa memoriālais mūzejs “Braki”. Te var pieglaust roku pie rakstnieka stādītajiem kokiem, te mājas glabā R. Blaumaņa elpu, te var izstaigāt “Braku” takas un, aizejot uz Jāņkalniņu, sajust savas zemes plašās, skaistās, koku ieskautās āres. “Braki” ir īpaši, Dieva sargāti un auklēti…”
Zinta Saulīte. Latviešu zelts – Rūdolfs Blaumanis. Laiks, Nr. 6, 09.02.2008.
Informācija