Latviešu biedrība

Vācbaltiešu mācītāju 1811. gadā dibināta sabiedriska organizācija latviešu valodas, folkloras un kultūras izpētei un popularizēšanai. Par biedrības izveidi lemj Cēsu konvents, bet par idejas autoriem tiek uzskatīti G. Bergmanis vai viņa dēls Benjamiņš.

Savukārt no sarakstes starp K.R. Girgensonu un K.G. Zontāgu redzams, ka līdz ar K.R. Girgensona aicinājuma baznīcas konventos lasīt apcerējumus par latviešu valodas kopšanu, K. Harders ierosina dibināt "Latviešu biedrību". K. Harders arī ievēlēts par tās priekšsēdētāju.

Avotos atrodama informācija par 11 biedriem: Rūjienas mācītājs Gustavs Bergmanis, prāvesti K.R. Girgensons un K. Harders, mācītāji Kornēlijs (Āraiši), Šillings (Vecpiebalga), Tība (Straupe), Girgensons jun. (Straupe), Pleske (Cēsis), Benjamiņš Bergmanis (Rūjiena).

Pēc G. Bergmaņa, K.R. Girgensona un K. Hardera nāves biedrības darbība panīkusi. Tā atdzima no jauna 1824. gadā kā Latviešu literārā (draugu) biedrība.