Eduarda Veidenbauma memoriālais muzejs "Kalāči"

1872. gadā “Kalāču” mājās apmetās dzejnieks Eduards Veidenbaums. Tobrīd viņam bija pieci gadi. Dzejnieks “Kalāčos” dzīvoja un strādāja līdz savai nāves dienai 1892. gadā.

1958. gadā apmeklētājiem durvis vēra Eduarda Veidenbauma memoriālais muzejs “Kalāči”. To iekārtoja Cēsu Novadpētniecības muzeja darbinieki.

1961. gadā “Kalāču” dārzā tika novietots Laimoņa Blumberga veidotais piemineklis Eduardam Veidenbaumam.

1987. gadā nodega “Kalāču” četrdesmit kvadrātmetrus lielā pirts. Tajā pašā gadā muzejā izcēlās ugunsgrēks, kā rezultātā nodega vecākā mājas daļa un jaunākās daļas otrais stāvs. Teju visas dzejnieka memoriālās lietas izdevās glābt.

1991. gadā Eduarda Veidenbauma māsas Karlīnas meita Biruta Leite, kas bija “Kalāču” mantiniece, atdāvināja mājas Cēsu muzeju apvienībai.

2018. gadā “Kalāču” melnajā pirtī atkal izcēlās ugunsgrēks, un tā pilnībā nodega, nesaglabājot oriģinālos pamatus un krāsni.

2022. gadā muzejā tika atklāta jauna pastāvīgā ekspozīcija “Vairāk gaismas!”.

Par muzeja pamatlicēju var uzskatīt Cēsu muzeja bijušo direktori K. Ozolu, savukārt zīmīgākā muzeja vadītāja bijusi E. Veidenbauma māsas Karlīnas meita Biruta Leite. Viņa muzejā sākusi strādāt 1960. gadā un to vadījusi piecpadsmit gadus.

Liela nozīme Veidenbauma piemiņas saglabāšanā bijusi arī Līvijai Volkovai, kura no stenogrammām vācu valodā atšifrējusi E. Veidenbauma piezīmes un kases grāmatiņu. Viņa arī Tērbatas fondos atradusi Pīpkalonijas arhīvu fotogrāfijas.

Muzejā apskatāma ekspozīcija par Eduardu Veidenbaumu, kurā iekļautas dzejnieka memoriālās lietas. Muzeja izstāžu zālē savukārt iespējams redzēt Latvijā plašāko Vidzemes lāžu izstādi, kā arī iepazīties ar 19. un 20. gadsimta saimniecības piederumiem.

“Kalāču” teritorijā rodams Eduarda Veidenbauma piemineklis, kuru veidojis Laimonis Blumbergs, kā arī E. Veidenbauma tēva stādītie ozoli. Dārza stūrī apskatāma Veidenbaumu klētiņa, kurā dzejnieks mitinājies pa vasarām, bet dīķmalā – melnā pirts.

Muzejs piedāvā apmeklēt arī dažādas muzejpedagoģiskās programmas, piemēram, “E. Veidenbauma iedvesmota dzejas stunda”, “Pazudis Veidenbaums”, “Eduarda un Kārļa piedzīvojumi “Kalāčos”” u.c.

Laikraksta “Ļeņina Karogs” 112. numurā, kas iznācis 1968. gada 21. septembrī, rodams Gunāra Selgas dzejolis “Kalāču pirts”, savukārt 1971. gada 10. jūlijā iznākušajā laikraksta “Padomju Druva” 82. numurā rodams Vitas Vīksnas dzejolis “Vecās klētiņas”, kas veltīts “Kalāču” klētiņai.

“Liepas ciema “Kalāčos” ievērojamais latviešu revolucionārais literāts pavadījis sava īsā mūža lielāko daļu, te viņš pēdējo reizi skatījis sauli. Stāvēdami zem varenajiem ozoliem, kas stādīti par godu Veidenbaumu ģimenes jaunajām atvasēm, staigādami pa memoriālā muzeja istabām, mēs domājam, cik labi, ka vēsture saglabājusi tās vietas un lietas, kas reljefi sauc atmiņā ievērojamos senčus, atgādina viņu drosmīgos sapņus un bezbailīgo cīņu pret tumsonību, par skaistu nākotni. Rūpīgi koptajā “Kalāču” dārzā, istabās, liekas, vēl “Veltibomu študentes”, kā saukuši kaimiņi, soļus saklausām, bet senlaicīgajā klētiņā veļas ruļļa dēļi, uz kuriem labāk nekā uz rakstāmgalda padevušās dzejas, šķiet, glabā vēl Eduarda plaukstu pieskāriena siltumu.”
I. Īverts. Reiz modies ir svabadais gars. Cīņa, Nr. 222, 21.09.1967.

“…Mājas priekšā zaļā mauriņā stāv dzejnieks. Stāv un skatās pāri dārza kokiem, pāri gatves kokiem, uz Cēsu pusi, uz Rīgas pusi. Saspringtais, apņēmības pilnais stāvs, liekas, nupat nupat nokāps no sārtās granīta pamatnes un, viegli atmeties uz spieķīša, aizsoļos pa pelēko celiņa lentu. Tādu Eduardu Veidenbaumu savā Mākslas akadēmijas diplomdarbā veidojis tēlnieks Laimonis Blumbergs.
Skulptūra bijusi izstādēs, divas reizes to skatījuši maskavieši, taču nekur citur tā neskan ar tādu poētisku spēku kā zem Kalāču lielajiem kokiem.”
Eduarda Veidenbauma 100. dzimšanas diena Kalāčos. Liesma, Nr. 10, 01.10.1967.

“Uz Kalačiem ir jābrauc vēl un vēl. Ne tāpēc, lai ziņkārībā pieliktu pirkstu Veidenbauma ceļa spieķim, bet lai ieelpotu šo gaisu – un nevis ar plaušām, bet ar sirdi un smadzenēm. Ne tāpēc, ka biogrāfiskas ziņas par Eduardu Veidenbaumu un viņa uzskatu analīzi nevarētu izlasīt dažādos materiālos, bet gan tāpēc, lai šīm gudrībām kā diženiem akmensstāviem iedotu dvēseli.
J. Pīlādzis. Piemineklis viņam ir izcirsts. Zvaigzne, Nr. 19, 05.10.1967.

priekuli.lv