Eduards Veidenbaums

Dzejnieks Eduards Veidenbaums dzimis saimnieka ģimenē. 1872. gadā ģimene pārceļa uz Mūrmuižas pagasta Kalāčiem. Brālis – Kārlis Veidenbaums, dzejnieks. Studiju laikā Veidenbaumu materiāli atbalstīja vecākais brālis Kārlis, kas saimniekoja tēva mājās Kalāčos, tomēr Veidenbaumam nācās saskarties ar finansiālām grūtībām un 1889. gadā uz laiku studijas pārtraukt.

1893: pirmā dzejas publikācija – dzejoļi "Pavasarī" un "Ikkatris tev godu dod, centīgais vīrs..." ("Dienas Lapa" literārais pielikums 22.05.1893.).

Cittautu rakstnieku darbu tulkojumi
1887: Aleksandra Kruglova (Александр Круглов) stāsts "Izstumtais" (laikraksts "Austrums", 7–8).


Kopoti raksti
1907–1909: "Kopoti raksti" sešos sējumos (Pētera Skrastiņa apgāds).
1920: "Kopoti raksti" sešos sējumos (K. Duhnis). Edvarda Treimaņa redakcijā.
1926: "Eduarda Veidenbauma raksti" (Oskara Jēpes izdevniecība). Rūdolfa Egles redakcijā.
1961: "Kopoti raksti" divos sējumos (Latvijas Valsts izdevniecība). Ilgoņa Bērsona redakcijā.

Par Veidenbauma dzeju
"[..] Veidenbaums, ritma nests, velk savai dzejai noteiktu un skaidru robežu, un viņa priekšrocība ir nevis krāsas, bet zīmējums. Viņš dzeju nebeidz vis ar gandrīz nedzirdamu pianisimo, bet ar pilnasinīgu akordu. Tas ir liels, vēl līdz šim neatzīmēts Veidenbauma nopelns mūsu lirikā, un arvien tas parādās pie dzejniekiem, kuru mūza ir aktiva un konkrēta. [..] Veidenbaumam ir gluži neaizplīvurots skats uz visām lietām. Viņš netaisa sev dievekli ne no bagātības, ne mīlestības, ne draudzības ne slavas. Nekas šajā dzīvē nav pastāvīgs, jo no cilvēka gribas neatkarīgā nāve var izraut pamatu zem kājām ikvienam kaut kurā brīdī [..]. Viens no Eduarda Veidenbauma lieliem nopelniem ir mākslinieciskās satiras ievešana mūsu dzejā. Līdz tam satini uzskatīja pat zemāku dzejas veidu, bet Veidenbaums ar savām nedaudzām satirām tai ierādija goda vietu mūsu dzejas sistēmā. Veidenbauma satīra negriežas pret atsevišķām personām, bet viņš vēršas pret atsevišķām cilvēka dabas ļaunām tieksmēm, bieži vien sakopotām vienā cilvēkā."

Virza, Edvarts. Eduarda Veidenbauma dzeja. Brīvā Zeme, 27.05.1939

"Kaut arī Veidenbauma dzejā gandrīz pilnībā valda reālistiski konkrēta, nereti – groteski šaržēta laikmeta faktūra, poētisko detaļu tiešums, to precizitāte un ekspresīvs kāpinājums, eksistenciāls un satīrisks saasinājums, tomēr tās saturiskajā problemātikā dominē daudzas romantisma paradigmas: "pasaules sāpju" fatālisms un enerģisks, kategorisks negatīvisms pret sociālo netaisnību, cilvēka dabas antagonismu; pastāv arī negatīvo īpašību izgaismojums, kuram pretstatā atklāta romantiska ilgošanās pēc ideāla ar raksturīgajām opozīcijām – sapņu tālumi kā patiesā dzīve, bet zemes dzīve kā bēdu un sāpju ieleja (piemēram, dzejolis "Kā gulbji balti padebeši iet"). Faktiski Veidenbauma dzejā ambivalentā saistībā pastāv filozofisks skepticisms, pat nihilisms ar sociālo revolucionārismu un galēju individuālismu, pastāv suverēnas, patstāvīgi domājošas personības pašapziņa, pašcieņa, pat mesiānisms, tiecoties iznīdēt sabiedrības un cilvēka negācijas, nepieņemot virspusējas normatīvas likumības, un tam blakus sūrst hedoniski izaicinoša, rūgta samierināšanās ar cilvēka likteni. Ar Veidenbaumu latviešu dzejā pirmoreiz ienāk reālā dzīve ar visām tās neizbēgami dažādajām, kontrastainajām un nereti pat absurdajām izpausmēm. Dzejnieka attieksme pret šo realitāti izteikti skeptiska, un Veidenbaumam vienlīdz nepieņemami ir gan laikmetā valdošais alkatīgais un antihumānais, egoistiskais merkantilisms, liekulīgs un melīgs klerikālisms, gan arī cilvēka apziņas un mērķu aprobežotība, pakļaušanās naivām utopijām un sadzīviskām prasībām. Veidenbauma ideāls ir garīgi rosīgs, intelektuāli nesaudzīgs patiesības, atklātības un humānisma ideālus aktīvi aizstāvošs indivīds, kurš, nespēdams uzticēties romantiskā utopisma idejām, par patiesāko veidu izvēlas romantisko protestu skalā no nihiliska, ironiska skepticisma līdz pat revolucionāram mesiānismam un "pasaules sāpju" dramatismam."
Vecgrāvis, Viesturs. Latviešu literatūra no 1890. līdz 1905. gadam. Latviešu literatūras vēsture, Rīga: Zvaigzne ABC, 1998.

1867–1872
Rūpniecības iela 18, Cēsis
Dzīvojis "Glāznieku" mājās.

1872
Kalāči
No 1872. gada Veidenbaumu ģimene dzīvoja Mūrmuižas (šobrīd – Liepas pagastā) Kalāču mājās. No piecu gadu vecumam līdz mūža beigām Kalāču mājās dzīvojis Eduards Veidenbaums.

1878–1880
Cēsu draudzes skola
Cēsis
Mācījies pēdējā klasē.

1880–1881
Cēsu apriņķa skola
Lielā Skolas iela 6, Cēsis
Mācījies priekšpēdējā un pēdējā klasē.

1881–1885
Liepas
Pēc Cēsu apriņķa skolas beigšanas Veidenbaums četrus gadus patstāvīgi apguva ģimnāzijas mācības.

01.1886
Rīgas guberņas ģimnāzija
Rīga
1886. gada janvārī iestājies un gada beigās beidzis Rīgas guberņas ģimnāzijas pēdējo klasi.

05.1887–1892
Tērbatas Universitāte
Ülikooli 18, Tartu
Studijas Tērbatas Universitātes Juridiskajā fakultātē.Lai gan E. Veidenbauma studijas finansiāli atbalstīja brālis Kārlis Veidenbaums, tomēr 1889. gadā naudas grūtību dēļ uz laiku studijas nācās pārtraukt.1891.–1892. gadā Veidenbaums gatavojās beigt studijas.

1888
Latviešu studentu biedrība "Pīpkalonija"
Ülikooli 18, Tartu
1888. gadā piedalījās studentu zinātniski literārās biedrības "Pīpkalonija" dibināšanā, tajā rosīgi darbojās.Tērbatā izdotajā rakstu krājumā "Pūrs" publicēti vairāki Veidenbauma apcerējumi, piemēram, "Soda likumu vēsturiskā attīstība un viņu filozofiskais pamats" (1891, 1).

1889
Rūjiena
Ap 19. gadsimta 80. gadu beigām – 90. gadu sākumu īsu laiku strādājis par mājskolotāju Rūjienā.

1958
Eduarda Veidenbauma memoriālais muzejs "Kalāči"
Kalāči
Eduarda Veidenbauma memoriālais muzejs "Kalāči" dibināts 1958. gadā.1987. gadā muzejs cieta ugunsgrēkā.

1961
Eduarda Veidenbauma memoriālais muzejs "Kalāči"
Kalāči
Eduarda Veidenbauma piemineklis Kalāču māju dārzā atklāts 1961. gadā. Pieminekļa tēlnieks Laimonis Blumbergs.

1967
Liepas kapi
Eduarda Veidenbauma kapa piemineklis atrodas Liepas kapsētā. 1967. gadā atklātais piemineklis veidots no Staburaga klintsbluķa atlūzas, tēlniece Inta Kamara, arhitekts Gunārs Lūsis-Grīnbergs.

1892
Liepas kapi