Tālivaldis Brička

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (21); Atdzejotājs (1); Recepcijas persona (9)

Attēli: Persona attēlā(1)

VārdsTālivaldis Brička
Personiska informācijaDzimis Iļģuciemā, tēvs – grāmatvedis, cīņās pret Bermontu ievainotais Lāčplēša kara ordeņa kavalieris, Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris, kapteinis Hugo Brička (1897–1969), māte Matilda Brička (dzimusi Purmals, 1890–1981).

1942–1947: mācījies Rīgas 5. vidusskolā.
1947–1948: mācījies un beidzis 1. Rīgas pilsētas Darba jaunatnes vakara vidusskolu.
1948–1950: mācījies Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā.
Profesionālā darbībaPirmā publikācija – satīrisks dzejolis "Franko" laikrakstā "Literatūra un Māksla" 1948. gada 15. februārī.

Dzeja

1951: poēma "Velna purvs" (kopā ar Bruno Saulīti; Latvijas Valsts izdevniecība; periodikā 1950 ar nosaukumu "Uzbrukums Velna purvam").
1956: "Plaukstošais bērzs", sakārtojis un priekšvārdu sarakstījis Arturs Goba (Latvijas Valsts izdevniecība).

Dzeja tulkota krievu un kabardiešu valodā. Dziesmas ar Tālivalža Bričkas vārdiem komponējuši Lūcija Garūta, Alberts Melbārdis, Karmena Ziemele.

Atdzejojumi

No angļu valodas
1956:
Džordžs Gordons Bairons (George Gordon Byron), poēma "Čailda Harolda svētceļojums" grāmatā: Džordžs Gordons Bairons "Izlase" (Latvijas Valsts izdevniecība).

No krievu valodas
1951:
J. Anučins "Saulainā istaba" (vodevils vienā cēlienā), dziesmas atdzejojis Tālivaldis Brička (RTMN).
1953:
Aleksejs Pahomovs, Sergejs Mihalkovs "Svarīgas lietas" (Latvijas Valsts izdevniecība).

Periodikā publicēti šādu autoru darbu atdzejojumi no krievu valodas: I. Barnaševa, O. Bedarevs, Te Gi Čens, Elleis, D. Gulia, Nāzims Hikmets, M. Iļjins, Silva Kaputikjana, A. Kovusovs, A. Kuļešovs, Boriss Kuņajevs, G. Leonidze, Sergejs Mihalkovs, V. Morozovs, R. Nigmati, Ļevs Ošaņins, Konstantīns Simonovs, E. Sinervo, S. Smirnovs, Stepns Ščipačovs, N. Tihonovs, Mirzo Tursun-Zade, B. Vreponts.
SaiknesTālivaldis Kalnājs (1922–1955) - Domubiedrs
Imants Lasmanis (1937–1977) - Darbabiedrs
Nodarbesdzejnieks
atdzejotājs
Dzimšanas laiks/vieta10.02.1927
Rīga
Rīga
Izglītība1942 – 1947
Rīgas 5. vidusskola
Āgenskalna iela 21a, Rīga
Āgenskalna iela 21A, Rīga, LV-1048

1947 – 1948
1. Rīgas pilsētas Darba jaunatnes vakara vidusskola
Baltā iela 10, Rīga
Baltā iela 10, Rīga, LV-1055

1948 – 1950
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte (1958–1990)
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, LV-1050

Mācījies LVU Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā.

Darbavieta1950 – 1954
Laikraksts "Padomju Jaunatne"
Rīga
Rīga
Ārštata literārais konsultants.
Miršanas laiks/vieta06.10.1954
Rīga
Rīga
Apglabāts10.10.1954
Raiņa kapi
Aizsaules iela 1, Rīga, LV-1026
Apbedīšana notikusi svētdien, 10. oktobrī, pulksten 12 no Raiņa kapu kapličas.

Kartes leģenda











Tiek rādīti ieraksti 1-7 no 7.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
10.02.1927Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Rīga
(Rīga)
06.10.1954Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Raiņa kapi
(Aizsaules iela 1, Rīga, LV-1026)
10.10.1954ApglabātsKapsēta
4Baltā iela 10, Rīga
(Baltā iela 10, Rīga, LV-1055)
1947 - 1948IzglītībaĒka, māja
5Raiņa bulvāris 19, Rīga
(Raiņa bulvāris 19, Rīga, LV-1050)
1948 - 1950IzglītībaĒka, māja
6Āgenskalna iela 21a, Rīga
(Āgenskalna iela 21A, Rīga, LV-1048)
1942 - 1947IzglītībaĒka, māja
7Rīga
(Rīga)
1950 - 1954DarbavietaPilsēta
Tālivaldis Brička latviešu literatūrā un laikabiedru atmiņās palicis kā viens no talantīgākajiem un daudzsološākajiem savas paaudzes dzejniekiem un atdzejotājiem, kuram nebija lemts savu talantu atraisīt. Viņš nodzīvoja vien 27 gadus – dzimis 1927. gada 10. februārī, miris nenoskaidrotos apstākļos 1954. gada 6. oktobrī.

Dzimis un uzaudzis Iļģuciemā, viņa tēvs kapteinis Hugo Brička (1897–1969) kā Kara skolas kadets piedalījies cīņās pret Bermontu un ticis smagi ievainots, apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni un Triju zvaigžņu ordeni, Latvijas neatkarības gados strādājis par grāmatvedi Kara ministrijas apgādes pārvaldē un 30. gadu beigās turējis savu vīna tirgotavu. Dzejnieka māte – Matilda Brička (dzimusi Purmals, 1890–1981). Ģimenē auguši divi dēli, kara laikā vecākais dēls, medicīnas students Imants Brička (1922–2012) devies uz Vāciju, 1949. gadā Diseldorfā ieguvis ārsta diplomu un 1952. gadā pārcēlies uz ASV. Presē rakstīts, ka vecāki par dēla dzīvi Amerikā uzzinājuši tikai pēc daudziem gadiem. 1971. gada decembrī Matilda Brička no Padomju Latvijas pārcēlusies uz dzīvi pie dēla Takomā, ASV.

Tālivaldis Brička no 1942. līdz 1947. gadam mācījies Rīgas 5. vidusskolā, 1948. gadā beidzis 1. Rīgas pilsētas Darba jaunatnes vakara vidusskolu. No 1948. līdz 1950. gadam mācījies Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā.

Pirmā publikācija – satīrisks dzejolis “Franko” laikrakstā “Literatūra un Māksla” 1948. gada 15. februārī. Turpmākajos gados presē publicēti viņa dzejoļi un vairāk nekā 20 autoru darbu atdzejojumi no krievu valodas, to vidū turku dzejnieka Nāzima Hikmeta dzejoļi.

1950. gadā žurnālā “Karogs” publicēta Tālivalža Bričkas un Bruno Saulīša poēma “Uzbrukums Velna purvam”, kas raisīja diskusijas Rakstnieku Savienībā un periodikā. 1951. gadā poēma ar nosaukumu “Velna purvs” izdota grāmatā. Bričkas pirmais patstāvīgais dzejas krājums “Plaukstošais bērzs” iznācis jau pēc autora nāves 1956. gadā, to sakārtojis un priekšvārdu sarakstījis Arturs Goba. Šajā gadā publicēta arī no angļu valodas atdzejotā Bairona poēma “Čailda Harolda svētceļojums” (grāmatā Džordžs Gordons Bairons “Izlase”, Latvijas Valsts izdevniecība).

Tālivalža Bričkas dzeja tulkota krievu un kabardiešu valodā. Dziesmas ar viņa vārdiem komponējuši Lūcija Garūta, Alberts Melbārdis, Karmena Ziemele.

No 1950. līdz 1954. gadam Tālivaldis Brička bijis laikraksta “Padomju Jaunatne” ārštata literārais konsultants. Arturs Goba atmiņās rakstījis:

“Kad ierados redakcijā nākamās dienas pievakarē, dzejnieks jau bija tur un bija manu dzejoli izlasījis. (..) Konsultants nesteidzās runāt par dzeju, centās sākumā mani vairāk iztaujāt par citām lietām. Puisis vidēja auguma, kalsnējs, viļņoti mati, bet ne visai veselīga sejas krāsa. Balss paklusa, rāmi plūstoša. Dzejnieks man likās pavisam vienkāršs, bez ārišķīgas “uzspēles” un sava svarīguma izpauduma, bez tieksmes pozēt, bet ar to īpatnējo inteliģences pieskaņu manierēs, kas tolaik bija raksturīgas dzimušiem rīdziniekiem. (..)

Kādu dienu Tālivaldis Brička iegājis “Karoga” redakcijā pie draugiem patērzēt. Vīri savā starpā pārrunājuši nesen saņemtos Jūlija Vanaga dzejoļus. Vienu no dzejoļlapiņām, uz kuras autora uzvārds nav bijis minēts, viesis palūdzis uz dažām minūtēm, lai parādītu vēl kādam. Pārgājis pa koridoru uz “Literatūras un Mākslas” redakciju, kur tolaik dzeju pārzināja Meinhards Rudzītis. Viņš te gribot cienījamam dzejas pazinējam parādīt... nemaz nezinot, vai tāda manta kam lieti derīga… Rudzītis lēnā garā izlasījis pasniegto lapu, pakasījis pakausi, izlasījis vēlreiz un tad sācis uzrādīt visādas vainas. Te atskaņu pāris novalkāts, te frāze it kā dzirdēta jau, te doma divējādi saprotama, bet pats galvenais... Brička tikai klausījies un klusējis, ar galvu atzinīgi mādams, līdz pēdīgi piebildis: ­ Tā jau man arī likās, ka Jūlijam Vanagam šis dzejolis nav izdevies... nu Meinhards Rudzītis juties pagalam samulsis: – Ko ta’ tu man neteici, ka tas Jūlija Vanaga dzejolis! Bet Brička jau nebija arī sacījis, ka tas varētu būt viņa paša sacerējums. Meinhards tagad lasījis manuskriptu vēlreiz, līdz ķēris ar pirkstiem pakausī pa otram lāgam: ­ nu re, ja tā labi iedziļinās, tad pavisam cita lieta!” (“Treji Vārti”, 1996, Nr. 196)

Lai arī Tālivaldim Bričkam, tāpat kā ikvienam 40. un 50. gadu dzejniekam, bija jāapdzejo cīņas pret ienaidnieku un pēckara gadu “straujās pārmaiņas un celtniecības ainas gan pilsētā, gan laukos”, staļinisma gadu vienveidīgajā dzejā Tālivalža Bričkas dzejoļi izceļas ar gaišu lirismu un humoru.

Laikmetu un apstākļus, kādos dzīvoja un literatūrā debitēja Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera dēls Tālivaldis Brička, romānā “Siržu zagļa uznāciens” (2001) tēlojis Zigmunds Skujiņš. Aicinām izlasīt romāna fragmentu Tālivalda Bričkas jubilejas atcerei un piemiņai.

Tovakar Savienībā publiski apsprieda Tālivalža Bričkas un Bruno Saulīša poēmu “Velna purvs”. Domājām, ka ļaužu saradīsies daudz, un atnācām laicīgi. Es jutos kā šeit jau kādreiz bijis. Pateicoties Anšlava Eglīša 1942. gada “Rakstniecības un mākslas gadagrāmatā” iespiestajam romāna “Pēdējās dzīras” fragmentam, pēkšņi atradāmies tur, un viss bija tieši tā, kā aprakstīts fragmentā. Patumšajā hallē virs kamīna joprojām karājās glezna ar līgotājiem un Benjamiņa kundzi tautastērpā. Logus joprojām rotāja Brencēna vitrāžas, Apaļo zāli joprojām pušķoja apsarmojušam rožu krūmam līdzīgā Venēcijas stikla lustra.

Ievadvārdus teica Rakstnieku savienības priekšnieks Muižnieks. Kā autors nezināms, rakstniecībai piederīgs laikam ar sarkanarmiešu frontes avīzē iespiestiem dažiem zēvelīgiem aprakstiem. Pirms kara strādājis preču stacijas svērtuvē, 1940. gadā uzdienējies līdz Zinātniski tehnisko rakstu apgāda vadītājam.

Jūtams, ka apspriedēji paši nezina, kā poēmu vērtēt, ko sacīt, kādu spriedumu dot. Pirmais plaša apmēra dzejas darbs par “vēsturiskajām pārmaiņām” Latvijas laukos. No vienas puses – it kā vajadzētu gavilēt – prasības guvušas žiglu atbalsi, uzteicams piemērs atskaitēm, ievadrakstiem avīzēs. Bet, no otras puses, – vai autori ir ‘pareizie cilvēki’ pozitīvam piemēram? Ne frontē cīnījušies, ne partijā rūdīti. Vienkārši uzrakstījuši poēmu.

No runām, uzvedības un kārtības, kādā dalībnieki izvietojušies zālē, kļūst skaidrs, ka te valda hierarhijas sistēma. Toņa uzdošana, noteicošais vārds pieder pagrīdniekiem un partijas biedriem ar stāžu.

Nākamā grupa, kas atļaujas gandrīz tikpat skaļas balsis, ir bijušie frontinieki ar ordeņu špalām pie krūtīm. Taču vārdiņš ‘gandrīz’ liek sevi just. Galvenie viņi nav. Tālab, ka diezgan tādu, kas frontē gan bijuši un kopš 1940. gada laužas uz pirmajām rindām, taču kreisumu savulaik remdējuši sociāldemokrātos. Komunistu partijā bijušos meņševikus nepieņem, un tas liek pierauties. Grigulim un Vanagam grūti sevi noturēt valdā. Brīžiem viņi sasparojas, sakliedz uz Indriķi Lēmani, uz Andreju Balodi, tomēr kārtība paliek kārtība.

Tie, kas nepieder ne pie vienas grupas, ir bandinieki, piespēlētāji bez iespējas noteikt spēles gaitu. Publika. Laiks, kad viņu vārdam bija svars, aiz muguras.

Ar Sudrabkalnu sarežģītāk. Izbraukājis līdzi uz Krieviju, kara laikā no valdības par nopelniem saņēmis ziemas zābakus, mēteli un karakula cepuri, tomēr partijas biedros nav uzņemts. Viņš gan pats ir tik saprātīgs, ka pirmajā rindā nesēžas, klusi kā pelīte turas aizmugurē.

Apspriede ievelkas. Mēs ar Otomāru laiku pa laikam saskatāmies un pavaikstām vaigus – mazgā kā jaunos kartupeļus.

Nu jau kāds aizrāda par poēmā vāji atklāto arodbiedrības lomu jaundibinātajos kolhozos. Izceļas strīds par purvu nosusināšanas paņēmieniem. Pēkšņi miegaini garlaicīgo murmuļošanu ieskalda maza auguma vīriņš ar vecīgi sarauktu bērna seju, kailu galvvidu un mīkstiem vaigiem bez bārdas pazīmēm. Stādās priekšā kā antireliģistu lektors Sietiņš un lūdz vārdu. Viņš visu laiku smaida, piemiedzis šaurās ačteles, no kurām brīžiem pazib skatiens, šaudīgs kā čūskas mēle.

– Pilsoni Brička, vai taisnība, ka jūsu tēvs virsleitnants Hugo Brička par cīņām buržuāziskās Latvijas labā pret sarkano armiju apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni?

Brička gurdi pieceļas, klusēdams stāv un rausta kārnos plecus.

– Gribētos dzirdēt atbildi, – saka Grants. Pašam ordeņu špala sprīža garumā, redzams, ka ordeņi viņu interesē vairāk nekā purva susināšana.

– Nenovirzīsimies blakus tēmās, – Valdis Lukss mēģina sarunu griezt atpakaļ pie dzejas, – paskatieties, cik pulkstenis.

– Nē, nē, lai Brička atbild!

– Es savu tēvu uniformā neesmu redzējis, un nekādus ordeņus viņš man nav rādījis.

– Bet ģimenē taču kādreiz par to runāja? Te man ir veca avīze, lāčplēsis Hugo Brička dzērumā Jūrmalas restorānā “Maskote” sašāvis virsleitnantu Ozolu, – trollis neatlaižas.

– Nezinu, – Brička rausta plecus, – varbūt avīze no tiem laikiem, kad es vēl nepratu lasīt.

Melo Tālivaldis, protams, ka melo. Iļģuciemā par Bričkas tēvu viss zināms visiem. Bet tagad tāds laiks, ka jāmelo. Uzmet savus melus kā ričuraču kauliņu – varbūt laimējas. Ja ne, ko lai dara, liktenis!

Arī poēma “Velna purvs” ir meli. Meli, kas izauguši melu laukā, melu saulei spīdot, melu lietum līstot.

Pārsteidz talanta klātbūtne. Jau ar pirmo poēmas pantu sajūtams īstu dzejnieku ķēriens.

Pagaisis krēslā klajs rūsgani sirmais,
Ziema pie vārtiem ar puteņu svelpām.
Novembra vakara spelgonis pirmais
Stindzina zemi un asi cērt elpā.
Ceļš dun zem kājām, un ziemeļa pirksti
Gājējam sejā met ledainas dzirkstis.”

Informāciju 2022. gada 10. februārī apkopoja pētnieks Jānis Oga.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.