2007, Rīga
Kabatā nēsājamu dzejoļu krājumu pielietojamības koncepcija ir piedzīvojusi nopietnas pārmaiņas, Agneses pirmā grāmata ir liela, neērta un grezna, tajā var raudzīties kā vecpuišu ballītē uzdāvinātā striptīzdejotājā, vienlaikus priecājoties, taču nepieskaroties – kā lietai, kura tev pieder un reizē nepieder. Šajā ziņā dzejoļa īstais piedzimšanas brīdis vienmēr ir bijis kaut kur pa vidu starp autoru un lasītāju. “Bērnības” noformējuma autores mākslinieces ir pamatīgi piestrādājušas, lai šis brīdis būtu prieka un sajūsmas piepildīts, taču, šīs sajūsmas apžilbināts, dažs labs lasītājs var nejauši norīt starp lappusēm paslēptos dzejoļus āķus, kuri nebūt nav tie maigākie no iespējamajiem šībrīža Rīgas un Latvijas portretējumiem. Grūti lasāma grāmata šī vārda labākajās nozīmēs un nozīmītēs – “indes pīrādziņš/ eņģeļu kaulu miltos/ apvārtīts.” (Rīgas Laiks)"Nav nekā neizbēgamāka un postošāka par bērnību, to nevar nedz apiet, nedz aizmirst. Nav nekā garlaicīgāka par cilvēku, kurš mirdzošām acīm uztiepj citiem stāstus par bērnības nedarbiem vai asarām acīs stāsta par bērnības notikumiem, kas sabojājuši viņa dzīvi un sāp vēl šodien.Būsim godīgi, mūs tas neinteresē. Mums nav vajadzīga citu cilvēku bērnība. Vismaz,kamēr viņi vēl nav nekas īpašs. Es domāju, ka pagaidām savākties un nepalaist savu bērnību būtu tikai pieklājīgi no manas puses. Es tomēr nevarēju noturēties. Es ļoti atvainojos." (Agnese Krivade)