Velnakaula dvīņi

DARBA SACERĒŠANAS LAIKS UN IEROSME20. gs. 60. gadi ir nozīmīgs posms Egona Līva radošajā darbībā – iznāca viņa pirmais stāstu krājums “Selgas vīri” (1962), kam sekoja lielu popularitāti ieguvušais rakstnieka garstāsts “Kapteinis Nulle” (1963) un tā ekranizējums 1964. gadā Rīgas kinostudijā, kā arī stāstu krājums “Prelūdija” (1964). Labi pārzinādams un būdams cieši saistīts ar zvejnieku vidi un jūrniecību, viņš guva bagātīgu vielu saviem literārajiem darbiem, kuros bez izskaistinājuma un romantizācijas tēlota galvenokārt zvejnieku dzīve, viņu smagais fiziskais darbs un attiecības. To pasvītrojusi arī literatūrzinātniece Biruta Gudriķe: “Tiešais dzīves vērojums, ikdienā sastapti tipi, ikdienā iepazīti konflikti, ikdienā dzirdēta valoda – tas bija materiāls, kas, mākslinieciski atlasīts, sintezēts un radoši apstrādāts, kļuva par Līva literāro ierosmju galveno avotu.” (Gudriķe B. Dialektika, raksturi, stils Egona Līva daiļrade. “Karogs”, 1967, Nr. 3, 132. lpp.)

Romāns “Velnakaula dvīņi” 1966. gada otrā pusē iznāca izdevniecībā “Liesma” 30 000 eksemplāros. Tā cena bija 37 kapeikas.

Darbu pie romāna Egons Līva sāka 1964. gada pavasarī. Viņa dienasgrāmatā 4. aprīlī lasāms ieraksts: “Tagad, kad visi aizsāktie darbi pabeigti, prāts jau ilgu laiku nav mierā. Gribu rakstīt romānu. Aprīļa vidū braukšu uz Jūrmalciemu un Papi. Ja izdosies savākt materiālu, pie darba ķeršos pavisam drīz. Jaunā darba apveidi pagaidām gan vēl pavisam miglaini, bet sižeta pavediens, man šķiet, ir jau rokā. Viss būs atkarīgs no tā, ko es ieraudzīšu zvejniekciemos uz vietas. Gribas rakstīt kaut ko smagu, nopietnu, skaistu un sāpīgu.” (Līvs E. Dienasgrāmata. Līvs E. “Darbi 1949–1965” (Gūtmane E. un Hānbergs Ē. (sast.)). Rīga: Pils, 2004, 463. lpp.) Tomēr sadzīves un veselības apstākļu dēļ darbs kādu laiku bija jāpārtrauc. Vēlāk dienasgrāmatā autors atzīmējis, ka īstais romāna varianta tapšanas sākums datējams ar 1964. gada 17. novembri. Savukārt dažas dienas iepriekš, 1964. gada 11. novembrī, ar izdevniecību “Liesma” parakstīts līgums par romāna izdošanu, kurā manuskripta iesniegšanas termiņš norādīts 1965. gada jūnijs. Šobrīd romāna manuskripts rokrakstā un mašīnrakstā ar labojumiem un komentāriem rokrakstā glabājas Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā Egona Līva kolekcijā.

Par romāna tapšanu Egons Līvs laikrakstā “Literatūra un Māksla” teicis: “Pavisam atklāti runājot, jutu nepieciešamību pastāstīt par tiem ļaudīm, kuri necīnījās frontē. Bargajos kara gados jau nebija tikai un vienīgi kaujas un varonība, bailes un nāve. Cilvēki arī mīlēja, jo dzima bērni...

Īstu prototipu varoņiem nav. Veca patiesība: kaut kur pa dzīvi uzlasītas sīkas drumstalas, redzēti visādi cilvēki, vēlāk šie iespaidi savienojas, veidojas “sintētisks” varonis. Zvejnieki ir nākuši man klāt un situši uz pleca: malacis! To mūsu stūrmani tu pamatīgi esi nolicis uz pleciem... Bet rakstot es par “to” stūrmani nemaz nedomāju. Bet tā jau laikam ir – ar cilvēkiem kopā dzīvojot, kaut kas no viņiem pielīp, paliek pašam.” (Līvs, E. Pienākuma apziņa. “Literatūra un Māksla”, Nr. 35, 1966, 27. aug., 3. lpp.)
VĒRTĒJUMS KRITIKĀ
Egona Līva romānu vērtējušas literatūrzinātnieces un kritiķes Biruta Gudriķe, Anda Plēsuma, Ingrīda Sokolova, Ņina Vorobjova, literatūrzinātnieks un kritiķis Harijs Hiršs un kritiķis Mārtiņš Poišs. Tas atzīts par spēcīgu un nozīmīgu latviešu padomju literārajā procesā. Romāns vērtēts arī trimdā.

Gunārs Grava rakstījis: “Latviešu padomju daiļprozas noplicinātajā sociālistiski reālistiskajā līdzenumā Egona Līva romāns “Velnakaula dvīņi” ir viena no pašām pirmajām bezdelīgām, kas liecina, ka, iespējām paveŗoties, vismaz reālistiskā romāna robežās ir sagaidāma visai spēcīgu talantu parādīšanās. Kaspara Kaula profilu Līvs ir izveidojis ar turpat vai ziemeļnieciski robustiem, ļoti raksturīgiem un ļoti noteiktiem vaibstiem, un par Velnakaulu sakāms, ka, visu līdz šim lasīto latviešu sociālistiski reālistisko atmiņā izlaižot cauri galvai, šī ir pirmā reize, kad romāna galvenais varonis ir pilns ar asinīm, dzīvs, personība, kāda ir dzīvē, un kas nav “uzkonstruēta” [..]

Autors neliek Kasparam Kaulam, sauktam par Velnakaulu, mirt skaistā, varonīgā komūnistiskā nāvē. Viņš aiziet līdz partizāniem, sauktiem par bandītiem. Un tas tik vēl trūka, ka sociālistiskā reālisma ietvaros kāds latviešu autors uzdrīkstētos arī savos bandītos saskatīt cilvēkus! (Ja viņš to drīkstētu, tad latviešu padomju literātūra varbūt būtu jau pietuvojusies literātūrai, ko sauc par brīvu.) Bet sausos papīra ķiparus, kas pievairojuši pilnus grāmatu plauktus Latvijas grāmatu glabātuvēs, Egona Līva talants ir pārpūtis pār bortu, atbrīvodams klāju īstiem un neviltotiem cilvēkiem.” (Grava G. Laivā apkārt kalnam. “Jaunā Gaita”, 1967, Nr. 66)
Plašāka informāciju par romānu skatīt: https://enciklopedija.lv/skirklis/104387-“Velnakaula-dvīņi”.