Egons Līvs

Dzimis dzelzceļnieka Jāņa (1896–1941) un Lilijas Ērikas (1903; dzimusi Lazda) Gūtmaņu ģimenē. Māsas – Mirdza Milda (1926–1927), Zeltīte (1927), Rasma (1941) un brāļi – Harijs (1931) un Ziedonis (1937), pusbrālis – Andris (1943).
Līdz 1938: ģimene dzīvojusi Jelgavā.
1938: tēvu Jāni Gūtmani (lokomotīves vadītāju) sliktā redzes dēļ pārceļ darbā par stacijas uzraugu uz Garozu Jelgavas rajonā, pēc tam – par pārmijnieku uz Gaviezi Liepājas rajonā.
1942–1945: dienests Latviešu leģionā.
Pēc 1945, 8. maija: Otrā pasaules kara beigas sagaidījis Polijā, Helas pussalā, gūstekņu nometnē, pēc tam – filtrācijas nometnē Grodņā.
1945, maijs–1946, aug.: pārsūtīts uz filtrācijas nometni Baltās–Baltijas jūras kanāla būvniecībā Karēlijas autonomās republikas pilsētā Medvežjegorskā, Oņegas ezera ziemeļu krastā. Šeit sācis rakstīt prozu.
1946, aug.–1950, jūn.: dienests Sarkanajā armijā, Igaunijas PSR.
1949, janv.: dienesta laikā sācis rakstīt stāstu "Aija", "Ilze", "Gane" un "Pavasara dubļos notašķītais autobuss apstājas ceļa galā..."(datējums manuskriptu klades sākumā).
Kopš 1950: civillaulība ar Emīliju Garozu, kura uzdevusies par šķirteni, bet pēc kāda laika no armijas atgriezies viņas vīrs Alfrēds.
1953, febr.: civillaulībā ar Emīliju Garozu piedzimst meita Velga.
1957, okt.: iepazinies un sācis draudzēties ar sievu Edīti Parņicku (1930; dzimusi Robežniece). Abi ir kolēģi Liepājas motorizētās zvejas stacijā Liepājas zvejas ostā. Atsācis rakstīt prozu.
1960, 30. janv.: laulības ar Edīti Gūtmani (tobrīd – Parņicku (pirmo laulību uzvārds)). Edītes meitu Inesi (1955) no pirmās laulības Egons Gūtmanis adoptēja un deva savu uzvārdu – Inese Gūtmane.
1961, 4. febr.: Edītes un Egona Gūtmaņu laulībā piedzimst meita Dace.

LITERĀRĀ DARBĪBA

LITERĀRIE DARBI

Stāsti

Romāns

Dzeja un vēstules

Biogrāfiskā proza

Dokumentālā proza

Darbība kinodramaturģijā

Pagodinājumi

"Latviešu jūrniecības atdzimšanas vēsturē rakstnieku un publicistu Egonu Līvu (īstajā vārdā Egons Gūtmanis; 1924–1989) mēdz dēvēt par mūsdienu Krišjāni Valdemāru, jo tieši viņš kaismīgi uzstājās par latviešu pievēršanu jūrai un puišu piesaisti jūrnieka arodam. Visus viņa literāros darbus, jau romānu "Velnakaula dvīņi" (1966), stāstu "Kapteinis Nulle" (1962), skaudro dienasgrāmatu "Rēta lūpas iekšpusē" (1989) un citus caurstrāvo latvju jūrniecības atjaunotnes doma, cik nu kurā laikā droši un atklāti varēja izteikties."

Šīmanis, Gints. Egona Līva devumu pieminot. Akadēmiskā Dzīve, Nr. 43, 2006, 1. janv., 116. lpp.
"Stāstos tēlota zvejnieku dzīve un darbs, daudzkrāsaini, savdabīgi, ideāliem uzticīgi raksturi, liktenīgas kaislības, pilnskanīgas dzīves situācijas, meklēti cilvēka atsvešinātības cēloņi; vēstījums lakonisks, emocionāli tēlains. Romānā "Velnakaula dvīņi" (1966) uz kāda Kurzemes zvejnieku ciema sadzīves fona risinātas cilvēka izdzīvošanas problēmas Otrā pasaules kara beigu posmā, psiholoģiski smalki zīmēti stipri, kaislīgi raksturi, kuri ekstremālos apstākļos spēj saglabāt cilvēcisko lepnumu, pašcieņu, tīras sirdsapziņas diktētu rīcības izvēles brīvību."

Gudriķe, Biruta. Līvs Egons. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003, 375. lpp.
"Egons Līvs savās krūtis nesa aizcirstas, aiznāvētas paaudzes sirdi. Abām pusēm otrajā pasaules karā bija vajadzīgi Latvijas zaļoksnie zēni, un liktenis viņus nesaudzēja. Latvija ir karagājienu slieksnis.

Egonam sāpēja visu mūžu. Latvijas sāpe bija viņa sāpe, un tieši tādēļ viņš kā tēvzemei miniatūrā, kā glābiņam bija pieķēries savai ģimenei. Sieva, meitas, mazbērni, klusas ģimenes svinības ar Ziemassvētkiem kā visa svētā sākumu par to Egonu var apskaust. Viņi prata sargāt to savu laimes loku.

Egona Līva lielā ģimene bija jūrasbraucēji. Ne reizi vien Vesetas ielas pagalmā redzējām sirmus, spītīgi staltus večus jūrnieku mundieros ar sarkanām neļķēm rokās... Pat bērni zināja tie vīri iet pie Egona Līva. Un, ja mēs, rakstnieki, aizmirsām sava kolēģa dzimšanas dienu, tad jūrnieki nemūžam. Ja mums neizdevās aprunāties, tad jūrniekiem – nemūžam.

[..] Maiga vīrišķība. Tā man gribas raksturot rakstnieku Egonu Līvu. Viņš spītīgi un nelokāmi cīnījās par savai tautai aizliegto jūru, par mūsu tiesībām dzīvot tā, kā jūrastautai pienākas. Un... viņš ātri raudāja. Siltāks rokasspiediens, mīļāka dziesma, tautas kopības brīdis, un Egona acīs sariesās asaras. Varbūt, ka visu sevi kā vīrieti un kā latvieti rakstnieks netieši ir ierakstījis Kasparā Velnakaulā sava romāna “Velnakaula dvīņi” galvenajā varoni. Karš, dvīņi, silts piens, jūra, sagūstīts zaldāts, kurš arī ir cilvēks, dzemdībās mirusi zvejnieka sieva, divu armiju elles ugunis, ticība, cerība, mīlestība – tas ir Egona Līva dvēseles kliedziens, adresēts kara cietsirdībai un cilvēka, šī sāļā krasta cilvēka, vīrišķīgajam maigumam."

Peters, Jānis. Egons Līvs. Literatūra un Māksla, Nr. 14, 1989, 8. apr., 3. lpp.
"Līvs bija redzējis zvejnieku un jūrnieku dzīvi bez izskaistinājumiem, bez apromantizējumiem, un tāda — skarbi vienkāršā, ikdienišķā bija saskatījis daudz interesanta, nozīmīga, savam laikam raksturīga. Līvs bija sastapis zvejniekus un jūrniekus, kas nekūpināja tikai pīpes, kas nebija varoņi ar naivām dvēselēm. [..]

Tiešais dzīves vērojums, ikdienā sastapti tipi, ikdienā iepazīti konflikti, ikdienā dzirdēta valoda — tas bija materiāls, kas, mākslinieciski atlasīts, sintezēts un radoši apstrādāts, kļuva par Līva literāro ierosmju galveno avotu. Rakstnieks stāsta, ka savu “Kapteini Nulli” (1963) viņš pilnībā pabeigt varējis tikai tad, kad pats uz zvejas kuģa bija izvagojis Ziemeļjūru un iepazinis okeāna zvejnieku darbu. Lūk, te arī atbilde, kāpēc Līva skatiens zvejnieku dvēselēs tik dziļš, kāpēc viņa tēlotie raksturi tik patiesi, dzīvi, viņa valoda tik krāsaina. [..]

Augsta pienākuma apziņa pret rakstnieka uzdevumiem, liels, neatlaidīgs darbs, nemitīgi bagātinot gan dzīves pieredzi, gan literāro amata prasmi, stingra pašdisciplinētība un kritiska attieksme pret savu veikumu raksturo Līvu kā rakstnieku un cilvēku. [..]

Līva izaugsmi raksturo ne jau tikai žanriska daudzveidība. Ar katru jaunu darbu padziļinās rakstnieka attieksme pret dzīvi, pilnveidojas viņa amata prasme, izkristalizējas mākslinieciskā individualitāte. Ar “Kapteini Nulli”, bet jo sevišķi ar savu romānu “Velnakaula dvīņi” Egons Līvs ir ienācis mūsu literatūrā kā spilgta, savdabīga personība, kas daudzējādā ziņā — gan ar tematiku, gan raksturu izveidi, gan dzīves parādību uztveri — turpina tās tradīcijas, ko mūsu literatūrā iedibinājis Vilis Lācis. Tāpat kā Vilis Lācis, Līvs ir dzīves apliecinātais, pozitīvu ideālu paudējs, kas jebkurās dzīves pretrunās prot atklāt nākotnes perspektīvas.

Ar pirmajiem stāstiem Līva attieksme pret dzīvi ir ļoti aktīva. Viņš nepretendē uz novatorismu tēmas izvēlē. Viņš cenšas pēc dzīves patiesības, pēc padziļināta mums dažkārt labi zināmo parādību skatījuma. Līvs galvenokārt tēlo zvejnieku dzīvi, darbu, savstarpējās attiecības. Tā ir parasta, ikdienišķa darba diena, kādu mēs redzam viņa stāstos, viņa “Kapteini Nullē”, un tomēr tā atklāj lasītājam ļoti daudz jauna. Un atklāj tāpēc, ka Līvs nevienkāršo dzīvi, nenogludina asumus. Viņš cenšas tvert dzīvi visā tās sarežģītībā un pretrunu daudzveidībā, jo dzīve arī savā ikdiena nerit kā dzīpars no kamola. Tāpēc cilvēku rīcību un savstarpējās attiecības rakstnieks skata dialektiski un parāda, ka neatkarīgi no mūsu gribas labais dažkārt pārvēršas sliktajā, bet šķietami sliktais nereti glabā sevī labu, racionālu kodolu."

Gudriķe, Biruta. Dialektika, raksturi, stils Egona Līva daiļradē. Karogs, Nr. 3, 1967, 1. marts, 132., 133. lpp.

Egons Gūtmanis

E. Svile

1924–1938
Jelgava

1938–1941
Gaviezes stacija

1941–1942
Priekule
Krogzemju stacija

05.1945–08.1946
Medvežjegorska

08.1946–06.1950
Igaunija

06.1950
Oskara Kalpaka iela 95, Liepāja
Tolaik – Sarkanarmijas iela.

30.01.1960–1964
Vēju iela 5, Liepāja

1964–1969
Baznīcas iela 20, Liepāja
Tolaik – Komunālā iela.

1969–1972
Ģertrūdes iela 81, Rīga

1972–1978
Dzirciema iela 47, Rīga

1978–1989
Vesetas iela 8, Rīga

1933–1938
Jelgavas pamatskola
Jelgava

1938–1939
Liepājas Kārļa Ulmaņa 28. janvāra Draudzīgā aicinājuma pamatskola
Rīgas iela 50, Liepāja

1939–1942
Liepājas vakara tehnikums
Liepāja

10.1954–08.1955
Liepāja
Mācās kuģu mehāniķu-dīzelistu skolā Liepājā, iegūst vidējo tehnisko izglītību, kuģa mehāniķa-dīzelista 3. pakāpes diplomu.

1939–1941
Liepāja
Strādājis par atslēdznieka mācekli Liepājas dzelzceļa darbnīcās.

1941
Gaviezes stacija
Telefona līniju montieris dzelzceļa līnijām Liepāja–Priekule, Liepāja–Rucava

07.1950–1952
Liepāja
Nozvejas inženieris Liepājas motorizētās zvejas stacijā Liepājas zvejas ostā.

1952–1953
Liepāja
Inspektors Latvijas Komunālās saimniecības energosistēmā.

1955–1957
Liepāja
Līnijas mehāniķis Liepājas motorizētās zvejas stacijā Liepājas zvejas ostā.

1958–1964
Liepāja
Liepājas zvejnieku kolhoza "Boļševiks" zvejas brigādes brigadieris un zvejas ostas dispečers. 1959. gada vasarā E. Līvs tika atlaist no darba sakarā ar zvejas kuģa bēgšanu uz Zviedriju. Aptuveni gadu, līdz 1960. gada septembrim, viņš strādāja kurpnieku darbnīcā.

26.11.1964–1969
Laikraksts "Cīņa"
Liepāja
Speciālkorespondents Liepājā.Rakstījis reportāžas par zvejniekiem (apkopotas krājumā "Vērts bij vīriem satikties", 1966).

14.11.1969–1973
Riga Motion Pictures Studio
Šmerļa iela 3, Rīga
Scenāriju redakcijas kolēģijas redaktors

1973–1974
Latvian Soviet Writers’ Union
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Prozas konsultants

02.1942–08.05.1945
Latvian Legion
Latviešu leģiona 15. un 18. divīzijas sastāvā.

08.1946–06.1950
Sarkanā armija
Igaunija
Dienests militārajā daļā Nr. 0541.

05.1945–08.1946
Medvežjegorska

11.1961
Liepājas literārā apvienība
Liepāja
Biroja loceklis

1963–1989
Latvian Soviet Writers’ Union
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Biedrs

1973
Latvijas PSR Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs
Krišjāņa Valdemāra iela 11A, Rīga

10.1979
Vācijas Demokrātiskā Republika
Latvijas Padomju rakstnieku savienības delegācijas sastāvā. Dalība starptautiskajā rakstnieku-marīnistu konferencē.

31.08.2014
Baznīcas iela 20, Liepāja
Piemiņas plāksne pie nama, kurā dzīvojis Egons Līvs.

07.04.1989
Rīgas Otrie Meža kapi

Medaļa "Par varonīgu darbu. Atzīmējot V. l. Ļeņina 100. dzimšanas dienu"
1970

Viļa Lāča prēmija
Prēmija piešķirta par garstāstu "Nakts bez putniem" un ieguldījumu zvejnieku dzīves atainošanā.
1979